darbs dara brīvu. daba - tīru. smaids - dzīvu.

Ak, svētdienas. Nu tādas.
Bet, ja nebūtu svētdienu, tad sestdienas nebūtu manas mīļākās dienas.

Šī ir labākā svētdiena. Laba sajūta, lai arī brīvdienas paskrējušas vēl ātrāk nekā parasti.. un no ķīniešu valodas toņu izrunāšanas man jau sāp kakls.. tādējādi es patērēju vairāk ūdens nekā jebkad.. °
Aziāti patērē daudz pilnīgi visa. Viņu ir daudz..

Mans mazais uzdevums. 3 dienas zhongwen nonstop, Rīgas tilti.. tagad ķīniešu tilts. Patīk tilti.
Vismaz visa diena svaigā gaisā un saules staros, ir skaista sajūta.
Skaista, jo gredzens pirkstā, žetonieks skaisti, tiešām skaisti aizvadīts. Visiem un pašiem prieks! Laikam bija vērti tie visi agrie rīti un vēlie vakari. Tā jau vienmēr šķiet - pēc tam. Lūdzu, lūdzu, lai es tā teiktu arī trešdienas vakarā!

Vispār jūtos kā mazajās klasēs, kā mācoties no galvas gaaaaru dzejoli, tikai ar neizprotamām skaņām. Un ko es daru? Nāksies atcerēties arī kā dziedāt... bet... galva jau tā vairs nefunkcionē, tāpēc.. lai tas paliek vēlākam..

***

Es taču pievēršos šejienei, Rīgai, Latvijai. Kultūras gads. Lielpilsētas jautājumi. Pārdomas. Nedrīkst braukt prom, sekas mums žetonā parādīja.. hehe
Kad uz rokas pirkstiem varu saskaitīt svarīgas, intriģējošas lietiņas, kurām nav nekāda sakara ar skolu, es atkal jūtos dzīva. Beidzot!!
Varu doties uz visādām iestādēm un justies nozīmīga. Tā ir svarīga sajūta.
Un vēl tā otra sajūta - doties dajebkur ar kādu, kas liek tev justies nozīmīgai. Tā ir skaistākā sajūta.

Ziniet kā ir. Man liekas, ka pirms gada es biju galīgi iemīlējusies, bet patiesībā es visu laiku esmu iemīlējusies, tikai brīžiem to aizmirstu vai atceros par daudz.
Bet pie mana bēdīguma bija vainīga ziema. Un pārmaiņas. Arī manī. Un vēl tagad tas notiek.
Tikai tagad es saprotu, ka gaismas un siltuma trūkums ir konkrēts prieka trūkums. Un enerģijas trūkums. Prieka enerģijas.
A baigi. Katras mēneša beigas ir pilnīgs trakums.
Tas mani padara traku, bet tas ir daudz labāk nekā tā trīs mēnešu ilgā stagnācija. Čau, eklektiskā dzīve!
Es izdomāju, ka man ir diezgan daudz jālasa un jāpapildina terminoloģija, bet man veljoprojām ir bail, ka es tos pārgudros vārdus lietošu nevietā.. un es vispār brīžiem jūtos neērti, jo man ārprātīgi patīk mīlīgi vārdi, no kuriem būtu tikai nedaudz jāatbrīvojas. Tās ir manas rozīnes - jāķeksē ārā, bet dažas vienmēr paliks. Cilvēks vispār ir pārāk slinka radība, es visu dzīvi ar to cīnos, un dariet tāpat.
Dariet!!!

Ou jā, ziniet ko? Vakar baigi sajūsminājos - OneRepublic būs Rīgā, biļetīte kabatā.. prieks līdz ausīm! Reizi gadā ir tāds viens KONCERTS, pagājušo gad tā bija Spektores jaunkundze, '12 - Muse, bet šogad šeit - Latvijas Republikā... šie jaukie puiši!
Tāpat kā vienreiz gadā jābūt vienam ceļojumam uz jaunu, nezināmu vietu...
Cik dzīve ir bijusi laba! Vai vienmēr tā būs?
Galvenais ir darīt, censties un ticēt, tad jau būs..
Un rakstīt es rakstīšu. Izrādās, ka pat Sīmanis lasa manu blogu, tieši tāpēc man viņš bija jāpiemin.

Varbūt lasot var iemīlēties, un mazliet arī raudāt. Par mīlestību  rīt ar mani apsolījās runāt Toms, bet ir 69%  iespējamība, ka tas nenotiks..

Ko nu?
Jā! Es zinu, ka es ar visu lieliski tikšu galā.. nav īsti skaidrs par ko es runāju.. un kādiem termiņiem.. ILGERTMIŅĀ. Par šo vārdu neviens vairs tik pat kā nedomā. Žēl, ar to varētu daudz ko glābt un uzturēt...

Man noteikti jābeidz rakstīt un jāatsāk jau tūlīt pat.
Ir jāguļ.
Jāuztaisa puķu bildes.
Daudz kas.
Janoklausās arī kāda nezināmas izcelsmes dziesma, kas pēkšņi sāk skanēt televīzoriņā.. un liekas tik smieklīga kā tas, ka tad, kad Tomam ir klepus, viņš saka, ka viņš klepo ārā komunismu. Es nezinu, bet tas taču ir baigi smieklīgi. Vai arī nē.. un es vienkārši esmu iemīlējusies?
Rekur tā dziesma:

- Inesīte

bezpūpolsvētdiena

Sveiki, draudziņi!
Es esmu atpakaļ normālā formātā - es atkal apsolos rakstīt par maziem un priecīgiem notikumiņiem. Cik nu normāli tas būtu. Nu rakstīt svētdienās agrāk bija ierasta padarīšana!

Mana šī vakara bēda ir tāda, ka man nav pūpolu.. pūpolsvētdienā..
Es sabēdājos un sāku dikti smieties. Kā tad tā?
Vakar 2094 reizes čāpoju garām pūpoltantukiem ielu malās ar četriem audekliem rokās un bez skaidras naudas, un arī bez skaidrības, ka svētdienas vakarā es būšu tik bēdīgā situācijā - bez pūpoliem..
Neviens jau ar tādiem tā īsti vairs neperās, bet tomēr... ir lietas, kuras ir nepieciešamas.. tāpat kā eglīte Ziemassvētkos un piens ledusskapī. Visa tā mazā nepieciešamība un simbolika, kas mani iepriecina? Un tagad varat iztēloties to mazās Ineses izmisušo skatienu, kas parādās muļķīgās situācijās, kad es nesaprotu, ko gribu vai man mistiskā veidā pietrūkst mīlestībiņas vai kaut kā tamlīdzīga.

Ehh.. izstaigāts Kadagas mežs, kas pilns dabas brīnumiem un igauņu armijniekiem, kas māj no mašīnu logiem. Cik labi, ka ir draudziņi! Cik labi, ka ir dzimšanas dienas.. un, protams, kūkas! Varbūt tāpēc es priecājos.. aprīlī dzimšanas dienu sablīvējums ir gana traks!

Bet par tiem pūpoliem..

Nav. Es izstaigāju riņķi pa rajonu, meklējot pūpolus. Tantuku nav, kokos nav.. nu labi.. tas viens koks, kura zarus es nevaru aizsniegt, un pat, ja mēģinātu, negribu izskatīties kā vandālis, kas pie dzīvojamās mājas plēš zarus. Nav jau tik traki. Bet ziniet.. man tagad ir priecīgi. Varbūt tieši tāpēc, ka, ieejot jau kurā puķu veikalā ar jautājumu: "Jums pūpolu nav?", es saņemu SMAIDĪGU noraidījumu. Tur ir visas tās skaistās puķes, kuras es tik ļoti mīlu, bet pūpolu nav. Varbūt ne pūpolus es meklēju, bet gan kādu, kas pasmaida. Ehh.. ir taču brīvdiena.. neviens jau nestāvēs laukā un nedalīs pūpolus tāpēc, ka ir pūpolsvēdiena. Cilvēki ir traki un nežēlīgi, bet ir arī vismīļākie cilvēki pasaulē. Ir jauki atrast tos otros.. :)*
Bet par to citreiz...

Tagad par pūpoliem, kuru man nav, bet ziniet.. tas jau nekas.
Rekur ir mani jau februāra beigās atrastie pūpoli.

Varbūt lai tās skaistākās lietas paliek dabā..
Man gribas Lieldienas.. un klusumu tik pat daudz, cik vārdus.
Es zinu, ka šis ir pārdomu gads, ir dīvaini, bet ir daudz labāk.. jo man liekas, ka es esmu pa īstam atpakaļ ŠEIT un TAGAD. To es varu jau nosaukt par pavasari.
Kaut kas notiks tāds labs, es par to parūpēšos, ja ne citi! :)

Un galvenais - veselību iekšā, slimību ārā.. smaids stiprina imunitāti :)
Un mīlestība ir patīkama "slimība".

Nekas, ka nav pūpolu. Tagad, kad jākoncentrējas 1939. gadam un uz augšu.. šķiet, ka tāds sīkums vien ir, ka man trūkst vienīgi pūpolu...

cauri ellei uz paradīzes vārtiem

goood morning gooood moornin' dungoju pie sevis
Nu taču vienreiz, Ines, mosties, ir vairāk kā pavasaris. ir vesela dzīve jau sākusies sen un turpinās nepārtraukti
Man bieži gribas kādu sapurināt, bet, ziniet, sevi sapurināt nav iespējams.. tur jau tā lieta!

Kas vainas nosaukumam?
Vainojiet Viduslaikus un visādas sērgas, Denu Braunu tikai nevainojiet - viņš jau tā ir kritikas pietiekami izpelnījies, kā arī vietu manā sirsniņā. :)

tikai viena doma
Aizpildīt tukšumu! aizpildīt tukšumu. aizpildīt sirsniņu - ar krāsām, ar domām, ar idejām.. tām skaistajām un radošajām, kas man parasti veļas laukā pa kabatām

bet
jau
tik
ilgi
viens
vienīgs
klusums
un
asaras
viltota
saule
un
rīti
bez
smaida

stulbais marts, arrivederci 18
es esmu liela meitene tagad un sen, un nekad, kurai izaugt no sevis nav iespējams
mēs ar pasauli augsim kopā viena par otru gudrākas
iedod man roku, mīļais, un es nekad to nelaidīšu vaļā!

es atveru žurnālu, grāmatas un tukšu lapu ar virsrakstu: saņemies!

man negribas vairs runāt ne par ko, kas bijis
es knapi pati kontrolēju situāciju

OUT OF GREY I say

gribas rakstīt APRIL APRIL, bet joks jau tāds, ka viss šodien tā tiešām nopietni

Inese mūžīgi mūžos, mjau

STARP CITU

***

Pavasarim smejoties par mums, ārā notiek pilnīgs putenis. Joks jau pirms 1. aprīļa. Neviens neticēja tam, bet es zināju.. es zināju, ka nekāds pavasaris nevienā mirklī nemaz nebija sācies. Tas bija tāds fake pavasaris, un nav jau vienīgā fake lieta pa šiem mēnešiem. Pavasaris parasti gana ātri ienāk manā galvā, jau pirms saules stariem un sniegpulkstenīšiem. Bet tagad tas ir tikai puķainos legingos.
 Jo pat puķe matos šķiet smaga.. un nogriežot "liekās" blondās šķipsnas, lai it kā kļūtu vieglāk, tās pārvēršas par sniegu baltu. Varbūt mēs ar laikapstākļiem esam uz viena viļņa - apjukuši. Bet pavasaris NAV bijis, ne uz mata gala. Arī saule mānās. Un tāpēc es te tikai tā - starp citu,  jo es taču teicu - līdz pavasarim!
Bet ja nu pavasara nebūs nemaz? Tāpat kā nebija rudens.Un ja nu es sagaidīšu 19 pilnīgā sastingumā?
Pavasaris ir mans mīļākais. Vai tam visam neaptveramajam ''aukstumam'' tiešām ir tik liela nozīme? Un vai kāds mani sildīs, ja nav jau nemaz auksti? 
Ir jau svarīgākas lietas - kaut vai angļu valodas eksāmens. Un domas aiziet kaut kur tālu. Vismaz ārā ir riebīgi - vari varīt tējas, tusēt ar iesnām un mācīties saliktos laikus, kuros pa lielam jau neviens īsti nemaz nerunā. Kā jau katrs skolēns sāc mācīties aptuveni 2 dienas pirms eksāmena, jo sāc justies tā kaut kā neērti. Kaut kā jocīgi, gribas latviski rakstīt..
Tad laiku pa laikam sanāk atbildēt uz citu jautājumiem - kas tu būsi un kur tu studēsi? Šitas ir joks2, kuram jāķeras klāt tajā 1. aprīlī vien būs. Vai - ko tu vēlies dzimšanas dienā? Hahaha par to es vispār nedomāju. Es vēlos visādas nemateriālas lietas, kuras jau sen kā neviens nedāvina.

Atliktu man tikai šodien atbraukt, tieši tad, kad uzsnieg... Bet es jau sen esmu uz vietas. Baigi tālāk par zināmiem ceļiem nav izdevies tikt.. un pa neceļiem, kas neaizved tevi, tikai parāda, ka vari iet uz visām pusēm, nevienam no tā ne silts, ne auksts. Viss ir oki, un pie tā cilvēki arī paliek.
Jūras krastā ziemai pateicu "davai čau", bet  viņa ne īsti atnāca, ne aizgāja. Viņai, kā jau mums visiem, ir vienalga un viss apnicis.
Man, ja godīgi, šķiet, ka visiem ir diezgan skumīgi. Kaut vai palasot ziņas. Vairāk vai mazāk, bet mūs tas skar un ietekmē.

Pietiek čīkstēt. Es noīrēšu sarkasmu. Un tomēr, jāatzīst, ka tā ir un paliek aizsargreakcija. Pat jaukāk ir tad, kad tu esi jauka un iemīlējusies. Un tad, kad esi mierīga. Ak dievs, kā man šīs sajūtas pietrūkst. Man pietrūkst patiesuma un vienkāršības. Un kā cerība tam visam pāri ir rozā kleita skapī. Tā būs viena dikti priecīga diena, kad es to uzvilkšu.
Domas pārlec un gaida vasaru. Labākās lietas ir jāgaida.

Bet pagaidām.. es esmu sev un ar sevi, kas man nekad nav īsti paticis. Tikai brīžiem. Ir jāizmanto brīdis. Šobrīd nemaz negribas īsti būt ar cilvēkiem. Šobrīd. Es varu viena sēdēt uz skatīties filmas par vientuļiem cilvēkiem uz neapdzīvotām salām un priecāties par skaistajām dabas ainavām. Sakārtot domiņas, novērtēt lietiņas.. un domās pateikt paldies, tā starp citu.

hasta la primavera

Citi dejo, citi izlādējas, dzied, un tas, protams, palīdz.
Bet es dažreiz vienkārši uzrakstu. Es domāju, ka tie, kam patīk rakstīt par daudz domā, bet tad, kad uzraksta, nav gluži pat tā, ka domas tiek izliktas. Tās tiek sakārtotas. Jo rakstot no tām 3 domām it kā izvēlies to "pareizāko". Es laikam salūzu. Un tādā brīdī vienīgais, ko vari uzrakstīt ir viss un nekas ar cerībām, ka pēc tā visa izmešanas kļūs vienkārši vieglāk.. saņemties. Lai vairs nav jādomā, kāpēc tā un šitā. Pietiek!
Es padodos tādā ziņā, ka es pieņemu cilvēkus tādus, kādi viņi ir, un padošānās attieksmē pret citiem (kuri tev vairs tik daudz nenozīmē) dažreiz ir pareizāka. Lai viņi atnāk tad, kad viņi paši to vēlas.
Pietiek kaut vai ar to pašu vienu cilvēku, kas, padarot tevi par laimīgāko pasaulē, ir vairāk nekā var vēlēties. Ir svarīgi vēlēties. Es laikam atstāšu šo vietu līdz pavasarim (kad būs priecīgi).. pavasaris rada ārprātīgāko prieku un pacilātību, it kā. Tagad es vēlēšos ko lielu. Un vistrakākais, ka cilvēks grib visu uzreiz, bet katram taču ir skaidrs, ka labākās lietas nāk ar laiku.. tā vienmēr ir bijis. Un, lai tās atnāktu, ir pašam dikti jānak pretī. Tas tā.

Ehh.. jāpaiet laikam, lai vispār kaut ko novērtētu kā veselu notikumu. Aptuveni tagad, kad sapratu, cik daudz enerģijas bija, bet tagad dzīve savijas ar galvassāpēm, negācijām un skumjām. Kapēc?

Tad nebija nevienas dienas, kad man sāpētu galva, es justos fiziski slikti, man būtu tiešām slikts garastāvoklis, dusmas, man tik ļoti besītu cilvēki vai negribētos iet uz skolu. Tur bija citādi, un tā nu vienkārši ir nenoslēpjama patiesība.
Man pietrūkst. Nevis vietas, bet sajūtu. Patiesākā draudzība un attieksme.
Vieta man patīk šī.
Tad man pietrūka tas, kas man ir tagad.
Tas ir mans prieka avots  Protams, ka tagad tas šķiet dārgāks par visu uz pasaules.

Es centīšos ieiet austrumu dzīves ritmā. Pilnībā tas nav iespējams, bet kaut cik.
Vismaz tā motivācija uz laiku, kad zini, ka kaut kas ļoti labs būs... es zinu. Tā ir vienmēr. Es vienmēr esmu dzīvojusi kaut kam un/vai kādam. Sev tikai daļēji. Negribas īsti mainīties.. tikai mazliet pagriezties. Cilvēkiem patīk novērsties.

Nav tā, ka mākslinieks tikai sēž un raksta vai tikai sēž un glezno. Vajag tik daudz piedzīvojumu un pārdzīvojumu, lai kaut kas notiktu , drīzāk kaut kas mudinātu uz notikumu. Nu tā iedvesma. Tās ir vai nu skumjas vai prieks, bet tam jābūt. Galu galā, es īsti nevaru nosaukt nevienu zīmējumu, kas ir tapis tāpat vien. Parasti tas ir pēc ceļojumiem, notikumiem, kaut kā svarīga. Ar rakstīšanu tāpat. Kaut kādi iedvesmas impulsi. Savādāk var vienkārši kopēt, bet, ja tu esi tajā iekšā, tad tāpat sanāk pa savam. Kaut kas vienmēr iešaujas prātā. Tāpēc man vienmēr nepatika zīmēt skolā, tā piespiedu zīmēšana. Bet tikai tagad es saprotu, ka tie starpmirkļi gan nomirināja, gan iedvesmoja, gan iemācīja.
Un rakstot tajos ''nekādajos" mirkļos sanāk tieši šis. Viss un nekas, kas nevienam nav vajadzīgs, un tad tu klusībā ceri, lai arī tas ir tavā blogā, neviens no nekad nelasīs. Vienkārši, domājot, ka tāpat kā ar skolas otām būs - tas vismaz nomierinās.

Patiesībā es varētu rakstīt par mīlestību, lielisko hokeja spēli, Sarkangalvīti, Ziemeļpolu, bet es vienkārši atvados. Man pietiek. Esot svarīgākas lietas. Varbūt arī. Jābūt sev un ar sevi. Baigi smieklīgi.
Un ar muļķībām es vairs negribu pierakstīt šo Ineses telpu. Inese patiesībā esot saprātīga, mīļa un priecīga būtne. Tāda arī būšu atpakaļ, kad starplaiks ziempavasaris būs galā.
Viss ir iespēja.
Viss ir iespējams.

balts kliedziens. melni čuksti un pelēki vārdi

Smaidi, kad tu gribi. Gribi bieži!
Tas ir kaut kāds ārprāts, cik ļoti apkārtne nospiež. Jā, tieši nospiež. Un tikai tāpēc man tik ļoti daudz ir gribējies aizbēgt un vienai, un klusumā. Tikai tāpēc, ka aizskriet ir visvieglāk, vienam arī.. un klusums ir tīrs. Jo neviens normāls cilvēks viens nemaz negrib būt. Bet es citādāk eksistēt kādu laiku šeit nevarēju. Man bija grūti pierast pie tādas apkārtnes . Vakar bija pēdējā uzruna Taivānai. Tāda īstā. Tāda īstā tā bija arī pirmā. Man nav jāskaidro, cik ļoti skaisti ir tie brīži, kad kāds klausās, interesējas un saprot. To es gaidu tik ļoti, un tāpēc man gribas teikt: "beidzies vidusskola..", lai arī tas ir jauks posms kopumā. Cilvēki ir vainīgi, un tas arī viss. To visu, ko man ir devusi Taivāna, to nav iespējams nekādās vienībās (var mēģināt vārdos, bet tas arī būtu grūti) novērtēt. Dzīves pieredze tā bija, un tāpēc gribas kliegt: ''Aizrijies, vidusskola, ar savu teoriju un beidz ielikt mani rāmjos, beidz vērtēt mani ciparos no viens (nē, no nv) līdz 10, ieskaitīt vai neieskaitīt.'' Izdomā vēl mani nepieskaitīt, kad es jau 2 mēnešus šeit kārtoju 1. semestri, es pat neesmu šeit oficiāli atpakaļ? A varbūt domās tā arī bija. Smieklīgas jūs esat, formalitātes. Un vēl smieklīgāki jūs visi, cilvēki, kas ar tām mēģina tikt galā. Teorija jums iemācīja skaisti runāt, neko nepasakot, un salikt inteliģentus vārdus kopā. Vai.. aizmirsa tiešām cilvēkiem kaut ko dot un ieguldīt. Jo KAMĒR CILVĒKS NAV IZLĒMIS, VIŅŠ DZĪVO TIKAI SEV. Cilvēks dara visu tikai SEV. Tik tālu nu mēs esam, individualitāte!
Kāpēc agrāk brauca mācīties citur, lai atgrieztos ar bagāžu, ko ieguldīt savā valstīt? Kāpēc tagad brauc prom un tur arī paliek? Jo tur vari dzīvot labāk. Tur kāds par tevi domā. Domā, jo esi tur, un varbūt domā tie, kuriem vairs neesi. Jo šeit jau labi dzīvo tie, kas ir piesavinājušies. Cilvēks nedod nekam, kad viņam pašam nekas nepienākas. Kā tā? Mans tētis taču teica, ka viņš grib tikai uz Latviju atpakaļ braukt. Es raudāju 18. novembrī, vairāk kā 8000 km attālumā ar iedegtām sarkanbaltsarkanām svecēm uz gultas malas,  Es nezinu kāpēc.Viss bija kārtībā. Tā vienkārši notika.
Jo tālāk mēs esam, jo tuvāk.

Tad es biju vienkārši tālu, bet tagad tālu no jebkāda veida apskaidrības, bet visi apkārt runā skaistas, gudras lietas, un nevienam nekas nav skaidrs. Skaidrs, ka jāsmaida un jāpriecājas, jācenšas un jātic, jādara un jāmēģina.
Viss ko es šobrīd gribu mācēt ir koncentrēties un nedomāt par pārējo. To pārējo, kas neļauj koncentrēties. Vajag tā it kā tikai kaut kas viens un pats būtu svarīgs, un nevajag. Vajadzētu izveidot tādas koncentrēšanās nometnes - KONCENTRĒŠANĀS
Ehh.. un pasmaidi.
Un nedari muļķības. Sanāks kā Džeksonam. Tu nevari būt balts, un tas nav iespējams. Bet pacenties. Es gribētu būt enģelis!

ziemeļi

Jau vairāk kā nedēļu, es patiesībā nezinu cik ilgi, es katru rītu izsoļoju ārā -15 grādos. Tā nav sūdzēšanās, tas ir fakts. Ir auksti.. bet, ziniet, nav slikti. Ir noticis tā, ka viss ir labāk un labāk un virzās uz ''pavisam labi''. Dzīve notiek, un vakar vakarā es tik ļoti smaidīju, ka tam, ka šodien ir aukstākā ziemas diena, nav nekādas nozīmes.
Es vēl nesoļoju ārā, bet drīz jau došos vēl mazliet tuvāk ziemeļiem. Tallina. Sen nav būts pie brāļiem igauņiem. Pagājušajā gadā nevienu reizi, bet '12 man sanāca tur pavadīt lielu daļu vasaras. Jā, jāparāda pārdevējām mūsu jaunā naudiņa, kura ir, piedotiet kaimiņi, bet skaistāka nekā jums!
Ir jauki kaut kur atkal doties, kaut vai tikai mazliet.. pa īstam jau jāpaliek..

Bet tas tā. Ziemeļiem tagad ir ļoti liela nozīme. Visam tam aukstumam. Es tam esmu pievērsusies, es varbūt kādreiz paskaidrošu kāpēc.. tagad es vairāk prātoju par to, ka esmu laimīga šeit. Mēs esam. Jo es izdarīju visu pa mazdruskai.. visu, kas man liek pasmaidīt. Un beidzot man vairs nav jādzīvo pagājušajā gadā.. parādi nokārtoti, un skats tiek vērsts uz skaisto četrpadsmito.

Mazliet un daudz aukstuma grāmatu ceļā
Mazliet pagleznots
Mazliet palasīts
Mazliet parakstīts
Mazliet iepriecināts
Mazliet izdevies
Mazliet daudz smaidīts 
To visu mazliet rezultātā sanāk viss un nekas. Baigi jauki. ''Normāli'' mēdz teikt cilvēki, bet tas ir garlaicīgs vārds. Jauki skan labāk.

  

Kur Gauja ietek jūrā, Rīgas līcī, kur tagad sastindzis  it viss

Es dodos ar rozā zābakiem Tallinas sniegos. Patiesībā es nemaz nezinu, vai tur ir sniegs. Es nemaz negribu zināt. Ja būs - būšu priecīga, ja nebūs - jau ierasts. Kad pie mums Rīgā uznigs? Varbūt tad, kad atbraukšu atpakaļ? Tā parasti notiek..
Nu.. lai nu kā - ziemeļi paliek ziemeļi. Te vienmēr ir auksti. Un tikai mēs zinām, ka aukstums var būt silts.

P.S. skatīt: svētdiena, 2013. gada 27. janvāris ''ziemas saule''
tad  saproti, ka patiesībā tā baigi nemainies.... tikai audz