Par krekliem

Ir vasara, tāpēc šoreiz mazliet par krekliem, jo aizvien mazāka taču būs nepieciešamība tiem vilkt virsū jakas, mēteļus un citas apgrūtinošas drānas. Man tās šķiet apgrūtinošas. Es neesmu feministe, bet esmu par svārkiem un kleitām, bet tajā pašā laikā arī par krekliem, jo tas ir ne tik vien apģērba gabals, bet arī mākslas darbs, kas kaut ko cenšas citiem pateikt. Jā, ar to es domāju - apdrukāti t-krekli jeb krekli ar teksiem, citātiem, uzrakstiem, zīmējumiem, logo un tamlīdzīgi.

Pagājušajā gadā, pirms brauciena uz Taivānu, man radās nepieciešamība pēc krekla, kas reprezentētu vietu, no kurienes nāku - Rīgu, Latviju. Atcerējos par kreklu, ko biju kādreiz atvedusi no Itālijas, ar tekstu - I love Italia. Protams, love vietā tā sarkanā sirds, un uzreiz prātā tie NY krekli.. un patiesībā jau katrai valstij ir tādi.. Nē, gribējās kaut ko orģinālu. Un I love ... kreklus parasti pērk iebraucēji, nevis vietējie.
Tajā laikā veiskmīgi turpinājās Rīgas kreklu kults. "Miesai" radītie RĪGA krekli, kur burtiņi pa divi viens zem otra, ar trāpīgo fontu, sastopami ielās bieži - jauniešiem, tūristiem, patriotiskiem rīdziniekiem! Bet mans šķērslis bija cena. Es patiesībā pat nemaz neatceros, cik tieši krekls tad maksāja, taču man tas likās nesamērīgi dārgi. Piķis par ideju, labu, protams, bet tomēr piķis.

Un tieši šajā brīdī man ienāca prātā doma - bet, pagaidi, Ines, ja tu var gleznot uz papīra un audekliem, kāpēc gan tu nevari sev pati sataisīt kreklu? Un tā tapa Mans Rīgas Krekls. Burtus zīmēju un griezu pati.. nezinu, gribējās maksimāli ielikt sevi procesā, kā arī gribējās, lai viss vārds RĪGA atrodas vienā rindā. Tad vēl manis pieliktais akcentiņš bija garumzīme uz Ī burta, kas izskatās pēc Latvijas karoga. Tādējādi, varēšu uzreiz parādīt arī to. Sanāca šādi:
Krekls lieliski noderēja prezentējot savu valsti.. saņēmu diezgan daudz pozitīvu komentāru, un viena taivāniete pat ļoti sagribēja, lai es viņai uztaisu tādu pašu.. un es šo solījumu arī apsolu kādu dienu izpildīt.

 Ineses krekls. māksla,blogs,pasaule

Daces krekls. ART

Tā sākās mana kreklu padarīšana. Sev, draugiem, priekam. Un ideju ir daudz, tad jau redzēs, kā tas viss izvērtīsies...  Un laikam man ir jāpasakās tiem Rīgas krekliem, jo tieši tāpēc es radīju pati savu. Un šī industrija attīstās un plaukst - Rīgai nav kauna, džemperi ar Rīgas atslēgām, ja interesē sīkāk, iesaku palasīt rakstu @"Veto Magazine" nr.29.

3 rīti un viss kā agrāk

Šodiena. Bez piecpadsmit pieci naktī (rītā?). Mani uzmodina. Es pamostos, jo ir vaļā logs un mani modina putnu dziesmas. Putnu dziesmas! Vaļā logs! Jo ir silti, putniem arī, un tāpēc viņi bļaustās tāpat kā es bļaustīšos jau pavisam drīz. Jo arī mani siltums padara traku. Labrīt. Ir gaišs. Piecos naktī ir pilnīgi gaišs. Es apsveicu Jūs visus. Mēs esam izdzīvojuši. Izklausās, ka es runāju par karu, par kaut ko briesmīgu.. bet es runāju tikai par ziemu un agru pavasari, kas patiesībā nemaz nav pavasaris. Es nezinu, kāpēc man bija tik grūti. Bet tagad ir tik viegli! Ne jau sarežģīti-viegli, bet smagi-viegli. Tas ir mans mīļākais rīts, pēc vēl diviem tieši tādiem pašiem mīļākajiem.

Vakardiena. Mazliet pāri deviņiem. Mani uzmodina. Atnāk īsziņa - sveiciens vārda dienā, jo.... man ir vārda diena.. Vārda diena! Istabā ienāk sveicēji un maijpuķītes.. un saule. Maijpuķītes! Tālāk viss atkal norit ļoti skaisti. Ir pirmā īstā silti/karstā diena. Es guļu saulē, un man apkārt ir vējš, koki, daba, putni. Vai kaut ko vēl vajag? Es sauļojos, es staigāju basām kājām pa tikko nopļautu zāli, es skrienu (ne maratonu, bet pa pļavu). Es smaidu. Bez iemesliem, tāpatās. Visu dienu ir žagas, tik sen nav bijušas žagas vispār ..un tagad bez mitas. Laikam vainīga vārda diena - par mani kāds nemitīgi atceras! Tikai neesmu es māņticīga..

Aizvakardiena. Es pamostos un man blakus ir mans mīļākais cilvēks pasaulē. Es uzmodinu. Nav jau vairs jāraksta. Viss ir kārtībā. Uz galda stāv maijpuķītes. Man rīt ir vārda diena.
Radošie kvartāli. Kilometri āgenskalnā. Šekspirelli. Mīlestība. Vēl radošie kvartāli. Beidzot tiešām gribas aizmigt kā nekad agrāk. Jo ir iztērēts spēks - tikai un vienīgi patīkamā veidā. Beidzot!

Pirms tam vēl bija pēdējais zvans, un tas bija ļoti skaisti. Tiešām skaisti! Tas iezīmē tādas kā beigas. Bet tagad nav vēl sākums. Viss ir bez steigas. Beidzot!!!

Secinājums: maijs sākas, kad ir maijpuķītes. Maijpuķītes ienes to skaisto mieru. Sākas baudīšanas laiks. Un tad šķiet, ka varbūt izbaudīt var pat eksāmenus. Jo tas vairs nav nekas. Tas ir vienīgais.

Un tagad, kad beidzot ir karsti, Inese bļaustās un uzvedas kā tie putni šodien piecos naktī. JAAAAA
es bļaušu kaut vai hokejā, bet es nekad to nedaru. Šitā:

Man vienkārši gribas bļaustīties. Un PELDĒTIES.

Aiziet.. rīt! Es mazliet jūtos kā Taivānā. Kā Taivānā Latvijā. Jo ir silti, un, ziniet, ir VISS. Man trūka šis Viss.

Nozīme/Pavasaris

Gribas rakstīt par ceriņiem. Par to, kā tie smaržo pēc pavasara jeb pavasaris smaržo pēc ceriņiem.. es nezinu, kā ir pareizi. Tik zaļš un ziedošs ir viss, varbūt to cilvēki vairs nepamana, bet tas man liek smaidīt ik rītu un pēcpusdienu. Pļavnieki pārvēršas zaļā alejā, un atpakaļceļā, kad it kā gribas uz mājām.. tajā pat laikā tik pat ļoti gribas arī iet vēl kādus 5 kilometrus.. jo tad jau ir vienkārši jāiet, un nekas vairs. Pārnākot mājāš, it kā pusstundu esi mājās, bet tad sanāk pazust atkal kaut kādā ikdienas samurgojumā. Jāieslēdz atbildība un citas cilvēka aplikācijas. Un uz ekrāna vienmēr ir pulkstenis, kas saka: "Tev manis nepietiks". Un viņš smejas. Riebīgi smejas.

Tas ir galā! Neoficiāli, un tas skaitās. Bet tomēr, kamēr kaut kas nav oficiāli galā, tam nevar īsti noticēt. Varbūt tas lielais dusmu mākonis: "Ko es domāju par izglītību un skolu?''.. izkliedēsies, un to neviens nekad neuzzinās.. Tā būtu vēl viena eseja, kuru varētu apbalvot kaut kur ellē.
Bet atmiņās gan paliks tikai jaukais... :) Ehh.

Nu, pavasari! Es nezinu, vai es tevi gaidīju vairāk nekā to, lai viss beidzas..

Tas ir galā, un es neticu. Esmu ļoti nogurusi. Ļoti. 6. maijā viss uzkrita uz galvas. Vienlaicīgi. Tad gandrīz viss apgriezās un notika 9. maijā. 69, baigi atkal smieklīgi.
Es atceros daudz brīvdienas.. un tad necik. Tad tikai saspringumu. Tagad es atslābstu ik uz soļa, bet cik.. cik cik skaisti tas bija.. Laikam tam visam, ko es centos darī drūmajos ziemas mēnešos, tomēr bija jēga. Kā ar pavasara putniem viss atlidojis! Un svētki visam pa vidu. Visu laiku!!!!!

Es turēju sevi augšā. Bet tagad.. tagad ir tā retā reize, kad man gribas lai mani kaut kur aiznes uz rokām. !!!!!! Es parasti liedzos, bet tagad es skaidri varu pateikt, ka esmu vieglāka par dzīvi. Vieglāka, nevis vienkāršāka. :)

Es gribu, lai man apkārt uzzied puķes. Man parādījās nepieciešamība pēc darbu lasīšanas auditorijai. Tad, tajā dienā.. man šķita, ka notika tā saikne - ka tu nodod kaut ko citiem un citi iedod tev. Tik ļoti nekad vēl nav bijis.. es cenšos to saprast.
(..)

Tad par tiem diviem skaistākajiem mirkļiem, kas notikuši pa šo laiku. Es tos beidzot sagaidīju.
Nozīmi un Pavasari

Baigi grūti ir sakopot domas. Tas notiek no rītiem - kaut kur galvā, pazūd.. un tad jau vairs neskaitās. Tikai dalās un reizinās. Ak, lūdzu, neatņemiet gan neko, tikai matemātiku!!!









- Līdz brīvībai un patīkamai aizņemtībai..

darbs dara brīvu. daba - tīru. smaids - dzīvu.

Ak, svētdienas. Nu tādas.
Bet, ja nebūtu svētdienu, tad sestdienas nebūtu manas mīļākās dienas.

Šī ir labākā svētdiena. Laba sajūta, lai arī brīvdienas paskrējušas vēl ātrāk nekā parasti.. un no ķīniešu valodas toņu izrunāšanas man jau sāp kakls.. tādējādi es patērēju vairāk ūdens nekā jebkad.. °
Aziāti patērē daudz pilnīgi visa. Viņu ir daudz..

Mans mazais uzdevums. 3 dienas zhongwen nonstop, Rīgas tilti.. tagad ķīniešu tilts. Patīk tilti.
Vismaz visa diena svaigā gaisā un saules staros, ir skaista sajūta.
Skaista, jo gredzens pirkstā, žetonieks skaisti, tiešām skaisti aizvadīts. Visiem un pašiem prieks! Laikam bija vērti tie visi agrie rīti un vēlie vakari. Tā jau vienmēr šķiet - pēc tam. Lūdzu, lūdzu, lai es tā teiktu arī trešdienas vakarā!

Vispār jūtos kā mazajās klasēs, kā mācoties no galvas gaaaaru dzejoli, tikai ar neizprotamām skaņām. Un ko es daru? Nāksies atcerēties arī kā dziedāt... bet... galva jau tā vairs nefunkcionē, tāpēc.. lai tas paliek vēlākam..

***

Es taču pievēršos šejienei, Rīgai, Latvijai. Kultūras gads. Lielpilsētas jautājumi. Pārdomas. Nedrīkst braukt prom, sekas mums žetonā parādīja.. hehe
Kad uz rokas pirkstiem varu saskaitīt svarīgas, intriģējošas lietiņas, kurām nav nekāda sakara ar skolu, es atkal jūtos dzīva. Beidzot!!
Varu doties uz visādām iestādēm un justies nozīmīga. Tā ir svarīga sajūta.
Un vēl tā otra sajūta - doties dajebkur ar kādu, kas liek tev justies nozīmīgai. Tā ir skaistākā sajūta.

Ziniet kā ir. Man liekas, ka pirms gada es biju galīgi iemīlējusies, bet patiesībā es visu laiku esmu iemīlējusies, tikai brīžiem to aizmirstu vai atceros par daudz.
Bet pie mana bēdīguma bija vainīga ziema. Un pārmaiņas. Arī manī. Un vēl tagad tas notiek.
Tikai tagad es saprotu, ka gaismas un siltuma trūkums ir konkrēts prieka trūkums. Un enerģijas trūkums. Prieka enerģijas.
A baigi. Katras mēneša beigas ir pilnīgs trakums.
Tas mani padara traku, bet tas ir daudz labāk nekā tā trīs mēnešu ilgā stagnācija. Čau, eklektiskā dzīve!
Es izdomāju, ka man ir diezgan daudz jālasa un jāpapildina terminoloģija, bet man veljoprojām ir bail, ka es tos pārgudros vārdus lietošu nevietā.. un es vispār brīžiem jūtos neērti, jo man ārprātīgi patīk mīlīgi vārdi, no kuriem būtu tikai nedaudz jāatbrīvojas. Tās ir manas rozīnes - jāķeksē ārā, bet dažas vienmēr paliks. Cilvēks vispār ir pārāk slinka radība, es visu dzīvi ar to cīnos, un dariet tāpat.
Dariet!!!

Ou jā, ziniet ko? Vakar baigi sajūsminājos - OneRepublic būs Rīgā, biļetīte kabatā.. prieks līdz ausīm! Reizi gadā ir tāds viens KONCERTS, pagājušo gad tā bija Spektores jaunkundze, '12 - Muse, bet šogad šeit - Latvijas Republikā... šie jaukie puiši!
Tāpat kā vienreiz gadā jābūt vienam ceļojumam uz jaunu, nezināmu vietu...
Cik dzīve ir bijusi laba! Vai vienmēr tā būs?
Galvenais ir darīt, censties un ticēt, tad jau būs..
Un rakstīt es rakstīšu. Izrādās, ka pat Sīmanis lasa manu blogu, tieši tāpēc man viņš bija jāpiemin.

Varbūt lasot var iemīlēties, un mazliet arī raudāt. Par mīlestību  rīt ar mani apsolījās runāt Toms, bet ir 69%  iespējamība, ka tas nenotiks..

Ko nu?
Jā! Es zinu, ka es ar visu lieliski tikšu galā.. nav īsti skaidrs par ko es runāju.. un kādiem termiņiem.. ILGERTMIŅĀ. Par šo vārdu neviens vairs tik pat kā nedomā. Žēl, ar to varētu daudz ko glābt un uzturēt...

Man noteikti jābeidz rakstīt un jāatsāk jau tūlīt pat.
Ir jāguļ.
Jāuztaisa puķu bildes.
Daudz kas.
Janoklausās arī kāda nezināmas izcelsmes dziesma, kas pēkšņi sāk skanēt televīzoriņā.. un liekas tik smieklīga kā tas, ka tad, kad Tomam ir klepus, viņš saka, ka viņš klepo ārā komunismu. Es nezinu, bet tas taču ir baigi smieklīgi. Vai arī nē.. un es vienkārši esmu iemīlējusies?
Rekur tā dziesma:

- Inesīte

bezpūpolsvētdiena

Sveiki, draudziņi!
Es esmu atpakaļ normālā formātā - es atkal apsolos rakstīt par maziem un priecīgiem notikumiņiem. Cik nu normāli tas būtu. Nu rakstīt svētdienās agrāk bija ierasta padarīšana!

Mana šī vakara bēda ir tāda, ka man nav pūpolu.. pūpolsvētdienā..
Es sabēdājos un sāku dikti smieties. Kā tad tā?
Vakar 2094 reizes čāpoju garām pūpoltantukiem ielu malās ar četriem audekliem rokās un bez skaidras naudas, un arī bez skaidrības, ka svētdienas vakarā es būšu tik bēdīgā situācijā - bez pūpoliem..
Neviens jau ar tādiem tā īsti vairs neperās, bet tomēr... ir lietas, kuras ir nepieciešamas.. tāpat kā eglīte Ziemassvētkos un piens ledusskapī. Visa tā mazā nepieciešamība un simbolika, kas mani iepriecina? Un tagad varat iztēloties to mazās Ineses izmisušo skatienu, kas parādās muļķīgās situācijās, kad es nesaprotu, ko gribu vai man mistiskā veidā pietrūkst mīlestībiņas vai kaut kā tamlīdzīga.

Ehh.. izstaigāts Kadagas mežs, kas pilns dabas brīnumiem un igauņu armijniekiem, kas māj no mašīnu logiem. Cik labi, ka ir draudziņi! Cik labi, ka ir dzimšanas dienas.. un, protams, kūkas! Varbūt tāpēc es priecājos.. aprīlī dzimšanas dienu sablīvējums ir gana traks!

Bet par tiem pūpoliem..

Nav. Es izstaigāju riņķi pa rajonu, meklējot pūpolus. Tantuku nav, kokos nav.. nu labi.. tas viens koks, kura zarus es nevaru aizsniegt, un pat, ja mēģinātu, negribu izskatīties kā vandālis, kas pie dzīvojamās mājas plēš zarus. Nav jau tik traki. Bet ziniet.. man tagad ir priecīgi. Varbūt tieši tāpēc, ka, ieejot jau kurā puķu veikalā ar jautājumu: "Jums pūpolu nav?", es saņemu SMAIDĪGU noraidījumu. Tur ir visas tās skaistās puķes, kuras es tik ļoti mīlu, bet pūpolu nav. Varbūt ne pūpolus es meklēju, bet gan kādu, kas pasmaida. Ehh.. ir taču brīvdiena.. neviens jau nestāvēs laukā un nedalīs pūpolus tāpēc, ka ir pūpolsvēdiena. Cilvēki ir traki un nežēlīgi, bet ir arī vismīļākie cilvēki pasaulē. Ir jauki atrast tos otros.. :)*
Bet par to citreiz...

Tagad par pūpoliem, kuru man nav, bet ziniet.. tas jau nekas.
Rekur ir mani jau februāra beigās atrastie pūpoli.

Varbūt lai tās skaistākās lietas paliek dabā..
Man gribas Lieldienas.. un klusumu tik pat daudz, cik vārdus.
Es zinu, ka šis ir pārdomu gads, ir dīvaini, bet ir daudz labāk.. jo man liekas, ka es esmu pa īstam atpakaļ ŠEIT un TAGAD. To es varu jau nosaukt par pavasari.
Kaut kas notiks tāds labs, es par to parūpēšos, ja ne citi! :)

Un galvenais - veselību iekšā, slimību ārā.. smaids stiprina imunitāti :)
Un mīlestība ir patīkama "slimība".

Nekas, ka nav pūpolu. Tagad, kad jākoncentrējas 1939. gadam un uz augšu.. šķiet, ka tāds sīkums vien ir, ka man trūkst vienīgi pūpolu...

cauri ellei uz paradīzes vārtiem

goood morning gooood moornin' dungoju pie sevis
Nu taču vienreiz, Ines, mosties, ir vairāk kā pavasaris. ir vesela dzīve jau sākusies sen un turpinās nepārtraukti
Man bieži gribas kādu sapurināt, bet, ziniet, sevi sapurināt nav iespējams.. tur jau tā lieta!

Kas vainas nosaukumam?
Vainojiet Viduslaikus un visādas sērgas, Denu Braunu tikai nevainojiet - viņš jau tā ir kritikas pietiekami izpelnījies, kā arī vietu manā sirsniņā. :)

tikai viena doma
Aizpildīt tukšumu! aizpildīt tukšumu. aizpildīt sirsniņu - ar krāsām, ar domām, ar idejām.. tām skaistajām un radošajām, kas man parasti veļas laukā pa kabatām

bet
jau
tik
ilgi
viens
vienīgs
klusums
un
asaras
viltota
saule
un
rīti
bez
smaida

stulbais marts, arrivederci 18
es esmu liela meitene tagad un sen, un nekad, kurai izaugt no sevis nav iespējams
mēs ar pasauli augsim kopā viena par otru gudrākas
iedod man roku, mīļais, un es nekad to nelaidīšu vaļā!

es atveru žurnālu, grāmatas un tukšu lapu ar virsrakstu: saņemies!

man negribas vairs runāt ne par ko, kas bijis
es knapi pati kontrolēju situāciju

OUT OF GREY I say

gribas rakstīt APRIL APRIL, bet joks jau tāds, ka viss šodien tā tiešām nopietni

Inese mūžīgi mūžos, mjau

STARP CITU

***

Pavasarim smejoties par mums, ārā notiek pilnīgs putenis. Joks jau pirms 1. aprīļa. Neviens neticēja tam, bet es zināju.. es zināju, ka nekāds pavasaris nevienā mirklī nemaz nebija sācies. Tas bija tāds fake pavasaris, un nav jau vienīgā fake lieta pa šiem mēnešiem. Pavasaris parasti gana ātri ienāk manā galvā, jau pirms saules stariem un sniegpulkstenīšiem. Bet tagad tas ir tikai puķainos legingos.
 Jo pat puķe matos šķiet smaga.. un nogriežot "liekās" blondās šķipsnas, lai it kā kļūtu vieglāk, tās pārvēršas par sniegu baltu. Varbūt mēs ar laikapstākļiem esam uz viena viļņa - apjukuši. Bet pavasaris NAV bijis, ne uz mata gala. Arī saule mānās. Un tāpēc es te tikai tā - starp citu,  jo es taču teicu - līdz pavasarim!
Bet ja nu pavasara nebūs nemaz? Tāpat kā nebija rudens.Un ja nu es sagaidīšu 19 pilnīgā sastingumā?
Pavasaris ir mans mīļākais. Vai tam visam neaptveramajam ''aukstumam'' tiešām ir tik liela nozīme? Un vai kāds mani sildīs, ja nav jau nemaz auksti? 
Ir jau svarīgākas lietas - kaut vai angļu valodas eksāmens. Un domas aiziet kaut kur tālu. Vismaz ārā ir riebīgi - vari varīt tējas, tusēt ar iesnām un mācīties saliktos laikus, kuros pa lielam jau neviens īsti nemaz nerunā. Kā jau katrs skolēns sāc mācīties aptuveni 2 dienas pirms eksāmena, jo sāc justies tā kaut kā neērti. Kaut kā jocīgi, gribas latviski rakstīt..
Tad laiku pa laikam sanāk atbildēt uz citu jautājumiem - kas tu būsi un kur tu studēsi? Šitas ir joks2, kuram jāķeras klāt tajā 1. aprīlī vien būs. Vai - ko tu vēlies dzimšanas dienā? Hahaha par to es vispār nedomāju. Es vēlos visādas nemateriālas lietas, kuras jau sen kā neviens nedāvina.

Atliktu man tikai šodien atbraukt, tieši tad, kad uzsnieg... Bet es jau sen esmu uz vietas. Baigi tālāk par zināmiem ceļiem nav izdevies tikt.. un pa neceļiem, kas neaizved tevi, tikai parāda, ka vari iet uz visām pusēm, nevienam no tā ne silts, ne auksts. Viss ir oki, un pie tā cilvēki arī paliek.
Jūras krastā ziemai pateicu "davai čau", bet  viņa ne īsti atnāca, ne aizgāja. Viņai, kā jau mums visiem, ir vienalga un viss apnicis.
Man, ja godīgi, šķiet, ka visiem ir diezgan skumīgi. Kaut vai palasot ziņas. Vairāk vai mazāk, bet mūs tas skar un ietekmē.

Pietiek čīkstēt. Es noīrēšu sarkasmu. Un tomēr, jāatzīst, ka tā ir un paliek aizsargreakcija. Pat jaukāk ir tad, kad tu esi jauka un iemīlējusies. Un tad, kad esi mierīga. Ak dievs, kā man šīs sajūtas pietrūkst. Man pietrūkst patiesuma un vienkāršības. Un kā cerība tam visam pāri ir rozā kleita skapī. Tā būs viena dikti priecīga diena, kad es to uzvilkšu.
Domas pārlec un gaida vasaru. Labākās lietas ir jāgaida.

Bet pagaidām.. es esmu sev un ar sevi, kas man nekad nav īsti paticis. Tikai brīžiem. Ir jāizmanto brīdis. Šobrīd nemaz negribas īsti būt ar cilvēkiem. Šobrīd. Es varu viena sēdēt uz skatīties filmas par vientuļiem cilvēkiem uz neapdzīvotām salām un priecāties par skaistajām dabas ainavām. Sakārtot domiņas, novērtēt lietiņas.. un domās pateikt paldies, tā starp citu.