vienkārši sarežģītas jeb sarežģīti vienkāršas pārdomas

Tas, kas dažbrīd notiek galvā, ir traki. Bet nekas, šeit drīkst - manā teritorijā, kuru diendienā apskata aizdomīgi liels skaits Nīderlandiešu. Kāpēc? Es tiešām nezinu.

Protams, kādā brīdī viss apnīk, bet nekas parasti neapstājas līdz mirklim, kad tu pats apstājies. Jāiet kaut kur uz priekšu, neviens īsti nezina, kas tur ir, bet dodas. Kāds nobīstas, kāds apstājas, kāds sāk iet atpakaļ vai nokrīt, kāds skrien nezināmā virzienā, bet tu.. tu vienkārši ej uz priekšu. Tā vienkārši ...kā saka vīrieši. Sievietēm patīk pa ceļam iegriezties kaut kādos līkumos, sanāk galīgi saputroties, pa vidu kaut kur iestājas histērija.. tad ... bruģis, kuru ar papēžiem nevar tik viegli izstaigāt. Tas jau tā intuitīvi - visu izpētīt, atklāt, tā sasodītā ziņkārība un lieliskā zinātkāre. Paši jau esam padarījuši vienkāršo sarežģītu. Pat ķīnieši, vienkāršojot savus hieroglifus, padarīja visu vēl sarežģītāku.

Vieglāk ir vienkārši paskatīties no augšas, no augstākās kalna virsotnes, bet tik augstu ir grūti uzkāpt un nemaz nevajag - ko tad tur vienam pašam darīt. Vai arī kā putnam pārlidot visam pāri un paraudzīties plašāk, bet mēs nemākam lidot un tieši no tā, ko mēs nemākam un nesaprotam, ir visvairāk bail.

 Bet galvenais ir nepazust plūsmā. Pat vārds mainstream ir palicis pārāk mainstream. Paredzami, cilvēki ir pārāk paredzami, lielākā daļa. Kaut kad vienkārši pajautā sev - vai es gadījumā nedaru tā, jo tā dara visi? Ir lietas, kurām nevajag skriet pakaļ. Vienīgais, kam es skrienu pakaļ ir sabiedriskais transports. Viss.

Dzīve ir raksturs. Tāpēc jau tā ir tik lieliska. Mēs arī esam lieliski, ja mums ir raksturs. Būt pašam ir tas, kas ir jādara. Atrast sevi pareizi. Un neviens taču nevar aizliegt tev domāt tā, kā tu domā. Tas ir tas pats, kas aizliegt domāt vispār. Tu piederi sev. Un citiem.. tikai tad, ja tu to atļauj.  Ja tu piederi kādam tāds, kāds tu esi, ir ļoti jauki. Nevajag neko mainīt, jo ir labi tāpat. Jo ir viegli. Un vienkārši. Vienkārši!

Dublis nr2

Jāraksta vēlreiz, jo ir bijis pārāk daudz negāciju, bet tagad, lai arī viņas vēl joprojām kaut kur tepat ir, es vismaz esmu izdomājusi, ko darīt lietas labā.

Ir tie brīži, kad tu pats īsti nesaproti, kāpēc un kas notiek, skumsti, dusmojies uz visiem, bet tiešām nesaproti, kas par vainu. Pazūd dzīvesprieks, tātad - iestājas nogurums, bet patiesībā iekšā ir ārprātīgi daudz enerģijas, kas iziet ārā kā agresija. Es pie visa vainoju to meteorītu, kas nupat nokritis...  varētu aizdegties, nokrist un ievainot daudz cilvēkus, un sabojāt viņu dzīves. Nē, nevar gan!  Piedodiet, vienmēr cieš tie, kurus tu visvairāk mīli, un tad ir dusmas uz sevi, jo mīļos vajag mīlēt, nevis apbižot. Stulbie mazo meiteņu principi. Vispār principi ir stulbi. Cilvēkiem sāp, lietām nē.
Es situ kājas pret zemi, kā mazs bērns. Arī viņiem šķiet, ka tas palīdz.

Tāpēc es nekādā gadījumā nedrīkstu zaudēt savu dzīvesprieku, jo tas ir tas, ko es sevī ļoti mīlu un tas, ko citi manī parasti pamana - priecāties par dzīvi. Smaidīt par sīkumiem. Kad tas pazūd, parasti gada drūmajos mēnešos, es varu apgalvot, ka es vairs nedzīvoju.. bet man taču patīk dzīvot..

Pie vainas rutīna, bet kamēr viņas vēl pēdējās dienas nav, jānododas sirdslietiņām un vienkārši jādara, jo slinkojot, liekuļojot un vārtoties pa gultu, es nekad neesmu jutusies atpūtusies, un daži cilvēki to nekad nesaprot. Gluži kā kaut kādu muļķīgu zpd rakstot, es varētu izvirzīt sev uzdevumus. Vai arī nē.

Uztaisīt astronomijai plakātu, palasīt zinātnisko fantastiku, satikt māsu no Norvēģijas, uzgleznot kaut ko..
un, starp citu... Pirms gada.. jā, pagājušā gada februāra sākumā es sāku gleznot. Drīzāk atsāku. Vai arī - sāku to darīt pati -  prieka pēc. Paldies, Kalpaki!! Tagad es novērtēju, lai arī tad ne vienmēr bija tik viegli, un dažus darbus tiešām gribējās iemest ugunskurā.

Vēl man ir kaut kur jāizmet tā nezināmās izcelsmes enerģija, jāuztaisa kāds meksikāņu ēdiens, jābeidz tik daudz domāt.. patiesībā man dikti gribas peldēties.. tā kā tad - oktobra vidū Bonagias vientuļo akmeņu pludmalē. Ehh tik vien, un vēl vairāk.
Un visbeidzot - man jābeidz rakstīt par sevi, jo to es daru tikai tad, kad kaut kas nav labi. Un tas šķiet pavisam egoistiski, vēl pie tam - Blūma taču teica, ka man jāraksta stāsti. Un kamēr es esmu uz vietas, tad tieši stāsti varētu būt tas, kas varētu uzrakstīties.
Gudri dzīvesstāsti un pārdomas rodas no pieredzes, ceļojumiem un jauniem iespaidiem, bet fantāzija sāk darboties no to trūkuma. Tagad??

Gaidu nejaušības un pārsteigumus. Ir jābeidz darīt muļķības. Ir jābeidz kārtējo gadu  uz Eirovīziju sūtīt  sviestu. Eiropa mūs nesaprot, mēs paši sevi tā īsti laikam nesaprotam
.
Jāpaceļ taču beidzot tās rokas, nu tā kā tajā glezniņā pāris rindkopas uz augšu.

pietura

Pamostoties no rīta, es kaut kādās naivās cerībās paskatos, vai gadījumā ārā nav pavasaris? Kur saule?? Vai es gadījumā neesmu aizmigusi uz kādu mēnesi, jo tā patiešām šķiet... Es it kā visu šo laiku esmu teikusi, ka viss ir bijis labi, un vakar es vienkārši iekritu gultā un aizmigu, jo tas bija vienīgais, ko es pilnvērtīgi varētu darīt - gulēt un neko.

Kas pie velna? Tāda sajūta it kā būtu ārprātīgākās paģiras vai arī.. tāda sajūta kā pamosties tukša lauka vidū. Patiesībā mazliet gribētos pamosties kaut kur citur.
Ir beidzies bezjēdzīgais zpd laiks, ārā vairs nav tik auksti, kaut kāda skola, visi slimo, visi kaut kur pazūd prom laiku pa laikam.. un tāda sajūta it kā es būtu izkāpusi  nepareizajā pieturā.. un negribas neko - ne kāpt jaunā autobusā, ne gaidīt, nav jēgas pat iet ar kājām, ja nav zināms virziens. Brīvības sajūta, kas ierobežo ... ja tā var teikt. Stulbi sapņi naktīs. Es pat nevaru izlasīt vairāk kā 3 grāmatas lapas, jo koncentrēšanās spēja ir kaut kur aizkavējusies.

Ak jā, vakar bija mīlestības diena, labāk tā - draudzības diena, kā teica Alisīte. Bērniem ir lieliskas idejas, viņi neko nesaprot, tāpēc nebaidās no savām domām. Viegli būt mazai meitenei. Tad jau izskatās, ka man visa dzīve bijusi viegla.
Kas tur tālāk?
Migla, nevar neko redzēt. Kādi 4 vārdi ar LIELO burtu, no kuriem vismaz vienā, domājam divās, atklāti - visās, šoferim ir jāpietur.

ziemas saule

 

Man ziema, lai arī sniegoti balta, vienmēr ir kā tāds melnais pleķis gadā. Līdz brīdim, kad ir tā fantastiskā sajūta it kā būtu sācies pavasaris. Un, lai arī tā, protams, nemaz nav, ir patīkami sajust saules starus, kas liekas silti pat mīnus grādos. Un varbūt.. varbūt arī tas bija tas, kas pietrūka. Un ne jau apkārtējie ir vainīgi pie tā, ka man dažreiz gribas dusmoties uz visu pasauli. Es reti dusmojos, un es ļoti jūtu līdzi tiem, kas to ir redzējuši.. nav daudz tādu, un nevienam nemaz nenovēlu. Man patiesībā vienmēr gribētos būt tik jaukai kā pavasara saulītei, bet ziniet.. nu tie kas zina, tie zina... To sajūtu, kad ''gribas kādu nogalināt''.

  Ārā čivina putneļi, un vispār, tāds patīkams miers uz pāris stundām, tad sākas atkal viss no jauna. Un tās pāris stundas ir skaistākās pasaulē.  

Tad vēl tās stundas, kad tu guli, ja, protams, nerādās neizprotami sapņi, kuros apzodz aziātus, skrien pa džungļiem vai slīksti pasaules okeānā.

Cilvēkiem patīk skaidras, aptaustāmas un tajā pašā laikā neizprotamas un noslēpumainas lietas. Man principā ir tikai 2 vēlmes:

1. Gribas atklāt pasauli

2. Gribas, lai blakus ir cilvēks, kas tevi padara laimīgu tāpat vien..

kā? tas ir kas neizskaidrojams, ko  patiesībā  var izskaidrot, jo izskaidrojums ir vienkāršs - tāda nav, vai vienkāršā valodā runājot - ir naiss

Pēdējā laikā man patīk rakstīt ar zemtekstiem vai neko nepaskaidrot. Ja gribēs, tad kāds sapratīs. Ja nesapratīs, tad tā arī būs labāk. Uz vienu dienu es biju hipijs, gribas teikt tā vienkārši - līdz pavasarim!

Apkārt pūš kaut kāds brīvais vējš, kas dažbrīd aizpūš tevi kaut kādā nezināmā virzienā, kas patiesībā ir tas pareizais. Piemēram, ja es tagad brauktu uz Itāliju, bet nokļūtu kaut kādā Armēnijā, es būtu ļoti priecīga, lai kur tas arī būtu. Nu labi, es zinu, kur tas ir, jo man pie sienas ir pasaules karte.. un tur jau tā lielākā problēma, mēs jau pārāk daudz zinām, tik daudz, ka patiesībā nezinām neko. Nu paši..

Bet noteikti, ka es te vēl ienākšu, līdz pavasarim ir tik tālu, ka tas pienāks vēl ātrāk nekā šobrīd šķiet.

-Atmosfēra

nr.123

Vai arī šogad rakstīt blogu būtu prātīgi? Nezinu, bet.. aiziet! Grūti, jau kādu pamatīgu laiku ir patiešām grūti iedomāties savu dzīvi bez rakstīšanas. Domas,pārdomas,bezsakari, ceļojumu apraksti,esejas.. nu labi,tā varbūt ir skolas vaina, bet dzeja, iedomājies tik, kaut kur mētājas pat dzeja, kura ir tikai tāpēc, lai... nezinu, lai mani neizmet no literātiem varbūt. (un Agnesei arī patīkot)

viena,divas,trīs, četras asaras
tik vien ir palicis
vairs nav ko izspiest.
skan balsis
no pagājušās vasaras
vai atceries?
man prātā tas valsis
tajā vakarā, kad dejojām,
kad es uzkāpu tev uz kājas,
un tajā mirklī
man sāpēja vairāk nekā tev,
jo tā..
tā bija mūsu pēdējā deja
tā bija mūsu pēdējā vasara
un šī, piektā, ir mana pēdējā asara.

Nu patiesībā.. tā pavisam, pavisam sapratu, ka katram ir vajadzīga kāda aizraušanās, to var būt daudz vai viena, var mainīties vai palikt uz visu mūžu, bet tai pavisam noteikti ir jābūt. Principā, tas ir kas tāds, ko tu dari, lai, pašam pat dažreiz nesaprotot, justos labāk. Ipaši, ja saproti, ka tev mazliet vai pat ļoti labi sanāk. Un kam tas ir vajadzīgs? Sev pašam, un tad kad ar sevi nepietiek, tu dod citiem. Hobijs ir stulbs vārds, man nepatīk, tāpēc - aizraušanās. Ne jau tāpat vien gadās paņemt rokās otas un atvērt krāsas. Izpausme. Ir svarīgi. Piemēram,vēl ārprātīgi burvīgi ir atrasties cita izpausmes varā. Kad tev priekšā spēlē klavieres.. Un vispār, kad cilvēks tevi vienkārši iepriecina, pat neko nedarot. Man vienkārši ārprātīgi patīk, ja cilvēks ir laimīgs. :)

Nu vienkārši dariet to, kas jums sagādā prieku. Kā lai tagad iet uz skolu? Es vairs nemāku iet uz skolu. Nesanāk sevi saņemt rokās visām tām it kā vajadzīgajām, bet pavisam nevajadzīgām lietām. (ZPD and stuff ) Tad, kad man nekas nebūs jādara, es apsolu, ka ierakstīšu par Sicīliju, jo man pavisam noteikti pietrūkst tā saulainā pludmale, un ne jau tāpēc, ka ārā ir -10 grādi. Vispār.. ne jau tā pludmale, bet jaunas vietas, iespaidi un piedzīvojumi. Aizraušanās, tā vienkārši ir vēl viena aizraušanās..

-Vēl viens gads prieka

Tā jau vienmēr šķiet, ka katrs gads paiet arvien ātrāk un ātrāk, un, ja kalendārs tā nerādītu, man nu nekādīgi nebūtu licies, ka šodien ir pēdējā gada diena. Skaists gads, ļoti interesants. Es pavisam noteikti neesmu vienīgais cilvēks, kas gada beigās pārskata visas sakrājušās fotogrāfijas, sen aizmirstas un tādas, kas šķiet tapušas tik tikko, lai arī pagājuši neskaitāmi mēneši... atmiņas, atmiņas.. noķerti mirkļi, kurus nevar atkārtoti piedzīvot, bet var atcerēties, un tad mazliet atkal to visu izjūti. Brīdis paiet, bet kaut kas jau paliek. Un tie kadri neapstājas, tiek nomainīta filmiņa un sākas jauna. Un, ja mēs pieņemtu, ka dzīve ir viena gara filma, tad tā noteikti ir mana mīļākā filma, ar labākajiem aktieriem, neparedzamu sižetu un lieliskām izjūtām... 

Tik daudz ir visa bijis...

kadri un aizkadri

 

brīvība, tāles un lidojumi

  

māksla, mājas, krāsas

  

dzīvesprieks un draugi

 

Sicīlija

 

ideju augstumi

 

rūpes un mīlestība

aizraušanās

iespējas un atklāsmes, debess un prāta aptumsumi

cilvēki un kultūra

neizpratne

Igaunija, daudz Igaunijas

atvadas un izaicinājumi

lidojumi2

daba,daba,daba

kalni un virsotnes

daudz mīlestības

ģimene!

Ziemeļi

sadarbība, pieredze un idejas,idejas

nu vēl vairāk mīlestības un interesantu pavērsienu

trakuma brīži

nezūdoša draudzība

mmmmājas..

Itālija un jauni draugi

atgriešanās (un atkal mīlestība)

jūra un pārdomas

prieks

jauni izaicinājumi un neprāts

pārsteigumi

slinkuma brīži

lieliskie stulbuma brīži

brīnumi

.. un vēl tik ļoti daudz kā. Bija skaisti, ir skaisti, būs skaisti. Un ar katru gadu tu kaut ko saproti, maini, iemācies, iegūsti, novērtē... Un gada sākums patiesībā ir tikai kaut kas pieņemts, kas patiesībā neko īsti nenozīmē, jo nekad nav par vēlu vai par agru sākt, rīkoties, uzdrīkstēties.. mans gads sākas pavasarī, bet visu laiku viss turpinās, nekas nesākas no jauna. Kamēr apkārt valda kārtējās histērijas, kur svinēt, kur svinēt..  varbūt svarīgāk ir ar ko svinēt?  Laimīgu un dzīvesprieka un piedzīvojumiem pilnu jums ,mīļie, 2013. gadu!

pirmssvētki

Pirmssvētki. Tas ir tas laiks, kad man vajag mieru, un es varētu viena pati sēdēt istabā un uzzīmēt 12 glezniņas, kas nemaz fiziski nav iespējams. Miers arī nav iespējams, kad visi, visi atbrauc, bet tas jau forši. Tikai gribas gulēt, izgulēties un vēl mazliet pagulēt. ''Izgūlēsies kapā'' reiz teica Artis. - Ok. Šogad ir bezdāvanu Ziemassvētki, nē, mazdāvanu Ziemassvētki jeb ''es visiem dāvinu mīlestību.'' Būtu jauki saņemt arī atpakaļ. Nē, tiešām, man atkal neko nevajag. Dažreiz pat šķiet, ka ieiet veikalā un nopirkt kādam kaut ko nopirkšanas pēc ir ļaunākais, ko vispār var izdarīt. Labāk uzcept piparkūkas. Iepriecini citus, tas ir ļoooti vienkārši, starp citu, arī patīkami.

Atkal patīkama sajūta, ka skolā kādu laiku nav jāatgriežas, cerams, ka vecāki pajautās pēc kāda mēneša man arī liecību. Dažreiz gribētos, ka tas būtu svarīgi... kaut gan.. kāda jēga? Vienkārši gribās lai kaut kas ir arī svarīgi. Runājot par skolu, sajūta,atgriežoties Kalpaku svētrītā, bija vienkārši burvīga. Tik jauki.

Izliktas emocijas un kārtīga izārdīšanās Muse koncertā, ievēlētas vēlēšanās laikam maģiskajā 12.12.12. 12:12, pasmiets par visu pasauli ''pasaules galā''.  Tagad vienīgi jāizdomā kā izklaidēt cilvēkus Ziemassvētkos, kā jau kārtējo gadu tas tiek atstāts manā ziņā. Vairāk šogad nekas nav jādara.

Tik jauki, ka visur sniegs. Izrādās baltā krāsa izstaro prieka hormonus, tāpēc sniegs esot svarīgs. Savādāk mēs visi iekritīšot kaut kādā depresijā. Depresijas ir priekš mīkstajiem. Man riebjas tie brīži, kad kaut kur pazūd dzīvesprieks, bet pārsvarā tas visu laiku ir ar mani. Man patīk pastaigāties ziemas aukstumā, pat tad, kad pie bankomāta ir milzīga rinda, prātā ienāk ''Ziemassvētki taču ir gaidīšanas laiks''. Nekas, galvenais, ka mājās ir izpušķota eglīte! Starp citu, beidzot oficiāli atzīts, ka pirmā eglīte bija Rīgā. Ha.
Man patīk ākstīties un aizbildināties ar to, ka esmu blondīne. Šodien atcerējos par sarkasmu, uz laiku bija kaut kur pazudis.

Šodien ir jāskatās piektais Harijs Poters. Patiesībā tā pasaka sāk likties mazliet nopietna. Jau pirmajā daļā Voldemorts pateica, ka pasaulē nav ļaunuma un labuma, ir tikai vara un tie, kas tai pakļaujas. Varbūt es neko daudz nesaprotu no politikas, bet viņš ir konkrēts diktators. Tad vēl jāizlasa enciklopēdija par dabas stihijām, jo es šodien 5gadīgam bērnam nespēju izskaidrot, kāpēc ir krusa.

Un visbeidzot.. Būsim pilnīgi banāli, klausoties apnicīgas, jaukas Ziemassvētku dziesmiņas un atzīsim, ka tas ir vismaz 429 reizes labāk nekā dejot pie klubņikiem Ziemassvētku ballēs! Gaišus svētkus, mīļie! :)