ciao čau

Šīs dažas dienas Latvijas sniegotajos ziemeļos, pēc 10 karstām, burvīgām, neaizmirstām un labā ziņā dīvainām dienām Sicīlijā, ir pārsteidzoši jaukas. Ļoti jaukas. Patiesībā gandrīz pilnīgi viss (pat ieskaitot sniegu) man liek smaidīt un priecāties. Brīvlaiks. Tas jau tā, ka esmu jau atpūtusies un mierīgi varētu kaut ko darīt, hmm ko es tāpat nedaru. Kontrasts. Ar mani vispār nav vienā laikā notikušas tik daudz random lietas kā šajās 10 dienās, noteikti, jā. Un tieši tāpēc es varētu par šo visu uzrakstīt varbūt pat grāmatu. Kaut gan man ir tik ļoti jau apnicis stāstīt, ka es pasaku, ka man vienkārši gāja lieliski, bet visi jau grib dzirdēt kaut kādu stāstu. Protams.

''Kur nākamais ceļojums?'' jautāja ome.

''Nezinu, varbūt uz skolu''.... jā, es neatceros, kad es pēdējo reizi biju skolā..

Pamazām mēģinu atradināties no visādiem itāļu ieradumiem - smieklīgiem izteicieniem, vakariņu ēšanas 9 vakarā un makaroniem. Man pavisam noteikti pietrūkst tās karstās saules un peldēšanas perfekti zilajā jūras ūdenī, varbūt ne tik ļoti tie interesantie nejauši satiktie un noteikti ļoti mulsinošie cilvēki. Varbūt mazliet tās mazās espresso tasītes, kad uznāk miegs. Jo miegs nāk ļoti daudz, laikam ziema. Kāda ziema? Ir rudens. Man vispār nav bijis rudens, nu labi mazliet, tad bija vasara un tagad uzreiz ziema.Nu tā nedara!!  :D
Hmm un rīt izrādās jau sākas novembris.

Patiesībā mājās ir ļoti jauki. :)

UN VĒL VAIRĀK

Kur paliek laiks? Es nezinu. Es vispār esmu palaidusi garām to brīdi, kad pēkšņi no pilnīgas atpūtas ir kaut kas jāsāk darīt. Un tad vēl to brīdi, kad palika ārprātīgi auksti. Tikko vēl es staigāju svārciņos un kleitiņās, šodien es uzvilku ziemas zābakus. Hmmm.... mans ģeniālais blondīnes atklājums ir tāds, ka, ja apģērbjas tiešām silti, tad nemaz nav tik auksti. Da labi, siltas drēbes tāpat nekam neder.. bikses vispār ir stulbas. :)))

Ok, es ņemu atpakaļ visādus savus teiktos vārdus. Esmu tik ļoti nogurusi no itāļiem, bet tajā pašā laikā esmu arī sajūsmā. Ir tik grūti domāt par to, vai tam otram cilvēkam viss ir labi, plānot laiku, domāt ko, kāpēc, kur, kad... var diezgan sajukt prātā. Bet Francesca.. Francesca ir vienkārši kaut kāda itāļu es, mums ir tik daudz par ko runāt. Ceļotāja un ārprātīgi mīļa. Vienu dienu pilnībā sajukām prātā un uzfilmējām kaudzi ar video, kur dziedam itāļu un spāņu dziesmas, arī bermudu divstūri un dejojām gangam style. Every day normal stuff.
Šausmīgi daudz mīļu un sirdi iepriecinošu sīkumiņu, krāsaini makaroni, pašas gleznota Rīgas glezniņa, kuru viņai uzdāvināju, daudz konfektes, smiekli.. un jā, Rīga ir skaista, tik ļoti skaista. Es cenšos uz visu skatīties viņas acīm, tā it kā es to nekad nebūtu redzējusi.. un tad es ieraugu apmēram miljons reizes vairāk nekā katru dienu. Tad es kaut ko ieraugu..

Paskat tik, es trešdien braucu prom.. hmm es pat nemāku atbildēt uz jautājumu, ko es tur darīšu. Es vienkārši zinu, ka es gribu. Bet es vispār neticu, vispār. Man nav laika ne domāt, ne sakrāmēt mantas. Mani vienkārši priecē tas fakts - doties. Un tie pāri 20 grādiem, kas tagad ir Sicīlijā. Skola. Nu labi, ko tur? Laikam jāizdara visādi nieciņi un jādabū kaut kādi cipariņi. Un vēl, tieši tāpat kā pirms gada, ir jāaizbrauc uz Siguldu.

Un tad man šķiet, ka varbūt esmu izdarījusi jau diezgan daudz. Bet nekad jau vispār nevar apstāties. Ja es nedarītu, nekas jau nemaz nebūtu. Ja es šovasar nebūtu Igaunijā, es nebrauktu uz Sicīliju. Ja es nebraukšu uz Sicīliju, tad... kaut kādas durvis noteikti atkal aizvērsies ciet. Vispār nekas nenotiek tāpat vien.

Patiesībā, ja man būtu izvēle, es tagad vienkārši ietu gulēt. Visa vienkārši ir pārāk daudz. Forši, būs vēl vairāk! :)

DAUDZ par daudz

Tik daudz. Visa tik tik tik daudz.
Man patīk. Un nepatīk. Šobrīd man ir jābūt priecīgākajam cilvēkam pasaulē, bet es miegu ciet un mēģinu izspiest kaut kādu simbolisku smaidu. Jo...ja pēc divām nedēļām es lidošu... ja... pēc šī vārda vienkārši viss apstājas.

Pirms pāris dienām nenormāli apstulbu, kad atbildēju uz negaidītu zvanu no ''Itāļu valodas skolotāja'', un uz jautājumu: ''Vai gribi nākt?'' pilnīgi bez nekādas domāšanas par to, ko daru, atbildēju: ''Labi.''
Kāpēc? Reāli tas bija pirms 2 gadiem, kad es biju iemīlējusies Itālijā un apņēmusies, tad, protams, pametu.. Un tagad? Kāpēc tagad???

Šodien mani pārņēma ārprātīgākā deja vu sajūta, vispār brīnos kā es atceros vēl to ceļu, gar Kalpakiem, tad to parku, kur skrējām krosu, tās maskačkas ieliņas, to skaisto kabinetu, kas aplīmēts ar Itālijas nieciņiem, tos vakarus, kad no spagetti būvējām tiltu, un krāsojām Venēcijas maskas. Nu nedrīkst tā paņemt un vienkārši iemīlēties. Nedrīkst, bet tā visu laiku sanāk. Visu laiku. Ir tās lietas, kuras tu vienkārši mīli un viss. Man dažreiz šķiet, ka es mīlu pilnīgi visu. Visas tās mazās, skaistās dzīves lietiņas un tos visus jaukos cilvēciņus..
 Pamosties no rīta, smieties, klausīties, skatīties, darīt.. tad aizvērt acis un sākt atkal visu no jauna. Un tad kad apnīk, doties kaut kur tālāk. Tik tik daudz. Skaisti saķēpāts plānotājs, kaut gan man riebjas plānot laiku, jo spontānās lietas ir tās labākās. Tūlīt vairs nebūs laika, tāpēc.. kamēr šodien vēl ir. Tad varēšu nedaudz aizmirst par šo blogu un par citām vajadzīgām/nevajadzīgām lietām.

Es nemāku apstāties. ''Ej gulēt! Lūdzu nezīmē līdz 2 naktī!!!'' labi, mammu
Es sapratu, un atkal neko nevar saprast..

*trīs zvaigznītes*

***

Nav jāgaida nekāda svētdiena, lai pateiktu to, ko var pateikt pilnīgi jebkurā citā dienā. Svētdienas ir pilnīgi nodrāztas, bet sestdienas ir vienkārši skaistas. Tās sestdienas, kad pilnīgi neviena nav mājās, visi strādā. Ir vajadzīgas 2 stundas, lai pamostos, stunda, lai ieietu dušā un tad sanāk apjukt, jo paliek veselas 3,5 stundas, lai....  Ko darīt? Protams, ka plauktā vienmēr stāv akrila krāsas un aiz dīvāna mētājas vismaz pāris iesākti darbi, kurus gaida briesmīgs liktenis - vienmēr tur palikt, jo kaut kas tad nebija izdevies. Izdomāju lauzt stereotipus par to, ka nepabeigtais vienmēr paliek nepabeigts. Es jau tā nenormāli dusmojos uz sevi par to, cik viegli es pametu lietas, cik šausmīgi ātri man viss apnīk.. bet vislabākā sajūta taču ir tieši tad, kad viss izdarīts. Nē, nav gan, vislabākā sajūta ir tad, kad tu tam ej cauri, bet to saproti tikai kad viss beidzies. Tad vismaz paliek gandarījums. Lai cik ļoti es mīlu mākslu, es tomēr nevarētu sevi iedomāties diendienām mācoties zīmēt. Es sevi varu iedomāties vienīgi šajos bezrūpīgajos brīžos ķēpājot kaut ko, kas man patīk. Tad kad uznāk. Bet 3,5 h vispār nav nekas. Tad sanāk aizrauties un nokavēt kārtējo trolejbusu, jo man patīk pabeigt lietas līdz galam un neskatīties pulkstenī.

Viss tik vienkārši. Pārāk bieži nākas dzirdēt, ka esmu pārāk mierīga un runāju pārāk harmoniski, it kā viss būtu tik skaisti. No malas jau nekad neko nevar pateikt. Kopš man vairāk nav twitter konts, dzīve vien palika saulaināka.

 ***

Dienas kaut kur pazūd,naktis paliek gaišas

Katru nakti debesīs, zibens rada plaisas.

Kaut kas saplīst, kaut kas ne

Kaut kas paliek piedots

Arī tas, kas ilgi deg, kādreiz paliks nodzēsts.

Viss, kas sāp, tas kādreiz pāriet

Kaut kad atnāk atpakaļ..

Viss, kas izdarīts, ir aizmirsts

Tas kas nav, ir jāizdara.

Viss, kas pateikts, viss tiek dzirdēts

Vārdi paliek vārdi...

Viss, kas dzirdēts, tas tiek pārprasts

Viss notiek pārāk ātri.

 Labākais tiek noklusēts, nevajadzīgais pateikts..

Svarīgais ir nepabeigts, bezrūpīgi pamests.

Skarbi un skaisti. Nenormāli sāk nepatikt, ka palieku pārāk nopietna. (joks)

Redzi?

  
Un vai tu redzētu tad, ko es redzu tagad? 

 

Skatiens. Nekas nevar izteikt vairāk kā skatiens. Kad skatās pret gaismu, var otra cilvēka zīlītēs ieraudzīt savu atspīdumu. Ieraudzīju sevi bērna acīs. Tad sapratu kā bērns skatās uz mani. Vienkārši, ar to dzidro apbrīnas un prieka pilno skatienu, un ne jau tāpēc, ka viņš neko vēl nesaprot, bet tāpēc, ka neko nesarežģī un nenosoda. Vienkārši skatās un smaida, jo tur, pretī, taču ir kaut kāda dzīva dvēsele, kaut kas gaišs. Redzi gaismu? Tās milzīgās acis. Nu ne velti acis ir tās, kas jau pašā sākumā ir tādas kādas ir, kamēr tu audz, acis paliek vienmēr tās pašas. Mēs vienmēr redzam to pašu, bet skatāmies dažādi.Un kādā brīdī viss satumst. Kaut kad vienkārši apnīk tas, ko mēs redzam. Nu ko var skatīties? Viss skaistais jau vairs nav tik skaists, ja uz to skatās katru dienu.

Un tad kaut kas notiek. Mēs laikam izaugam vai kas tamlīdzīgs? Sākam redzēt kaut kādas problēmas, kuras rodam sev principā paši. Tad arī izveidojas tā pelēkā masa, kura neredz. Mēs to redzam katru dienu.. ar sadrūmušajām sejiņām, nolaistu galvu, skatienu ''nenāc man klāt'', bezgalīgajiem pārmetumiem, nulle idejām un vienu vienīgu viedokli, visiem pilnīgi vienādu, jo kāds esot tā pateicis, un tā tagad ir forši. ''Un tagad visi darīsim tā, jo tā būs vieglāk. Vieglāk ir vispār nedarīt, nu tad nedarīsim.''

Un kamēr citi pārklājas ar ikdienas pelējumu un putekļu kārtu, atver acis, paņem krāsas un uzglezno kaut ko. Vienalga ko, bet savā mīļākajā krāsā. Tikai ne pelēkā. Kā ar burbuļu pūšamo bērnībā, aizpūt savas dzīves skumjas. Lai visi redz. Paskaties kā tās lido, un tu lidosi pats. Ja tavā skatienā vēl ir kaut mazākā dzirkstele, tad paskaties, pasmaidi kaut vai ar acīm. Vispār nevar nemīlēt bērnus. Tie jau esam tie paši mēs, tikai pirms daudziem gadiem, kad viss likās tik svešs, bet pašsaprotams. Kad visi pagalma iedzīvotāji bija mūsu draugi, un jebkuram pretimnākošajam gribējās pateikt čau. Kad gribējās smieties par visstulbākajām lietām pasaulē, kad vispār gribējās visu laiku smieties, jo priecāties ir vispār labākais, ko mēs varam darīt. Kad jebkuru problēmu atrisināja konfekte un kad neslēpām pilnīgi nekādas emocijas, ja gribējās raudāt, mēs raudājām. Kliedzām, jo zinājām, ko gribam.

Nu ne jau mēs slikti redzam. Mēs vienkārši ne tur skatāmies.

''This life is so compicated until we see it through the eyes of a child''

blondīnes dienasgrāmata

Svētdienu vakaros es jūtos kā mūža ieslodzījumā.

Jo vairāk es priecājos, jo vairāk man gribas skumt. Smaidīt, lai citi smaida. Raudāt, lai citi smejas. Jo man par sevi ir vienalga. Pats jau nekur nepazūdi, un viss jau paliks tāpat. Bet citi, tie citi aizies prom, un tu paliksi pats sev, tu vienmēr esi pats sev. Un savtība ir mūsu briesmīgākā īpašība. Stulba. Tik stulba kā joki par blondīnēm.. līdz brīdim kad tie vairs nav joki... Joki beigušies. Davai tagad vienu dienu visi paliekam nopietni, un mēs nomirsim. Mēs nomirsim. Bez smiekliem, bez prieka. Nežēlīgā nāvē. Ha.

Un ja nopietni, tad šis pat nav sarkasms, pat ne piesardzīga ironija, vairs nav smieklīgi. Jo es pat nezinu par ko es īsti runāju. (par visu un neko) Jo.... gribas doties ceļā. Nu tos piedzīvojumus, adrenalīnu. Daba. Es mīlu dabu vairāk.
Dzīve balstās un dzīvesprieku, principā. Ko gribas? Visu un neko.
Rakstīt par kaut kādām globālām lietām!! Man riebjas rakstīt par sevi, kaut gan principā man ir diezgan daudz ko pateikt, visu laiku kaut kas notiek.

Fantāzijas ir bezjēdzīgas. Tās nav reālas, un ,lai cik ļoti gribas sapņot, es naktīs guļu tik slikti, un es pat zinu kāpēc. Laiks iztērējas vēl ātrāk nekā nauda. Es jau sen neesmu nopirkusi neko nevajadzīgu, agrāk tas bija mans hobijs. Varbūt būs vieglāk sakrāt Ziemassvētkiem. Bet nav jēgas. Nopirkt māk visi. Es māku uztaisīt dāvanas no ļoti daudz mīlestības.No sirsniņas..

Kas ir nepareizi??? Viss ir nepareizi. Nepareizi ir pārmest cilvēkiem,ka viņi kaut ko dara nepareizi, nepareizi ir dusmoties par sīkumiem, nepareizi ir iet uz Studentu paradīzi, ja tev ir 16 gadi, nepareizi ir lekt no Vanšu tilta, nepareizi ir domāt tikai par sevi...

Ūdens aizņem 2/3 zemeslodes.. tad varbūt vienkārši peldam kaut kur prom??

svētdienas bezsakari

Prieks, ka jāiet gulēt. Man ir iepaticies iet gulēt un vispār gulēt, beidzot! Vakar ar vislielāko prieku aizgāju gulēt 21:30 un 12 skaistas stundas izgulēju savu piektdienas un arī principā pārējo dienu miega trūkumu. Bet ne jau par to, par ko tad? Ne par ko, neparko. Izrādās, ka tie vispār ir divi atšķirīgi vārdi ... ... ...

Par visu var pasmieties. Par pilnīgi visu, gan par to kā citi dusmojas, vai par citu smiekliem, vai par to, cik stulbas lietas darīji pirms 2 gadiem, un arī vakar, un aizvakar. Skumīgas lietiņas pārvēršot ārprātīgi priecīgās. :)

Vīrieši uzvedas tik stulbi, bet sievietes vēl stulbāk. Ja vīrietis dzer, tas ir pretīgi, bet ja sieviete - tas ir vēl pretīgāk. Kas gan vispār ir ļaunāks par vīrieti, kas uzdāvina vienu, pavisam vientuļu, tumši sarkanu, garu rozi ar miljons ērkšķiem. Tādu, kurai vajag kaut kādu divmetrīgu vāzi. Nekas! Tad man prātā nāk mājturības skolotājas stāsti par vīrieti krāsainā kreklā, kas nopirka rožu pušķi, katru savā krāsā.. vai neeksistējošie stāsti par salasītām margrietiņām pļavā... vai arī tas gadījums, kad man 12 gados staigājot pa Rīgas vienu no baisākajiem rajoniem (ha maskačka) kaut kāds svešinieks gribēja uzdāvināt rozi vispār bez zieda, nu tikai to kātu. Kopš tā laika esmu vienaldzīga pret rozēm. Nu nav jau tā, ka ir tikai rozes un pārējās. Ir skaisti, kad vīrietis par sievieti var pateikt: ir tikai mana, un tad tās pārējās. Kādreiz pazudīs jēga apmēram visām sarunām par mīlestību!

Vēl joprojām labā vienaldzības sajūta. Kamēr mazas meitenītes stāv H&M atvēršanas rindā un kamēr klubos mierīgi laiž 17 gadīgas meitenes ar viltotiem dokumentiem.Viss labi. Nav labi. Progress. Man patīk kad kaut kas notiek, bet tad ir kaut kas jādara. Loģika? Nav. Matemātika ir diezgan loģiska, bet tai nav jēgas. Tā vienkārši attīsta loģisko domāšanu, laikam, bet principā tad jau es labāk pildītu sudoku mīkliņas vai iemācītos spēlēt šahu, jo man ir vienalga kādos intervālos aug vai dilst dajebkāda funkcija. Tāpēc es pildu savu labās klasesbiedrenes statusu un atļauju norakstīt par šokolādi, atbildu uz zvaniem dušā un mēģinu paskaidrot. Visi tik ļoti uztraucas, ka mani jau sāk uztraukt fakts, ka es neko neesmu izdarījusi.Šodien es vienkārši atbildu uz smieklīgiem zvaniem par matemātiku un mīlestību. Žēl, ka mīlestībai nav tādu formulu.  Tas pats jau ir. Starp citu, pavisam skumjā un lietainā dienā visu daudz saldāku un priecīgāku var padarīt šokolādes cepumi. Just sayin'.