-Vēl viens gads prieka

Tā jau vienmēr šķiet, ka katrs gads paiet arvien ātrāk un ātrāk, un, ja kalendārs tā nerādītu, man nu nekādīgi nebūtu licies, ka šodien ir pēdējā gada diena. Skaists gads, ļoti interesants. Es pavisam noteikti neesmu vienīgais cilvēks, kas gada beigās pārskata visas sakrājušās fotogrāfijas, sen aizmirstas un tādas, kas šķiet tapušas tik tikko, lai arī pagājuši neskaitāmi mēneši... atmiņas, atmiņas.. noķerti mirkļi, kurus nevar atkārtoti piedzīvot, bet var atcerēties, un tad mazliet atkal to visu izjūti. Brīdis paiet, bet kaut kas jau paliek. Un tie kadri neapstājas, tiek nomainīta filmiņa un sākas jauna. Un, ja mēs pieņemtu, ka dzīve ir viena gara filma, tad tā noteikti ir mana mīļākā filma, ar labākajiem aktieriem, neparedzamu sižetu un lieliskām izjūtām... 

Tik daudz ir visa bijis...

kadri un aizkadri

 

brīvība, tāles un lidojumi

  

māksla, mājas, krāsas

  

dzīvesprieks un draugi

 

Sicīlija

 

ideju augstumi

 

rūpes un mīlestība

aizraušanās

iespējas un atklāsmes, debess un prāta aptumsumi

cilvēki un kultūra

neizpratne

Igaunija, daudz Igaunijas

atvadas un izaicinājumi

lidojumi2

daba,daba,daba

kalni un virsotnes

daudz mīlestības

ģimene!

Ziemeļi

sadarbība, pieredze un idejas,idejas

nu vēl vairāk mīlestības un interesantu pavērsienu

trakuma brīži

nezūdoša draudzība

mmmmājas..

Itālija un jauni draugi

atgriešanās (un atkal mīlestība)

jūra un pārdomas

prieks

jauni izaicinājumi un neprāts

pārsteigumi

slinkuma brīži

lieliskie stulbuma brīži

brīnumi

.. un vēl tik ļoti daudz kā. Bija skaisti, ir skaisti, būs skaisti. Un ar katru gadu tu kaut ko saproti, maini, iemācies, iegūsti, novērtē... Un gada sākums patiesībā ir tikai kaut kas pieņemts, kas patiesībā neko īsti nenozīmē, jo nekad nav par vēlu vai par agru sākt, rīkoties, uzdrīkstēties.. mans gads sākas pavasarī, bet visu laiku viss turpinās, nekas nesākas no jauna. Kamēr apkārt valda kārtējās histērijas, kur svinēt, kur svinēt..  varbūt svarīgāk ir ar ko svinēt?  Laimīgu un dzīvesprieka un piedzīvojumiem pilnu jums ,mīļie, 2013. gadu!

pirmssvētki

Pirmssvētki. Tas ir tas laiks, kad man vajag mieru, un es varētu viena pati sēdēt istabā un uzzīmēt 12 glezniņas, kas nemaz fiziski nav iespējams. Miers arī nav iespējams, kad visi, visi atbrauc, bet tas jau forši. Tikai gribas gulēt, izgulēties un vēl mazliet pagulēt. ''Izgūlēsies kapā'' reiz teica Artis. - Ok. Šogad ir bezdāvanu Ziemassvētki, nē, mazdāvanu Ziemassvētki jeb ''es visiem dāvinu mīlestību.'' Būtu jauki saņemt arī atpakaļ. Nē, tiešām, man atkal neko nevajag. Dažreiz pat šķiet, ka ieiet veikalā un nopirkt kādam kaut ko nopirkšanas pēc ir ļaunākais, ko vispār var izdarīt. Labāk uzcept piparkūkas. Iepriecini citus, tas ir ļoooti vienkārši, starp citu, arī patīkami.

Atkal patīkama sajūta, ka skolā kādu laiku nav jāatgriežas, cerams, ka vecāki pajautās pēc kāda mēneša man arī liecību. Dažreiz gribētos, ka tas būtu svarīgi... kaut gan.. kāda jēga? Vienkārši gribās lai kaut kas ir arī svarīgi. Runājot par skolu, sajūta,atgriežoties Kalpaku svētrītā, bija vienkārši burvīga. Tik jauki.

Izliktas emocijas un kārtīga izārdīšanās Muse koncertā, ievēlētas vēlēšanās laikam maģiskajā 12.12.12. 12:12, pasmiets par visu pasauli ''pasaules galā''.  Tagad vienīgi jāizdomā kā izklaidēt cilvēkus Ziemassvētkos, kā jau kārtējo gadu tas tiek atstāts manā ziņā. Vairāk šogad nekas nav jādara.

Tik jauki, ka visur sniegs. Izrādās baltā krāsa izstaro prieka hormonus, tāpēc sniegs esot svarīgs. Savādāk mēs visi iekritīšot kaut kādā depresijā. Depresijas ir priekš mīkstajiem. Man riebjas tie brīži, kad kaut kur pazūd dzīvesprieks, bet pārsvarā tas visu laiku ir ar mani. Man patīk pastaigāties ziemas aukstumā, pat tad, kad pie bankomāta ir milzīga rinda, prātā ienāk ''Ziemassvētki taču ir gaidīšanas laiks''. Nekas, galvenais, ka mājās ir izpušķota eglīte! Starp citu, beidzot oficiāli atzīts, ka pirmā eglīte bija Rīgā. Ha.
Man patīk ākstīties un aizbildināties ar to, ka esmu blondīne. Šodien atcerējos par sarkasmu, uz laiku bija kaut kur pazudis.

Šodien ir jāskatās piektais Harijs Poters. Patiesībā tā pasaka sāk likties mazliet nopietna. Jau pirmajā daļā Voldemorts pateica, ka pasaulē nav ļaunuma un labuma, ir tikai vara un tie, kas tai pakļaujas. Varbūt es neko daudz nesaprotu no politikas, bet viņš ir konkrēts diktators. Tad vēl jāizlasa enciklopēdija par dabas stihijām, jo es šodien 5gadīgam bērnam nespēju izskaidrot, kāpēc ir krusa.

Un visbeidzot.. Būsim pilnīgi banāli, klausoties apnicīgas, jaukas Ziemassvētku dziesmiņas un atzīsim, ka tas ir vismaz 429 reizes labāk nekā dejot pie klubņikiem Ziemassvētku ballēs! Gaišus svētkus, mīļie! :)

II

  Tik skaisti, kad svētdienām parādās nozīme, vakarā iededzot svecītes adventes vainagā. Aiz loga redzot sniega kupenas un burvīgi apsnigušus kokus. Principā tad jau  nemaz nevar dusmoties par to, ka desmitos no rīta istabā ienāk mamma, pamodinot un sākot istabā visur likt kaut kādas Ziemassvētku lietiņas. Aiznes puķes, bet vāzītē ieliek priežu zarus. Nu kā var nepriecāties?? Tad pat sanāk saņemties, pat gribas saņemties, jo galu galā, kas tad vispār ir palicis? Kaut kāda viena nedēļa skolas? Un kamēr citi sauļojas Dominikānas tālēs, peldās ar delfīniem, un ir atbraukuši no Spānijas.. es esmu tepat, bet kādā 1919. gadā un neskaitāmas stundas rakstu vispatriotiskāko tekstu pasaulē. Ko un kāpēc es daru? Man šķiet, ka tik ļoti tā vajag, kaut kas pavisam noteikti ir noticis... un vēl pirms mēneša uzburtie sapņi ir jau pavisam tāli. Parasti kaut kad ap decembra sākumu paliek tik ļoti skumji, tad atkal priecīgi.. un pašās beigās atkal skumji. Nezinu kāpēc, gada pašas, pašas beigas nekad neliekas priecīgas. Ziemassvētki gan ir burvīgi! Tad visi, visi ir kopā...

Parasti ap šo laiku pa televīziju rāda visas Harija Potera un Viens pats mājās daļas, gribas atkal visas skatīties, kaut gan principā viss jau zināms no galvas. Sniegs visu padara atkal gaišu, kaut gan ir nenormālākā tumsa. Ārā negribas atrasties ilgāk par 15 minūtēm, jo paliek nenormāli auksti, un, pārnākot mājās, tējkannas ieslēgšana ir vienkārši automātiska darbība. Tad vēl visu laiku gribās gulēt karstā vannā. Un karstvīnu, gribas karstvīnu, un sāc plānot, kad varētu cept piparkūkas. Un tā notiek katru gadu, bet šis brīdis vienmēr šķiet tik maģisks un brīnišķīgs, tāds mīļuma uzplūdums... kad nezini kur likties, gribas visu laiku darīt kaut ko iepriecinošu... Pavisam vienkārši. Vienkārši skaisti. Un viss...

'12

Pēdējais gada mēnesis. Pirmā advente, draugi. Kas par jokiem?

Sniegs. Man tā patīk, nezinu, it kā snieg un man būtu jāraud vai jāčīkst, bet man patīk. Tad man patīk arī tā sajūta no rīta izejot ārā, ziemas gaisā. Nu ziemai piemīt tā jaukā noskaņa, un tas mazliet apgāž faktu, ka vasara ir labākais no visiem gadalaikiem. Katru dienu varu kā 7gadīga meitene ēst adventes kalendāru, kas patiesībā ir diezgan noderīgi, jo es beidzot zinu kurš datums. Apsveru domu 21. datumā apēst arī nākamās 3 dienas, nu drošībai. Baidīties no pasaules gala it kā esot forši. (tagad uzrakstīt yolo būtu stulbi ?) -Jā.

Es nesen atradu kaut kādu sarakstu ar vēlēšanām un iecerēm, ko rakstu katra gada pēdējā dienā (patiesībā šī ir pirmā reize, kad es gada laikā viņu nepazaudēju) un... pārsteidzoši, bet gandrīz viss ir piepildījies, tas, kas nav.. tam man ir vēl vesels mēnesis. Kas ir mēnesis? Daudz un maz.

Gravitācija par mani smejas. Stulbumam arī nav robežu. Ko es daru, es vispār dažreiz nesaprotu. Prieks, skumjas, prieks, skumjas. Prieks. Mjau. Uz vienu dienu gribu būt kaķis un vispār neko nedarīt. Lai Čerija pilda manus matemātikas mājasdarbus.

Gribas, lai vairāk laika ir tam, ko tiešām gribas. Tad, kad neko negribas, vispār nav laika. Nu tā mēs sakam. aiai

''Vasarās karstās vārtīties sniegā''

Nu vismaz vienreiz mēnesī te ir kaut kas jāieraksta, kaut vai tikai tāpēc, lai citi domā, ka es vēl esmu dzīva.
Nu lūk, es esmu vairāk kā dzīva, es esmu laimīga. Tāpēc laikam te neko nerakstu, varbūt man vienkārši nav laika, varbūt es vienkārši esmu slinka. Man patīk pirmais variants.

Daudzi noteikti jau domā, ka palēnām jūku prātā, piemēram, mani vecāki, bet tas viss ir uz labu. Vienkārši tad, kad viss šķiet dikti interesanti, mana reakcija uz to parasti ir smiekli... tā kā mazam bērnam vai stulbai blondīnei. Viss kārtībā. Pirms kāda laika es teicu, ka es nebrīnītos pat tad, ja man garām paietu zilonis.. un Rīgas centrā patiešām staigāja ziloņi, tik žēl, ka es nokavēju to brīdi.

Patriotiskā Inese. Nu varbūt, tad kad Sicīlijā 45438 reizes parādīju video par Latviju un radīju kaut kādu interesi vismaz pati sev, palika šausmīgi mīļi ap sirsniņu. Mazliet par daudz starojošā Rīga un salstošās rokas, bet vispār apkārt ir burvīga noskaņa. Pieņemu, ka salūtu var skatīties arī no pļavnieku jumta, nu vismaz tā. Ziemassvētkos vispār es nezināšu kur likties. Veikalos jau pārdod christmas stuff un Krasta ielā jau stāv tā gigantiskā egle, mājās ir tie guttas karstie dzērieni un visu laiku ir tumšs. Gandrīz visu laiku.

Skola nogurdina. Nekas jauns. Šodien man bija tik stulbs sapnis, es vienkārši noslīku. Sapņu grāmatā (jā, es mēdzu darīt kaut ko tik stulbu) bija rakstīts, ka es nemākot tikt galā ar visām dzīves lietiņām. Nu to, ka visa ir par daudz jau sen ir skaidrs, bet man nešķiet, ka es par to iespringstu. Jāpajautā orākulu grāmatai. (nē)

Lai nu kā, esmu gatava ziemai, man pat ir ziemas mētelis (rozā), varbūt pat silts. Tad vēl jāsāk pilnīgi nereāls gleznošanas maratons, jo es nepērku dāvanas un man besī nauda. 

Kaut kad vienu dienu es gribēju kaut ko uzrakstīt, bet es sapratu, ka vispār nesanāk salikt teikumus un sanāk kaut kādas aprautas frāzes, nekas vairāk.

***
Prieks atņem vārdus. 
Gribas visu laiku smieties. 
Vēl vairāk gribas smieties, kad paliek skumīgi.
Diezgan reti paliek skumīgi.
Kaut kas atņem enerģiju un vakaros sanāk vienkārši iekrist gultā un aizmigt.
Tas ir skumīgi.
Vēl joprojām roka nesas uz zīmēšanu, bet prāts uz zīmēšanos.
Nesvarīgas lietas vēl joprojām liekas ļoti svarīgas.
Pārāk daudz kas ir neloģisks.
Kad ir auksti, ir grūti domāt.
Domāt vispār ir grūti.
Aukstumam ar to laikam nemaz nav nekāda sakara.
Bet tāpat ir auksti.
Es nevaru nomierināties, bet esmu mierīga.
Es nezinu ko man vajag.
Es zinu ko man nevajag.
Īsti nevar saprast, kas vispār notiek.
Bet.. es esmu laimīga.
Laikam tad pārējam vairs nav tik liela nozīme.

ciao čau

Šīs dažas dienas Latvijas sniegotajos ziemeļos, pēc 10 karstām, burvīgām, neaizmirstām un labā ziņā dīvainām dienām Sicīlijā, ir pārsteidzoši jaukas. Ļoti jaukas. Patiesībā gandrīz pilnīgi viss (pat ieskaitot sniegu) man liek smaidīt un priecāties. Brīvlaiks. Tas jau tā, ka esmu jau atpūtusies un mierīgi varētu kaut ko darīt, hmm ko es tāpat nedaru. Kontrasts. Ar mani vispār nav vienā laikā notikušas tik daudz random lietas kā šajās 10 dienās, noteikti, jā. Un tieši tāpēc es varētu par šo visu uzrakstīt varbūt pat grāmatu. Kaut gan man ir tik ļoti jau apnicis stāstīt, ka es pasaku, ka man vienkārši gāja lieliski, bet visi jau grib dzirdēt kaut kādu stāstu. Protams.

''Kur nākamais ceļojums?'' jautāja ome.

''Nezinu, varbūt uz skolu''.... jā, es neatceros, kad es pēdējo reizi biju skolā..

Pamazām mēģinu atradināties no visādiem itāļu ieradumiem - smieklīgiem izteicieniem, vakariņu ēšanas 9 vakarā un makaroniem. Man pavisam noteikti pietrūkst tās karstās saules un peldēšanas perfekti zilajā jūras ūdenī, varbūt ne tik ļoti tie interesantie nejauši satiktie un noteikti ļoti mulsinošie cilvēki. Varbūt mazliet tās mazās espresso tasītes, kad uznāk miegs. Jo miegs nāk ļoti daudz, laikam ziema. Kāda ziema? Ir rudens. Man vispār nav bijis rudens, nu labi mazliet, tad bija vasara un tagad uzreiz ziema.Nu tā nedara!!  :D
Hmm un rīt izrādās jau sākas novembris.

Patiesībā mājās ir ļoti jauki. :)

UN VĒL VAIRĀK

Kur paliek laiks? Es nezinu. Es vispār esmu palaidusi garām to brīdi, kad pēkšņi no pilnīgas atpūtas ir kaut kas jāsāk darīt. Un tad vēl to brīdi, kad palika ārprātīgi auksti. Tikko vēl es staigāju svārciņos un kleitiņās, šodien es uzvilku ziemas zābakus. Hmmm.... mans ģeniālais blondīnes atklājums ir tāds, ka, ja apģērbjas tiešām silti, tad nemaz nav tik auksti. Da labi, siltas drēbes tāpat nekam neder.. bikses vispār ir stulbas. :)))

Ok, es ņemu atpakaļ visādus savus teiktos vārdus. Esmu tik ļoti nogurusi no itāļiem, bet tajā pašā laikā esmu arī sajūsmā. Ir tik grūti domāt par to, vai tam otram cilvēkam viss ir labi, plānot laiku, domāt ko, kāpēc, kur, kad... var diezgan sajukt prātā. Bet Francesca.. Francesca ir vienkārši kaut kāda itāļu es, mums ir tik daudz par ko runāt. Ceļotāja un ārprātīgi mīļa. Vienu dienu pilnībā sajukām prātā un uzfilmējām kaudzi ar video, kur dziedam itāļu un spāņu dziesmas, arī bermudu divstūri un dejojām gangam style. Every day normal stuff.
Šausmīgi daudz mīļu un sirdi iepriecinošu sīkumiņu, krāsaini makaroni, pašas gleznota Rīgas glezniņa, kuru viņai uzdāvināju, daudz konfektes, smiekli.. un jā, Rīga ir skaista, tik ļoti skaista. Es cenšos uz visu skatīties viņas acīm, tā it kā es to nekad nebūtu redzējusi.. un tad es ieraugu apmēram miljons reizes vairāk nekā katru dienu. Tad es kaut ko ieraugu..

Paskat tik, es trešdien braucu prom.. hmm es pat nemāku atbildēt uz jautājumu, ko es tur darīšu. Es vienkārši zinu, ka es gribu. Bet es vispār neticu, vispār. Man nav laika ne domāt, ne sakrāmēt mantas. Mani vienkārši priecē tas fakts - doties. Un tie pāri 20 grādiem, kas tagad ir Sicīlijā. Skola. Nu labi, ko tur? Laikam jāizdara visādi nieciņi un jādabū kaut kādi cipariņi. Un vēl, tieši tāpat kā pirms gada, ir jāaizbrauc uz Siguldu.

Un tad man šķiet, ka varbūt esmu izdarījusi jau diezgan daudz. Bet nekad jau vispār nevar apstāties. Ja es nedarītu, nekas jau nemaz nebūtu. Ja es šovasar nebūtu Igaunijā, es nebrauktu uz Sicīliju. Ja es nebraukšu uz Sicīliju, tad... kaut kādas durvis noteikti atkal aizvērsies ciet. Vispār nekas nenotiek tāpat vien.

Patiesībā, ja man būtu izvēle, es tagad vienkārši ietu gulēt. Visa vienkārši ir pārāk daudz. Forši, būs vēl vairāk! :)