Italia. 11.04.12.

Day 4 / Lago di Garda, Sirmione, Verona

Agrs rīts, ārā līst. Ārā līst? Še tev nu bija siltā Itālija, šodien no Francescas nācās aizņemties arī kurtku! Dodamies līdz centram kam seko ar autobusu mazliet vairāk kā stundas brauciens līdz Itālijas lielākajam, skaistajam Gardas ezeram. No debesīm uz mums lūkojas nesmuki mākoņi, šķiet, ka līs, noteikti līs!

Es gaidīju, ka Gardas ezers būs liels, bet, protams, tas izrādījās vēl lielāks. Skats, burvīgs skats.. kalni, kalni... tagad man tas atgādina Stavangeru Norvēģijā, bet tad kad skatījos uz Stavangeru man tas atgādināja šo vietu - Sirmioni. Tos kalnus.. vispār nav iespējams iemūžināt, viņi it kā saiet kopā ar mākoņiem, skaisti. Izstaigājām pilsētu, pastaigājām pa drupām, mazliet samirkām un nosalām, bet bija tā vērts. Labi, šeit vienkārši vārdi ir lieki. 

 Nu bija, bija lietus

 Pāris noziegumi..

 Ar itāļu meičukiem..

Tikām pie kārotā brīvā laika, bet patiesībā tas izvērtās galīgi ne tā kā gaidījām. Sāka riktīgi līt lietus, pilsētā nebija īsti ko darīt sliktā laika dēļ, kājas bija galīgi slapjas (piedodiet, nepaņēmu zābakus) un veikalos arī nekā nebija. Nuja, vienīgais, ko mums atlika darīt bija ēst saldējumu. Te bija vienkārši ārprātīgākie saldējuma kalni, tas jau tā, ka bija auksti. Sēdējām kādā cafe, neviens skolotājs nebija sazvanāms, braukt prom ātrāk nevarējām, ejam uz gelateriu pāri ielai, jo tur liek vairāk. :D Ak mēs latvieši. Atnācām atpakaļ, bet mūs sāka heitot, ka nopirkām saldējumu citur, nu labi... aizgājām ar Daci kaut kādā tunelī un uztaisījām stulbas bildes no sērijas ''mēs ēdam saldējumu.'' Bija auksti, bet pārāk garšīgi, lai neēstu.

Gaidījām pus h autobusu. Bija nežēlīgi auksti, bet centos saglabāt pozitīvisma garu. Laikam tas no tēta, parasti es čīkstu, bet viņš ir pozitīvs, bet tad kad viņa nav es pati tāda esmu, jo kādam jau jābūt! Atpakaļceļā izmēģinājām labāko sasildīšanās paņēmienu - smieklus. Smējāmies pilnīgi bez iemesla!


Iesoļojām mājās ar vienu domu galvā ''Fredo!'' Pēc siltām zeķēm un tējas, un džempera jutos kā laimīgākais cilvēks pasaulē. Uz Francescas brāļa jautājumu, vai gribam kaut kur doties, nebija ilgi jāmeklē atbilde! Dosimies uz Francescas mīļāko vietu Veronā, no kuras visa pilsēta paveras no augšas. No augšas, no augšas vienmēr ir skaisti! Bet vispirms... kamēr gaidām kad Linda ar Ilariu būs gatavas izdomājam paspēlēt solo un Gianmaria mani izaicina uz dambretes partiju. Tā nebija laba doma, jo viņš šajā spēlē esot pro. Sapratu, ka zaudēšu, bet nepaspējām izspēlēt, jo bija jau jāiet, tāpēc es tā vēsi ''Oh.. but I would win anyway!'' Joki, joki..

Vispār viņas brālis ir dikti stilīgs, tāds vēsais. Brauksim ar viņa mašīnu, prasa par manu mūzikas gaumi uz ko es, loģiski, atbildu - italian! Tad nu vienojamies par Coldplay, Shakiru un patiesībā jebko citu.

Vieta atradās kalnā, no kura pavērās skats uz skaistajiem Veronas māju jumtiņiem... visa pilsēta, tepat! Viss tik saskaņots. Safočējāmies, re arī bilde ar viņas brāli, haha.

 Atzīšanās mīlestībā, Gianmaria teica, ka tas ir stulbi, bet viņam daudz kas liekas stulbi. :D



Vakariņas aizvadījām pie Ilarias ar viņas vecākiem. Kaut kas līdzīgs kukurūzas putrai ar gaļas bumbiņām sarkanā mērcē. (tam visam noteikti ir kaut kādi īpaši itāļu nosaukumi, bet nu.. tā saprotamāk). Un saldais... mama mia! Pie galda sarunas, protams, itāļu valodā, neko nesaprotam, nekas.

Un vakara noslēgums - boulings! Dodamies četratā.. un jā, šis jau nav nekāds Zelta boulings. Šis ir tāds maziņš, mīlīgs, vietējais old school boulindziņš. Aww.. celiņi tādi īsi, bumba ripo kur grib, tāpēc es laikam uzvarēju visas trīs reizes. Blakus celiņā atnāca 2 itāļi - viens jaunāks, viens vecāks. Vienu sauc Viktors, domājām, ka vecāko... bet izrādījās, ka jaunāko, īsti nezinu kāpēc, bet mums tas likās ļoti smieklīgi. (un šī nebija pēdējā reize kad mēs viņu redzējām, starp citu) Lai būtu jautrāk centos mest ar Viktoru reizē!
Tad vēl bija tāda fīča - pa visu spēli kādu vienu vai divas reizes pirms random izraudzīta metiena parādās, ka this is your lucky strike! Tas nozīmē, ka straika gadījumā var laimēt kaut kādu gadžetu. Nezinu kādā veidā, bet man tas izdevās un varēju sev beigās izvēlēties gadžetiņu - pildspalvu un piekariņu, ha suvenīrs.

 scoooore!

Braucām mājās, bija jau pāri 11 vakarā, nogurumiņš.. esmu jau pie visa pieradusi, gaidu rītdienu!! :)

Italia. 10.04.12.

Day 3 / skola, Verona

6:15 ''Ines, it's time!''

Labākais modinātājs pasaulē. Labi, jūtos tā it kā man būtu jāiet uz skolu, tikai pilnīgi nav ne jausmas uz kādu. Saprotu, ka ir ļoti auksti. Itālijā mēdz būt auksti?? Visi trīc un šausmās skatās uz manu, viņuprāt, pārāk plāno jaku.. vispār, manuprāt, arī. Pilns koferis ar vasaras drēbēm, haha. Francesca man iedeva džemperi, vispār viņai tāds foršs stils ir, līdzīgs Danas,  iesaucām viņu par ''italiano Dūdu''. :D

Dodamies uz skolu ar autobusu, kurā brauc daudz, daudz skolēnu. Pieturā satikām Francescas draugus itāļus-dvīņus, viņi pajautāja: ''é tedesca?'' Es nezinu kādā sakarā, bet šito es konkrēti sapratu. Viņi domāja, ka es esmu vāciete, nu labi. Autobusā kāda meitene mani pētīja visu ceļu, pie vainas atkal blondie mati? Veronas vārti, braucam iekšā, nedaudz sastrēgumi..

Pirmā lieta, kas nošokēja - visi skolēni stāv ārā vai sēž skolas ieejas gaitenī, viņi nedrīkst vēl nekur doties kamēr nenoskan zvans. Visi vēro. Daudz meiteņu, jo šī skola līdzīga mūsējai, valodu virziens. Tikai daži puiši, bet... bet jā.. tie tomēr ir itāļi.. :)
Pirmo stundu pavadām gatavojot prezentāciju par mūsu valsti un skolu, kuru stāstīsim. Doma bija tāda, ka prezentēsim klasē, bet, re kā, mums ir atvēlēta vesela zāle. Katru iepazīstina, tā smuki pieceļamies un pasakām, nevis čau, bet ciao (ir starpība!)  un mums atbild visa zāle ar tādu pašu ciao, rēcīgi. Mēģinām prezentēt lēni, jo viņu angļu valoda nav tik laba, un es domāju, ka puse tāpat lielāko daļu nesaprata. Tālāk seko jautājumu daļa. Visi, kas vēlas, var mums uzdot jautājumus, lai mēs varam atbildēt, doma it kā bija, ka jautājumiem jābūt par Latviju, mūsu tradīcijām un tā, bet visi, jautājumi, protams, bija:
''Do you like Italy?''
''Do you like italian food, boys.. utt.''
 Man viens jautājums bija pat ar parakstiņu un kaut kāds čalis no zāles man esot pamājis, laikam viņš. Tālāk sekoja atkārtota prezentācija ar citu skolēnu grupu, kuru jautājumi nebija nekas vairāk par ''Can you sing something?'' Nodziedājām bēdu manu lielu bēdu, viņi izskatījās laimīgi, viss kārtībā. :D

Devāmies uz pāris stundām. Pirmā bija spāņu valoda - iepazīstinājām ar sevi spāniski un sapratām, ka mēs, mācoties vairākus mēnešus zinām gandrīz tik pat cik viņi, mācoties jau 2. gadu, ņemot vērā, ka itāļu un spāņu valodas ir ļoti līdzīgas. Skolotāja nedaudz viņus nolika, ha, tad viens itālis jautāja kā pateikt ''hi!'' latviešu valodā un cik gan laimīgs viņš kļuva uzzinot, ka šoreiz tas tāds pats čau vien ir. Tad sporta stunda, vēl viena spāņu valoda, nu jau pie citas skolotājas, kur mēs vispār neko nesapratām. Principā mēs vienkārši skatījāmies, nevis piedalījāmies stundās, nebija īpaši pārdomāts. 

Papusdienojām ar Illariu, Lindu, Paulu un Melissu mūsu dzīvoklī, bija dikti, dikti smieklīgi, iepazinos ar Franceskas brāli - Gianmariu un sapratu, ka viņš ir dikti rēcīgs, visu laiku jokojām.  Un ēdām, ko tik mēs neēdām....

Tālāk devāmies apskatīt Veronu. Laikam jāsaka, ka Verona ir tā pilsēta, kurā es varētu dzīvot. Viss slēpjas neatvairāmajā vienkāršībā un saskaņotībā. Tās mazās itāļu mājiņas, balkoniņi, kurus es vienkārši dievinu, ieliņas.. un katrā tu vari atrast ko īpašu un citādāku, burvīga sajūta. Apskatījām Veronas centru un iegājām Arēnā. Skats un sajūtas bija lieliskas, plašums - to nevar ne aprakstīt, ne nofotografēt. Vispār nav iespējams iemūžināt visas tās sajūtas, tāpēc jāizbauda tajā brīdī, jo to nav iespējams atkārtot. Mazliet nožēloju, ka Romā neiegāju Kolizejā, jo tas ir kas vēl lielāks. Šis ir tāds mazais Kolizejs, cik nu mazais. Man patīk tā sajūta augstumā.

 vietējais hipsters

 Francesca :)

 mīlu šīs mājiņas..

 

Aplūkojām Casa di Julieta un tā bija mana lielā vilšanās. Tā kā ''Vēstules Džulietai'' ir viena no manām mīļākajām filmām, kur viss ir parādīts ļoti skaisti.... dzīvē ir pilnīgi savādāk, ja godīgi tad tās sienas radīja tādu ļoti nepatīkamu sajūtu, kā arī balkoniņš kā balkoniņš, Veronā ir arī skaistāki. 

Apskatījām Veronas tiltu un Castelvecchio muzeju, apstaigājām pilsētu.

Staigāšana grupās bija nedaudz nogurdinājusi, Luidži ar savu ''follow me'' un gaisā sarkano pacelto lietussargu un ''suuoo'' (turamies kopā) bija diezgan apnicis, tāpēc tālāk devāmies katrs savā virzienā. Apmācies ;/

''follow me!''

 ciaoo

 perfecto

Mēs ar Francescu, Lindu un Ilariu nolēmām pašas pablandīties pa pilsētu. :) Lieliska sajūta, tu ej un vairs negribas fotografēt, ir labi.. ir skaisti. Dodamies mājās, protams, pa ceļam iegriežoties gelateriā, kā gan savādāk! Nezinu, kā lai atrod vietu vakariņām, nu labi. Atkal Francescas mamma pagatavojusi kaut ko ārprātīgi labu. Un tagad vakara bomba - atnāk Ilaria ar Lindu ciemos ēst kūku, kas ir ļoooti garšīga, bet stāsts šoreiz ne par to...

Francescai ir tik jautra mamma! Kā mēs pārsmējāmies.. mums iemācīja jaunu kāršu spēli merde. (sūds)

Noteikumi tādi paši kā mūsu ēzeļiem, bet pirmais, kuram ir 4 vienādas kārtis bļauj ''merde'' un sit ar roku pa galdu, pēdējais, kas uzsit paceļ kārti. Ja paceļ 8, tas nozīmē, ka viņam ir 8 kg sūdu.. un tā nu tu spēles laikā vāc sūdus. :D Spēlējām.. un ašie joki nāca viens pēc otra ārā, beidzās ar to, ka Francescas mamma aizgāja prom pateikdama ''I am full of shit'' (itāļu valodā). Tad vēl dejas pie nosa nosa un jā, varētu beigt uz šīs skaistās nots. Kā man patīk šī atmosfēra!!

Italia. 09.04.12.

Day 2 /Venezia - atgriešanās

Pavisam savādi pamosties ne savā gultā, bet miegs, kāds jau tas parasti man ir jaunās vietās, bija labs. 7:30 pie istabas durvīm pieklauvē Francesca un ļoti klusā, dramatiskā balsī nočukst: ''Ines, it's time!''
Interesants modinātājs. Dodos brokastiņās, kuras es ēdu vienīgā, viņi nē. Te - Itālijā - es pavisam noteikti katru rītu dzēru visgaršīgāko tēju pasaulē, ar medu un citronu. Ready. Ready for Venezia! :)

Diemžēl šādi nodomāja arī pus Itālija un nokļūšana ar vilcienu bija ļoti saspiesta un interesanta. Iepazinām kultūru 2h braucot piespiedušies viens otram un stāvot kājās. Patiesībā tas bija ārprātīgi jautri, Latvijā es jau būtu izbesījusies un kāds noteikti būtu jau dabūjis no kāda pa seju, bet te visi tik smejās un joko - visi taču ir savējie! Viena no mazajām lietiņām, kas mums no viņiem ir ļoti jāmācās! :)
Somā līdzi sataisītas pusdienas un ar savējiem apmaināmies iespaidiem par ģimenēm.

Neizpratne. Atkal tā neizpratne, ka dodos uz savu sapņu vietiņu. Atgriežos. It kā apzinos, bet tomēr nē. Es nekad, nekad neaizmirsīšu to reizi, kad pirmo reizi ieraudzīju Venēciju tumsā, es biju gatava pat vilties, jo biju pārāk daudz iedomājusies. Ieraudzīju vēl vairāk nekā gaidīju! Šoreiz vairs nebija tas, bet tāpat burvīgi. Es jau zināju ko gaidīt. Šoreiz es vienkārši gaidīju to lielisko sajūtu atkal, jo to, ka Venēcija vienkārši ir ārprātīgi skaista un burvīga, jau saprot ikviens. Vienīgais žēl, ka apmācies, saulītē vienkārši viss vienmēr izskatās labāk! Pirmais skats:

Tā sajūta atnāca tikai ~1h pirms došanās prom, kad es izjutu brīvību, atbrīvojos no grupveidīgās skriešanas, ieslīgu šaurajās ieliņās un smaidīju! :) Tas brīdis, kad vairs negribas fotografēt. Kad tu vienkārši ej, skaties, sajūti, fotografē ar acīm. Momentā pazūd visi cilvēki un suvenīru veikali. Jo, jā, Venēciju bojā cilvēki, būsim atklāti. Tomēr nefotografēt būtu vienkārši grēks, tāpēc:

Mana mīļākā vieta Venēcijā

 Nopūtu tilts, kas pagājušo reiz tika restaurēts

 Kā tad bez saldējuma @gelateria ?

 Es gribu gondolu

 Mazliet cilvēku

 Rialto

 Un man noteikti ir kādreiz jāuzkāpj tur augšā!!!

Nebija mans mērķis redzēt visu. Tam nemaz nebija laika, ja šī būtu mana pirmā reize Venēcijā tad es teiktu, ka šis būtu ļoti simbolisks ieskats. Gribējās lai pārējie izbauda arī nakts Venēciju, kuģīšus, saliņas un pārējo, bet nevar jau visu. Tāpat jau bija skaisti. Šī sajūta vienkārši ir lemta - saprast, ka kaut ko neesi izdarījis, lai ir iemesls atgriezties. Must do sarakstā vēl joprojām paliek brauciens ar gondolu, ''iešana iekšā'' un Venēcija no augšas, nākamreiz. Tātad, vajag trešo reizi, un tā tālāk... :) 

Saldējums, saldējums, saldējums, neteikšu, ka bija silti, bet saldējumu neēst Itālijā vienkārši nav iespējams. Paņēmu kaut kādu dīvainu, bet tā pat bija perfekts, protams. Tad mēs pazaudējām Paulu, un tā nu viņa baudīja Venēciju, bija sajūsmā, Nu jā, pazust Venēcijā nav nemaz tik slikti haha. Ilgi meklēju jaunu murano stikla gredzenu, visus salīdzināju ar veco, jo tas man ir ļoti mīļš, vienmēr būs vismīļākais. Jaunajam arī nav ne vainas, bet tomēr..

Nē, bet tiešām. Venēciju tiešām bojā cilvēki! Pārāk daudz tūristu, pārāk daudz veikalu, pārāk daudz trokšņu. Pazūd romantika. Trūkst siltuma, atceros kāda svelme te bija augustā, jāaa. Pēdējie mirkļi, tik skaisti, Noķerta īstā sajūta blandoties pa mazajām ieliņām. Gribas sagaidīt tumsu, bet kas jādara, tas jādara. Es atgriezīšos!
                                                               
                                                                      *  *  *
Braucot atpakaļ vilcienā, sapratu, ka biju Venēcijā. Bāc... Sapratu, ka reāli ir arī baigais nogurums, patīkams.
Vakariņu sākumā es pagaršoju kaut ko interesantu - olas ar visādām garšvielām un tādus dīvainus garus dārzeņus, kurus nekad nebiju ēdusi. Asparadžī, tā viņi teica. Nu labi, garšo pēc kāpostiem. Pasta, protams, pasta... un vakara plāns - doties pie Ilarias un Lindas, jo viņu māja jau te pat aiz stūra!

Vakars izvērtās diezgan jautrs - spēlējām visādas spēles, itāļu uno versiju jeb solo. Uzlikām dažādas dziesmas, kuras dziedam spāņu valodā. Viņas, tāpat kā mēs, arī skolā mācās spāņu valodu. Nobaudījām Gingerino dzērienus, kuri patiesībā bija ļoti negaršīgi.. un daudz, daudz smējāmies. Ilariai ir dzīvoklis ar dārzu un 3 kaķi. Linda jautāja, vai viņai patīkot kaķi, bet izrādās, ka nepārāk, viņa dod priekšroku suņiem. jautājums: ''Tad kāpēc tev pie velna ir 3 kaķi?'' :D

Ar vēl patīkamāku noguruma sajūtu devāmies atpakaļ uz.... mājām. Sāku saukt tās par mājām. Tikko vēlreiz sapratu, ka biju Venēcijā.... laikam sapratu, ka tas atkal bija burvīgi. Es laikam sapņoju..