Līdz brūcēm vēl vairāki metri.

Es turu solījumus. Vienmēr.
It kā viss padarīts, bet noteikti nav, jo tā nekad nenotiek. Nekad nevar izdarīt visu, bet svarīgāko jāpaspēj! Tad vēl jāsaprot, kas ir svarīgi un kas nē.. dažreiz pat nav laika šķirot un ieslēdzas automātiskais režīms. Bet mēs taču esam cilvēki. Mēs tā nedarbojamies! Un tāpēc vienu brīdi likās, ka vienkārši vairs tā nevar.. bet, bet.. ziniet, ir beidzot tā sajūta, ka sirsniņā tāds kā miers un mīļums .. tad nopūšos un pasmaidu! :)

Briesmīgs maijs. Es visu laiku gaidīju, kad viņš beigsies, es nevarēju tikt ar viņu galā, es skrēju, skrēju.. un paspēju.
Viss, es vairs nekur nesteidzos, un palieciet ar mani! Man ir vienkārši jāgaida. Gaidīsim kopā? Tas ir tieši tas, ko es nekad neesmu varējusi izdarīt. Gaidīt. Jau tad, kad tikai ar 3. piegājienu sagaidīju savu ID karti milzīgajā rindā. Sēdēt un nezināt! Kā?
Neziņa ir briesmīgākais, kas var vispār būt..

un man tagad ir vislielākā neziņa
...bet es smaidu un gaidu, un es varu!
Tie divi vārdi: ''Būs labi!'' vienmēr iepriecina.

Rekur mans uzgleznotais maijs. Pelde sāpju jūrā.
Tehnika: uz izjūtām, protams, ka akrils
Vieta? Kaut kur ~ 9 stāva augstumā, zem debesīm, 30 grādu karstā saulē, un šodien - mazliet mierīgāk

Jā, arī laikapstākļi bijuši interesanti un neizprotami. Bet labā ziņā, jo daudz saules bijis. Un saules, kā jau mēs zinām, nekad jau nevar būt par daudz! :)

Bet, ja aizver acis, nāk prātā ļoti skaisti mirkļi. Un šodiena ir visskaistākā (ha, tieši tāpēc, ka man beidzot tie visi mirkļi nāk prātā).. un tāpēc, ka paliek vieglāk. Tad atkal sāku meklēt jaunas grūtības. Tā dzīvē iekārtots.
Tik sen nebiju tā vienkārši bez steigas palasījusi, pagleznojusi un parakstījusi, tā maijā laiku pa laikam centos to darīt, bet šodien visu smuki savilku kopā, un jāsaka, ka man ir daudz dadaisma, haotisma, skumju, neizprotamu rindu, aprautu frāžu, mammas jaunības portrets, un daži smieklīgi pantiņi. Bet man vairs galīgi neliekas, ka būtu jāpublicē savi darbi.. lai gan tieši ar tiem vislabāk var izskaidrot, kā īsti ir, un tajā pašā laikā arī nē..

Nekad nav tik daudz raudāts. Ne par ko. Par to, ka labi un skaisti. Tikai grūti. 

Gribas prom un šeit. Sanāca aizčāpot līdz brāļiem igauņiem, gluži kā vasarā. Šeit ir labi. Uz svētkiem tapa mans latviešu manikīrs. Ja frančiem ir savs, tad latviešiem arī.






                       ***
Labāk par smieklīgo. Vakar atradu grāmatu ''Biezpiens ar krējumu''. Ja tu pazīsti mani pietiekami labi, tu tagad vismaz pasmaidīji. Lasīju, un vienu brīdi likās, ka es esmu Kārlis Vērdiņš. Pa manam! Pēc rindas ''Runā ar mani. Kutini mani. Pastāsti, ko tu domā.'' likās, ka sarunājos ar Tomu.

Es sapratu, ka pavisam drīz dosimies uz Horvātiju. Tik skaisti! Ja man nebūtu ko darīt, es jau būtu sen par to domājusi, bet es gandrīz aizmirsu. Tur mēs nosvinēsim visus svētkus. Nesanāca tā īsti šomēnes ar tiem svētkiem. It kā bija, bet iekšēji nebija. Bet līdz tam, vēl pāris dienas pavazāsimies pa mācību iestādēm, un tad jāsāk padarīt dzīve skaistāka, vai ne?
Cilvēks pēc savas dabas ir mākslinieks. Viņš visur, vienalga kādā veidā, cenšas savā dzīvē radīt skaistumu. /Gorkijs

Tā ir. Eh. Ziniet, ja godīgi, tas, kas tagad notiek ir izskaidrojams ar pavisam maziem, 3 skaistiem vārdiņiem. Ja tu zini, ko es domāju.. :) 
Ir grūtāk saņemties nekā parasti, tas arī viss.
Vai arī vienkārši notiek vēl vairāk nekā parasti.Bet tas jau labi. It kā...
Un no iekšas kaut kāds emociju virpulis grib izlauzties uz āru.
Un nevar jau īsti saprast.

Tā es varētu rakstīt mūžīgi, bet nenāk taču miegs. Atliek izgulēties vienu vienīgu dienu, un jau nenāk miegs.
Tā pat kā, atliek neizgulēties neskaitāmas dienas, kā esmu gatava aizmigt uz vietas.
Kur līdzsvars?
Jau sen nav.
Jābūt. Harmonija un citi zvēri.
Daba, meži un jūra, un putni, un taureņi, un viņš!

Lasot autorus, kuri raksta labi, pierodam arī labi runāt

Dārgais Pavasari,

Paldies Tev, neizsakāmi liels paldies Tev, ka tieši mirklī, kad Tu ieradies (ar ārprātīgāko nokavēšanos, starp citu) un pavēlēji termometra stabiņam uzkāpt tiešām sen neredzēti augstu, es no šīs nestabilitātes esmu saķērusi tavu it kā silto, bet ļoti viltīgo vēju. Vienkāršāk sakot - esmu saaukstējusies. Un tā nu es turējos šos 6 ziemas mēnešus, diezgan bieži gan esot uz robežas, bet tomēr noturoties, un tagad, kad ārā tik jauki un skaisti, ar lielu blīkšķi: ''Bams!''

Bet es tevi tomēr neizsakāmi mīlu un Tev vajadzētu darīt tāpat, jo Tu esi mans un arī Tu, acīmredzot, vari ar mani darīt, ko vēlies..

Es tevi nekad nepametīšu, tiekamies kaut kur dabā, tā pa īstam pēc mēneša, kad tu jau laikam būsi prom. Vai arī tad pēc gada.

vienmēr Tava,

Inese 

Stāsts ir par to, ka Maijs nav labs cilvēka draugs. Tu iekšēji atslābsti, bet dzīve no tevis prasa tieši pretējo, jo šis ir tāds īstais ''darba mēnesis'', kad prāts (ja tāds vēl ir) saka: ''DARI!'', bet kaut kur sirsniņā tu labprāt vēlies nodoties savām sirdslietām un dabas vilinājumam. Patiesībā, sākas iedvesmas viļņi, un, lai arī saka, ka vienmēr jāklausa sirdij (un tā, protams, ir cilvēciska taisnība) dzīvē tas nekad tā līdz galam neizdodas. Ja izdodas, tad noteikti esi laimīgs. Tik ļoti, ka tavs neaprakstāmais slinkums atspoguļojas tavā laimes pilnībā.

Tad tu esi tik laimīgs, ka, šķiet, ka esi ļoti, pat pārāk gudrs un  pārējo nieka problēmas spēj atrisināt ar padomiem - nevajadzīgiem, kā jau visi padomi, bet vienmēr gudriem uz saprātīgiem. Jebkuram cilvēkam ir vajadzīga uzslava vai viedoklis no cita, ir taču. Un tad rodas atdeve. No sākuma varbūt tā ir vienkārši neizturama - tā atbaidošā, visaptverošā centība kāda piemīt iesācējiem. Citi to dēvē par ielīšanu kaut kur pakaļgalā, bet, es nezinu, tās ir divas dažādas lietas. Nav jau slikti mācīties no citiem. Līdz tam brīdim, kad tu atrodi to savu ''es'' un vari bezrūpīgi pateikt, ko tev nevajag un vajag. Bet, ja tu nezini, vai tev gadījumā tiešām nevajadzēs, tad vismaz paklausies. Varbūt noderēs!

Ko gan es gribēju pateikt? Es nezinu, pirms mirkļa man likās, ka es zinu.
Miegs, kad esi slims, ir vajadzīgs miegs. Paldies, ka spējat man to ieskaidrot, jo es pati nevaru saprast. 15h miega, tad kāda grāmata. Nav jau laika daudz lasīt, ir taču ''darba mēnesis'' un es netaisos slimot vairāk par 2 dienām. Andrē Moruā novele ''Karjera''. Īsi un ģeniāli, viņam pieder tās rozā rindas nedaudz augstāk. Ziniet, man nopietni liekas, ka nekas īsti nenotiek.. tik ārprātīgas alkas pēc brīvības, interesantām sarunām un ideju attēlošanas. Tik daudz ideju.
Skola atņem laiku, vēl tikai nedaudz! Es jau tā par viņu aizmirstu, bet ir lietas, kas jāizdara. Atliksim patīkamo. Bet mazliet ļausimies prieciņam.

Lielākā bauda, kādu vien spēj izjust godīgs cilvēks, ir sagādāt baudu saviem draugiem. /Voltērs

Tā ir, un es nevaru sēdēt mājās un slimot. Man ir vajadzīga daba, draugi, piedzīvojumi.. Varbūt tās ir labākās zāles?
Un pēc tam darbi. Es ieiešu te tikai tad, kad tie būs padarīti. Savādāk rodas jaunas un jaunas idejas, un tas nebeigsies nekad. 

  

VISS

 (lasīt zigzag veidā)

Kad ir viss
Ko vispār darīt?
Sēdēt, skatīties, ka citiem nav?

Jau apnicis, 

Ka mēs tā darām -

Saņemam, bet nedodam nekam.

Ja ir viss,
Ko vispār vajag?
Vēl varbūt?
Un varbūt vēl?

Tik muļķīgi,

Ka mēs tā darām -

Vienmēr iedot citiem žēl.

Un kad ir viss,
Vai tad ir labi?
Vai neliekas, ka ir par daudz?

Kad ir par daudz, 

Nekad nav labi, 

Un vienmēr prasās kaut kas jauns.

Nu ir viss,
Bet nav nekā vairs
Nav ar ko pat dalīties

Jo tieši tad 

Kad kādam vajag,

Mēs turpinām vien skatīties..

blondīnes dienasgrāmata2

Jau sen kā prātā te piekāpt ar galīgi savtīgu ierakstu, kuru jāsāk numurēt. Gluži kā matemātikā. Varētu jau nosaukt tā vienkārši ''pavasaris'', bet es koncentrēšos uz savu gaišo galvu. Pavasaris. Ir! Un pirmo reizi tas ārā ir sācies ātrāk nekā manā galvā, kaut arī patiesībā ārprātīgi vēlu.

Pirmkārt, lai arī pilnīgi visur šobrīd ir haoss, es esmu sakārtojusi savu garastāvokli. Izrādās, ka laimes trūkums bija vienkārši miega trūkums. Miegs vai prieks? Miegs ir prieks. Tad jau es nemāku gulēt. Bet esmu dikti priecīga, kaut kā tā, pārmaiņas pēc apmetusies mājās vismaz līdz jūnija sākumam. Ar vairākiem dīvāniem un papildus galdu istabā. Es gribētu pārvākties, bet es saprotu, cik tas ir briesmīgi. Un vēl briesmīgāk - mums ir vajadzīgs tik daudz mantu, mēs esam bezjēgā atkarīgi no lietām. Bet mežā dzīvot jau arī īsti nevarētu. (es nevaru nepieminēt Agneses vārdu!)

Bet man ir pavasaris.. un es arī esmu pavasarim - es tam ļauju iedzīt man galvā radošas idejas, savā vēderā varu uz kādu laiku pieskatīt viņa taureņus un priecāties, ka laiks ir tikpat gaišs kā mani mati. Pavasara bērni, viņi vienmēr ir saulaini jauki.

Nogurums. Nogurumam nav ne vainas. Ja tu nogursti no patīkamā, tad atkal gribas atpūsties, bet tad atkal nogurt. Bet nogurt no ikdienas rutīnas - lēna, garīga pašnāvība. Tad miegs ir tāds kontrasts, ka tu jūties atkal noguris, jo pārmaiņas pēc esi gulējis pārāk daudz.
Saulīte. Baigi dīvaini bija šodien, nākot no astronomijas nodarbības, vairs nemēģināt debesīs saskatīt zvaigznes. Gaišs!

Radās jauna mākslas ideja, bet tas vēlākam. Noteikti vēlākam.
Labāk ieslēgt krāsas seifā. Man nav seifa, bet, ja būtu, es tāpat tā nekad mūžā nedarītu. Jāsāk pierakstīt tās visas idejas, kas man nāk prātā, lielāko daļu es aizmirstu, bet varbūt arī labi ka tā.
Cik nu te daudz nogurdinošas ikdienas ir palicis? Baigi maz. Bet tās pašas ir jāizbauda! Ko tur! Ziniet, ir tāds teiciens, kas sastāv tikai no 4 burtiem, kur pirmais ir Y un pēdējais ir O.
Patīk pozitīvi skatīties uz dzīvi, bet reizē būt satīriķei. 
Pavasarīgai noskaņai. Strasbūra. Tur bija jauki.

Bet par to seifu. Tur man derētu ieslēgt melnās drēbes. Man patīk melnas drēbes, bet ir pavasaris un - nebūsim rasisti! Patiesībā man tagad ir fetišs uz rozā.

Melns, balts, melns, balts - tā visu laiku un katru dienu.
Nebūs ne melns, ne balts, būs vienkārši krāsains.
Vienīgais, kas tagad balts un auksts
Būs saldējums!

P.S. (nekad tādu nerakstu, bet tomēr)
Ir jauki, ka šodien ir Zemes diena. Vēl jaukāk, ja tevi tādā apsveic.
Man patīk Zeme. Galu galā, es te dzīvoju.

skricelējumi

Sajuksim prātā no tā, ko mēs mīlam
Un mīlēsim ilgi, līdz sajuksim prātā
Jo tomēr..mēs visi lieliski zinām
Kaut kur.. tur dziļi zemapziņā...
Ka tas, kas ļauj mums pacelties spārnos,
Visvairāk arī pie zemes piespiež!
Un diez vai ir iespējams izteikt vārdos,
Cik sāpīgi reizēm sirsniņā iegriež.

Un pat putns, kas lido brīvi
Reizēm ir spiests arī nolaisties
Lai mazliet tuvāk būtu ar dzīvi,
Kas piespiež un neļauj vairs pacelties.
Bet nav jau tik slikti, ka ir kāds, kas tur
Ir slikti, ja jālido prom,
Jo neviena zvaigzne debesīs to skaisto sajūtu neuzbur!

Tā jau var sajukt prātā un viss
Bet tāda ir mīlestība..
Un lai jau stāsta, ka ķīmiķis
Spēj izskaidrot, cik tā ir viegla!
Vēl muļķīgāk kafijas biezumos zīlēt,
Lai iegūtu skaidrāku bildi
Nav svarīgi domāt, ir svarīgi mīlēt
Mīlēt.. ilgi jo ilgi.

Šī bilde ir tikpat nejauša kā šīs rindas

mazas un lielas dienas

Apjukusi.

Tāda es biju šorīt, kad, pamodusies no ierastā, bet sen aizmirstā rīta trokšņa mājās un pilnīgi man netipiski karstas istabas temperatūras, paskatījos pa logu. Sniegs - nekas īpašs. Es vairs nebrīnos. Es brīnījos tad, kad oktobrī pēc +30 grādiem atbraucu uz sniegoto Rīgu, es brīnijos arī tad, kad apmēram pirms nedēļas savā 18. dzimšanas dienā Londonā pa logu ieraudzīju sniegu. Bet tagad vairs nē. Lidmašīnā izrēķināju, ka ziema jau iet 5 mēnešus. Un lai jau! Esmu norūdījusies un vairs nečīkstu par aukstumu kā agrāk, neņemot vērā pat to, ka manā drēbju skapī ziemas un vasaras drēbju proporcija ir 4:347375.

 Jā, esmu pilngadīga. Maza pilngadīga meitene. Un man gribas vēl nedaudz pasvinēt, lai gan bija jauki. Jauki savādāk! 

 Mājās ir kādas 3 reizes siltāk nekā Londonas mājā, bet man pietrūkst tas cilvēku siltums.. Tā laipnība. Pirmais, ko izdzirdēju Latvijas lidostā bija no kādas sievietes tāds rupjš: ''Nu tu iesi!'' Protams, ka viņa mani arī pagrūda. Es biju tik pārsteigta, jo pa visu šo nedēļu nebiju dzirdējusi nevienu neapmierinātu, dusmīgu vai kliedzošu cilvēku. Nu welcome! :)

Lieldienas! Pie gultas ieraudzīju kaut kādu šokolādes lieldienu zaķi, agrāk par tādiem baigi priecājos, tagad vēl aizvien.. man vienkārši garšo šokolāde. :) Un stundas. Jāpārved 2 h uz priekšu un vēl tas vasaras laiks.. tātad vēl viena?

Bet priecīgas šīs sniegotās lieldieniņas. Šīs ir mazas lieldienas. Mazdienas. It kā varētu nokrāsot oliņas, bet visvairāk par visu gribas gulēt. Daudz lielākas bija tās skaistās 7 dienas Karalistē. Burvīgi! Nodarbības, atmosfēra, pilsēta, milzīga pilsēta! Manieres, pieklājība, lieliskais britu humors, ārprāts kāds sarkasms, daudz smieklu. Skaisti bija! Tagad dungoju dziesmiņas no Fair lady. Noteikti pastāstīšu vairāk, bet ne šodien, un ne rīt, bet kādreiz. Tā es pēdējā laikā saku ļoti bieži. Es nesteidzos, jo tas daudz ko sabojā. Tad vispār vairs nevar neko paspēt.

Londona. Mēdz teikt, ka tur daudz līst. Bet tas noteikti ir prieka un neaprakstāmu emociju lietus, kas līst uz visām pusēm.. tā, ka tu nemaz nezini, kur lai skatās, jo visur ir skaisti, un visur ir citādi, jo Londona ir ļoti daudzveidīga un multikulturāla, tāpēc nekad nebūs tā sajūta, ka tev ir kaut kas apnicis vai tu jau esi to redzējis. Visu laiku notiek kaut kas jauns. Progress. Labs vārds.

Tāda ir Lieldienu Londona - Covent Garden

Pavasara laime!

Priecīgu laimes dienu! Jā, noteikti, kā jau visi šodien sastaptie cilvēki (izņemot filosofijas skolotāju, kurš par laimi to zināja) tu nesaproti par ko ir runa..

ANO Ģenerālā asambleja ieviesusi Starptautisko laimes dienu, ko atzīmē 20.martā. Ideju par šādas dienas ieviešanu ierosinājusi Butānas karaliste un vienbalsīgi atbalstījušas visas 193 ANO dalībvalstis.

 Paldies Butāna! Ir vajadzīga tāda viena diena, lai oficiāli justos laimīgam! Tad šodien par laimi, jo tā jau ir tā fantastiskā lietiņa, kuru visu dzīvi kā mazi Sprīdīši meklējam.
Naivi pasakot: ''Bet es tikai gribu būt laimīgs...'' pavisam vienkārši. Tāpēc šodien par laimi! Kaut vai iedzeriet par laimi! Nē, nedzeriet par laimi. Vispār nedzeriet. Alkohols ir nelaime, noskatoties "Lidotāju'' uznāca domu virpulis, atcerējos ''Vīna un rožu dienas''. Lieliska grāmata. Un atcerējos, cik labi ir justies brīvam, būt brīvam. Jo tu esi tu, un tu esi laimīgs.

Un mana melnā strīpa - šī nedēļa, kad ar mani notika mistiski daudz nejaušu un pavisam nejauku nieciņu.. tagad šķiet smieklīga. Visas nelaimes apstājās brīdī, kad ielu šķērsoja melns kaķis. Lūk jums dzīves ironija! Un jebkuras problēmas es kopš šīs dienas risinu ar smaidu.. tā nu es ar Lmt veikala vīrieti pārsmējos!
''Bet tu nedrīksti parakstīt līgumu, jo tev nav 18!
Un tad mana izmisusī mazās meitenes balstiņa (tie, kuri zina kāda) : ''Bet man pēc 3 dienām paliksies!''
Maza, laimīga blondīne. Tā viņš droši vien nodomāja.

Es sajūtu tos mazos dzīves prieciņus, jo zinu, ka tūlīt jau jādodas ceļā. Atkal neticu ka tā, bet bezgala priecājos. Man patīk. Man patīk ceļot, man gribas doties, bet arī palikt. hmm Tāpēc es priecājos. Sajutos kā Sicīlijā, atverot Greennice dzērienu, kurš garšo pēc jasmīniem. Es iedzēru un iesaucos ''Nice!'' Nobildējos Rimi ar lielāko kaķi pasaulē. Skatos debesīs. Pat sniegs ir priecīgs šajā pavasara dienā - balts, tātad izstaro prieka hormonus. Laimes hormonus!

Runājot par pavasari, šodien oficiāli 13:02 tāds ir iestājies. Es pat paskatījos pulkstenī. Un bija. Bija. Nu tā lūk. Jāatzīst, kad es esmu parāk priecīga, ir grūti uzrakstīt. Jebko. Tāpēc jāķeras klāt ķīniešu runas rakstīšanai. Man pat tas liekas uzjautrinoši.

Laimīgu laimes dienu! :))))))