I LAV LONDON - PART 2

I LAV LONDON - PART 2

SUN + LONDON = WALKING ON SUNSHINE AND ...HOGWARTS!!!

Saule Londonā ir maģiska. Tā ir. Kā tajā dziesmā: "Starp divām saulēm izvēlēties.." tā Londonā var dziedāt "Starp divām platformām izvēlēties..". Ir svarīgi zināt, kura ir īstā. 

Ziniet, ir tās prieka dziesmiņas, nu tās, kuras dzirdot, uzreiz gribas smaidīt. Piemēram, Don't worry, be happy un citas klasikas, tāpat arī Walking on sunshine. Tā ir pirmā dziesma, kas ienāk prātā, pastaigājoties pa saules apspīdētām Londonas ielām. Šoreiz neizceļu Londonas, bet gan Saules apspīdētas, jo pēc pirmās dienas pārsalšanas, saulaina Londona ir pasakainākais brīnums, ko vien var iedomāties..
Bet.. mūsu mūžīgā prieka dziesma ir un mūžam paliks Bruno Mars - Uptown funk. Ar visu rozā žaketi, un pat bez tās, tā ierauj laimes virpulī..

Diena 2 

Šī bija intensīvākā diena, ko vien var iedomāties. Daina mums ir sniegusi īso Londonas transporta instruktāžu, un mums ir skaidrs, ka būs jautri! Pirmais virziens mums jau ir zināms - brauciens ar London Eye. Sāksim rītu very tourist, nekas, es jau jūtu, ka vakarā, mēs pazudīsim kādā pavisam hipsterīgā ielā. Galējības ir jautra padarīšana..

..Tāpat kā kontrasti. Atkal pārņem tā savādā sajūta, kad sākumā aplūko pilsētu naktī, bet tad pamosties, un gaismā tā izskatās jau citādi. Visspožākais gadījums man bija ar Venēciju. Lai cik burvīga tā būtu jebkurā apgaismojumā, manu pirmo skatu - vakara Venēciju - man neaizstās nekas uz pasaules. Londona man vislabāk patīk spožā dienasgaismā. Saulē. Tādā, kad Big Bens izskatās zeltītāks kā parasti.

Noraugāmies uz Parlamentu no otra krasta. Vakar redzējām Bena portretu, šodien viss Houses of Parlamaint skaisti spēlējas ar zilajām debesīm un baltajiem mākonīšiem. Zils, sarkans, balts un zelts. Tās ir Londonas krāsas, nevis pelēks.
 Esam pierakstījušās uz agrāko brauciena laiku, lai nesaskartos ar pārāk daudz tūristutūristiem. Kas tad mēs pašas? Izbaudām īpašo 4d izklaidi pirms brauciena, un kāpjam iekšā savā gondoliņā.

 mana acs un Londonas acs. divas acis. četras!

Tālāk seko tas mirklis, kad runāt un rakstīt paliek grūti. Tad ir tikai jāskatās. Londonas acs ielūkojas lielajā pilsētā, kur paveras 2 Londonas puses. Viena no tām, kā es to saucu - modernā Londona, kur paveras Shark celtne un skaistie debesskrāpīši. Skaistie? Vai es patiesi tā nupat pateicu? Jā, šoreiz es tā patiesi arī domāju, jo saulē tie atspīd kā dimantiņi, un esmu mierīga, kad tiem apkārt ir arī "mirstīgās mājas" un arhitektūras skaistumiņi! :)
Jāatzīst, ka pirms tam es uz Londonas aci skatījos ar pavisam skeptisku aci. Jā, mani pārsteidza saule un vienreizējais skats, tāpēc es ar prieku varu atzīt - ir tā vērts! 

Pa to laiku mēs ar Ericku novelkam virsjakas, jo mazā siltumnīciņa ir uzkarsusi, apkārtējie cilvēki arī priecājas un fotografē, pat viens otru no pretējās gondolas. Pāri fotografē viens otru un ir, protams, arī viens tipiskais ķīnietis, kas klusi visu pēta un fotografē apmēram 30 "must do" skatus. Ķīnieši mums seko, tā nu tas ir. Tad nu laikam ļaušu baudīt arī mūsu fotogrāfiju izlasi.

Pēc šī (neaizmirstamā) mirkļa seko mūsu sabiedriskā transporta challenge. Kā balva par to, ka mums viss sanāca!! (jau gandrīz izrāpties no Londonas).. mēs tikām līdz šim te autobusiņam... un jaaaaaaaaaa, jūs uzminējāt, mēs dodamies uz Harija Potera zemi.

Es teicu, ka saulaina Londona nav vienīgais brīnums, ko šajā dienā ieraudzīt. Te nu man laikam ir jāraksta garš fona info par savu mīlestību pret Harija Potera grāmatām un filmām. Jā, tā ir svarīga daļa manas bērnības, katras filmas iznākšana man bija nozīmīga un mēs ar Rotaļu istabas draugiem spēlējām Harija Potera lomu spēli. Un es VIENMĒR biju Hermione.

Bet varam arī bez tā iztikt. Tātad, ja arī tev ir līdzīgi - Warner Bros studio - The Making of Harry Potter - tā ir vieta, kur aizbraukt. Pasakaini! Te nu neliela bilžu izlase. Gribējās fotografēt tieši visu un varbūt arī tur uzkavēties dienām ilgi. Ja vien Cūkkārpa eksistētu..

Patiesībā ļoti interesants bija veikaliņš. Labākais pēdējā laikā redzētais bizness. Cenas trakas, un cilvēki pērk. Un kā vēl pērk, mazas meitenītes staigā ar mantijām, un es nesaprotu - viņas taču neiet burvju skolā.. bērniem laikam to ir sāpīgi apzināties.. Vecākiem arī savas sāpītes :D

Šokolādes vardes - jap tās ir! :)

tum tum tum, Olivandera zizlīši

telpa patiesi daudz mazāka nekā ekrānā izskatās :)

Unikāli, visās filmās izmantotie tērpi!

Ak, šis tik skaisti! Hermiones rozā balles kleita.

Ai, nu tas tā, noslēpumu kambarī

Lielā vilšanās par kalambolu (bet Redklifs pirms tam brīdināja, ka būs vilšanās..)

Šis viss bija pārāk rozā un pārāk kaķains, lai tur nebūtu Ineses :D

Nogaršojām arī butterbear un satikām Hagridu!

okej, šis pārspēj Londonas metro karti!

Diagonaleja

Patiesībā šī ir visvisvisvisvislielākā vilšanās. Ka Cūkkārpas nemaz nav. Ir tikai makets.

Kaut kas man tajā dienā sirsniņā notika. To sapratīs tikai tie, kas izauga ar Poteru, mīlēja, mīl un vienmēr mīlēs Poteru! :)

Būtu jau skaistas beigas. Bet.. parasti jau ir trīs brīnumi, ne?
Jau pagājušajā reizē, kad biju Londonā, Daina teica, ka izrāde vai mūzikls ir kaut kas tāds, ko Londonā ir vērts noskatīties. Nu ja, mēs jau ar Ericku kulturāli meičīši. Izdomājām, ka nekas ģeniālāks par Šekspīru Londonā nevar būt. Bet drāmas, traģēdijas, kuram gan to vajag? Tāpēc mēs izvēlējāmies skaistu lugu ar humora piesitienu: "Shakespeare in Love". Tas patiesi bija burvīgi. Patiesībā pirmo reizi esmu reālā izrādē ne Latvijā. Tērpi, valoda, akcents, dziesmas, tik daudz cilvēku uz skatuves. Teātrītis atgādināja mini Nacionālo teātri. Bija skaisti!

Taču... tas jau būtu jocīgi, ja tas būtu mūsu vienīgais vakara atklājums.. hihii. Teātris atradās vietā, kur ir pavisam noteikti vēl kādi 10 teātri. Tas ir tāds rajoniņš (kuram diemžēl šobrīd esmu piemirsusi nosaukumu), kur vakarā dzīve notiek notikdama. Izrādes, stand-up uz ielām, mūzika, veikaliņi, burzma.. tas man atgādina Taipejā tādu vietu Ximen, bet tas noteikti nav veids, kā paskaidrot. Īsumā - tā ir vieta, kur viss notiek, rosās, skan un plosās. Vieta, kur var noķert perfektu vakara sajūtu. Un ieraudzīt arī ko neparastu, piemēram, protestu pie restorāna, kur bariņš cilvēku protestē, ka tajā restorānā laikam slikti izturoties pret omāriem. Tos vārot dzīvus un tā nedrīkstot. Puisis ar skaļruni bija dikti izturīgs, apmeklētājiem laikam nebija tajā restorāniņā dikti omulīgi. Drīz vien atbrauca policija un, šķiet, skatījās visu kā izrādi. Arī mēs.. taču tad atcerējāmies par Šekspīru.

..Un tad vairs nesapratām, vai gadījumā arī mūsu dzīvīte šobrīd nav tāda kā skaista luga. Mazliet. Atnācām mājās, diezgan beigtas. Es pat neatceros, vai bija atkal vīns vai nebija. Maģiski..

                                                                                                                   Turpinājums sekos..

I LAV LONDON - PART 1

I LAV LONDON - PART 1

Ja ir iespējams CAPS LOCK taustiņiem nodot to kliedzienu, to patieso mīlestības kliedzienu, kad Ericka Londonas ielās iebļāvās: "I LOVE LONDON!" tik izteikti, no sirds kā īsta latīņamerikāniete, tad laikam ir iespējams nodrukāt pat emocijas.. Un, ja nu tomēr nav, es centīšos jums nodot skaisto, interesanto piedzīvojumu sajūtu, kuru Londona mums radīja viņas pirmajā un manā otrajā reizē

Jā. Otrajā. Pirmajā reizē Londonā es biju 2013. gadā, tur man palika 18 un tāpēc es to nekad neaizmirsīšu. Tas bija projekts. Varbūt tad es redzēju daudz mazāk māju kā otrajā reizē, bet tad, kad ir PROJEKTS, tad izdodas redzēt to, ko nekad nebūtu redzējusi, aizbraucot apskatīt mājas. Tad redzi visu ko - britu tantiņu ikdienu, galda etiķeti, visskaistāko interjera dīvānu pārlieku aukstā, angliskā mājā. Tad redzi, ka, lai cik arī atturīgi, briti ir tik silti un miermīlīgi. Viņi smejas tik patiesi. Varbūt ne bieži, bet patiesi. Laiks tad bija briesmīgi lietains un riebīgs - kā Londonā pienākas. Bet tāda bija pirmā reize., toreiz es par to šeit neuzrakstīju, bet man ir pierakstīts mazs blociņš ar izjūtām, kas paliks manā mūžīgajā PIRMAJĀ REIZĒ LONDONĀ. Skaisti.

Otrā reize.

Braukt projektā ir gandrīz tikpat interesanti, kā braukt uz Londonu "uz pašu prāta". Tas ir citādi. It kā neesi no nekā atkarīgs, bet viss ir jārisina pašai. PAŠĀM. Mēs ar Ericku visu ceļojumu bijām tik pat spontānas kā tajā dienā, kad viņa man rakstīja: "Ines, ir lētas biļetes no Rīgas uz Londonu. Braucam? "
Un tas bija tas pats svētais brīdis, tā pati nemainīgā Inese, kurai galvā tajā brīdī ir tikai viena doma: "Nu davai!", nezinu kā "davai" ir angliski, tāpēc vienkārši teicu: "OK!"

Un tā viss sākās. Ka gandrīz palikām Erickas iemīļotajā lidostā RIX. Viņai te neiet. Neviens izglītots lidostas darbinieks nezina, kur ir Hondurasa. Skumīgi. Lai arī pieņemu, ka arī Hondurasā uz valsti Latvija reaģētu ar neizpratni.

Sēžam geitā , klausāmies Bruno Mars - Uptown Funk un neapjaušam, ka Ryanair patīk būt baigajiem kretīniem. Silti iesaku - izlasiet visu, kas rakstīt uz biļetes AR PALIELINĀMO STIKLU, īpaši, ja jūsu draugs/draudzene nav no Eiropas. Tur ir jādara papildus dokumentu lietas, par kurām nepasaka pat pārbaudot pasi. Un kuras neprasa citas aviokompānijas. Vai par kurām PASAKA citas aviokompānijas. Pēc nejaukas vārdu apmaiņas ar vienu latviešu pūpēdi, gājām skaidroties ar labvēlīgāku tipu un panācām savu - mēs lidosim! Mana sirds trīcēja, kā nelaba tajā brīdī. Bet mēs lidojam!

Pirmā diena. 

Brauciens no Stansted lidostas līdz Victoria (cik skaisti tas skan) Station. Silti iesaku - izvēlieties National Express autobusu. Ar Terravision var sanāk interesanti, jo tas pieder itāļiem. Un ja jums arī patīk stereotipi, tad, jā- laikam autobusiem bija ievilkušās pāris siestas un kafijas pauzītes.
Lauki, lauki, lauki,, l.. paga LONDONA. Kad Ericka ieraudzīja BigBenu, es laikam biju klāt viņas emocionālākajā dzīves brīdī. Es pat nezinu, vai es šobrīd pārspīlēju. 

Londona ir viņas dzīves sapnis. Tas mirklis - tas bija viņas dzīves sapņa piepildījums.

Victoria Station. Vienīgais, ko biju atcerējusies no iepriekšējās reizes, ka tā ir ļoti slikta vieta, lai satiktos. Tajā ir ļoti daudz Starbucks kafejnīcu un WHSmith veikalu. Pārāk daudz. Bet nekas - šoreiz mums ne ar vienu nenācās satikties. Mēs esam vienas šajā pasaulītē, t.i. - Londonā. Un, ziniet, dažreiz man šķiet, ka Londona ir kā vesela pasaule, un tās metro karte atstāj lielāku iespaidu kā trigonometriskie vienādojumi vidusskolā. 

Ko nu? Jāmeklē 44. autobuss. Cik labi, ka Inese pa ceļam mirāžā to pamanīja un viņai ieslēdzās maģiskās orientēšanās spējas, kas aizved nepareizā virzienā! Mēs gājām kaut kur, steidzīgi, jo Inesei likās, ka viņa zina, kur iet. Tad es sapratu, ka bija muļķīgi skriet pēc 44. autobusa, pat nezinot, kurā virzienā redzētais brauca un kur tas piestāj. Paldies ceļa kartēm. Un vēsajai sievietei, kas pateica, ka, nezina, ko darīt un mēs nekur netiksim! Un ka mums jāiet nu tur- kaut kur uz priekšu. Forši! Tā nu mēs atklājām iespējams labāko ceļošanas veidu - kājas, ar kurām noiet no Victoria Station līdz pat Battersea parkam.

Iet ciet.
Great. Oh so Great You - Britain. Ies ciet vēl daudz. Šī bija pirmā reize.

Skaists bija brīdis, kad šķērsojām tiltu. Bija jau tumšs. Tiltiem piemīt maģiska noskaņa. Īpaši jau tumsā. Īpaši jau Londonā, kur to ir tik daudz. Nebija ne jausmas, kas ir šis mazais tiltiņš, bet viens bija skaidrs - mēs šķērsojam Temzu, un mājas jau gaida. 

Mājas? Mājas gaida, bet mājās neviens. Ak, tikai suns. 

Mūsu Londonas mājas jeb drīzāk - manas māsīcas Dainas dzīvoklis, kurā viņa dzīvo ar savu draugu Orgesu, kas nāk no Albānijas. Viņš ir foršs un pirmo un pēdējo reizi, kad tikāmies, nosauca mani par -  Ilze-Junior! (manu māsu sauc Ilze)

 Un vēl mājā mīt Cleo -  nesen iegādātais Bernes kucēns. 

Ak, jā, laikam vajadzēja piebilst, ka Daina man nesen bija atsūtījusi detektīvseriāla cienīgu īsziņu, par to, ka viņi mājās nebūs, būs tikai suns, un kādas darbības mums ir jāveic, lai veiksmīgi tiktu dzīvoklī. Mani tas uzjautrināja, tas bija mans bērnībā spēlēto kvestu dzīves piepildījums2 (pirmais bija Escape Room). Visu vēl labāku padarīja jau iepriekš minētā tumsa un tas, ka mums nedarbojās Google maps.

Sākām krist pavisam mazā izmisumā, bet bijām uz pareizās ielas. Stūmāmies pa to ar koferīšiem, kamēr mums garām skrēja sportiski cilvēki, un galīgi neiererējāmies. Leeim.

Kad atradām pareizo dzīvokli rīkojāmies kā Erkils Puaro un Nensija Drū, un tad mūs grandiozi sagaidīja - aprēja kā zagļus! Jo kā gan mēs izskatījāmies - divi skuķi, kas iesnīko svešā dzīvoklī. Cleo bija tik pat apstulbusi kā mēs un turējās no mums pa gabalu, neganti uzlūkojot.

Dīvaini. Bet mēs esam LONDONĀ! Viss lieliski. Mūs sagaida Dainas rakstīta welcome-vēstule, ēdiena pazīmes virtuvē un gulta... kurā.. nu nē - nekādā ziņā vēl nevar velties iekšā, jo, kā jau es minēju iepriekš - mēs esam Londonā!

Vakars tikai sākās, mēs ietērpāmies mazliet sarkanās krāsās, un tā kā mums nebija ne jausmas, kā darboties ar transportu - paļāvāmies uz kājām jau otro reizi. Ericka grib redzēt savu Benu, un mēs jau nākam, mīļais!

Ceļš bija diezgan garš. Tikai tagad to saprotu arvien labāk.. Tad bija vienalga. Ieslēdzās maksimālisms un doma par Londonu tā mudināja, ka pat pēc garās dienas, mēs aizsoļojām! Satikām pāris jautrus cilvēkus ielās, kas arī jūsmo par Benu. Un sākām fotografēties. Laikam to darījām kādas 20 minūtes un tad pēkšņi sapratām KA IR TIK ĀRPRĀTĪGI AUKSTI. Rokas salst, viss salst. Kaut kādā veida tikām līdz Londonas acij un meklējām tuvākos veikalus, kur sasildīties. Šis bija īstais brīdis, kad piezvanīt Dainai. Diemžēl ne no telefonbūdiņas..

 streets

 nosalušās meitenes

 FANCY

ERICKA HAPPY

Daina saprata mūsu glābējzvanu, mudināja uzmeklēt metro staciju ar nosaukumu "Võtelūū". Kā, es pārjautāju? Un atskan tas pats "Võtelūū". Ak dieniņ, Daina desmit gadu laikā šeit ir pārņēmusi britu akcentu, Waterloo. Izrādās tā. Ar otro piegājienu atrodam staciju ar domu sasildīties. Mazliet veltīgi, jo Waterloo ir gandrīz tas pats, kas Victoria un laikam nekur Londonā nav īsti silti. Es tiešām neatceros, kad vēl manas rokas būtu tik ļoti nosalušas. (labi atceros, tas notiek bieži..)
Bet toreiz tik ļoti, ka man bija grūti izņemt monētas no maka, pērkot kafiju, jo pirksti bija gluži atmiruši. Kaut kāda itāļu kafija. Kompensācija par autobusu. Vienalga - labākais šajā kafijā bija karsta krūze. Jā, tas man atgādina pirmo reizi - laikam tik daudz tējas un kafijas es biju pirkusi tikai Londonā.

Drīz vien priecīgais brīdis - mūs sagaida Daina, kas ir sagatavojusi mums foršu pārsteigumu - dodamies iet ēst Erickas lolotos Fish&Chips. Supergaršīgi! Pavadām vakaru trijatā un esam uz viena viļņa. Daina komentē aukstumu. Šis ļoti palika prātā.
Londonas aukstums ir tāds, ka tas tiek tev zem ādas un netiek laukā, paliek tur.. un tu salsti, salsti, salsti un netiec no tā vaļā!

Precīzi. Un tāpēc sākumā ir tik grūti saprast, kāpēc te šķiet aukstāk, ka te ir siltāk kā Latvijā.. ok, par Ericku vispār nerunāsim, viņai šis viss ir izaicinājums!

Drīz vien izbaudām silto Londonas tube (hihi patīk kā tas skan) - vilcienēnu -  es teikšu. Jo tube skan pārlieku mīļi. Iepazīstamies ar Oyster card. Un esam savās Londonas mājās. Daina mēģina paskaidrot Cleo, kas mēs esam, bet viņa arvien skatās ar šķību aci. Ir bijusi gara diena. Jāiet gulēt.
Bet varbūt mazliet vīna?

*turpinājums sekos*

....

NESKRIENIET

Es saprotu, ka tagad fitness ir modē.
Cilvēki skrien, domā, ka viņi ir eko cilvēki, jo uz jogurta iepakojuma ir  uzrakstīts - ekoloģisks. Pērk viskrāsainākos skriešanas legingus un botas, ieliek austiņas. Un skrien. Un ar to nekas nebeidzas. Vissvarīgākais ir pēc tam ielikt facebookā, cik kilometru ir noskriets. Vai arī - vissvarīgākais ir pēc tam piedalīties kādā maratonā un noskriet ne jau 5, bet gan 10 kilometrus. 10 ir vienība.
Tad vēl pēc tam uzturēties piesvīdušās sporta zālēs. Un arī ēst Fitness brokastu pārslas un dzert ūdeni arī vēlams vienu vienību - līdz pat 10 litriem. Jo vairāk jo labāk. Mēs esam maksimālisti..

.. es arī. Tikai es neskrienu. Es neskrienu, jo man īsti nepatīk skriet, man nav kur, es kādus 5 gadus neesmu pirkusi sev jaunas botas, man nekad nav bijuši skrienamie legingi (man ir vienkārši krāsaini legingi vesela čupa), man nav pat austiņas, to visu aplikāciju.,, No tā visa man ir tikai facebooks, garšo tie eko šmeko jogurti un arī ūdens. Kāds viens litrs man garšo.

Bet es arī tomēr skrienu. Pakaļ sabiedriskajam transportam, lai arī man tas nepatīk, bet vēl vairāk man nepatīk to gaidīt. Tad vēl es skrienu pa dzīvei. Esmu jau kādu 3 mēnešu maratonā, un vienu dienu tas beidzās.. Vispār man labāk patīk peldēt ūdenī, vēl vairāk nekā to dzert. Vai arī peldēties radio viļņos.

Es vairs neskrienu.. jo es nevaru. (Nav vārda es nevaru??) Jau vairākas dienas lēkāju uz vienas kājas un turpinu klausīties jautājumu - kā man tas izdevās? Ja jums nepatīk atbilde - pavasara tizlums - es īsi atbildēšu, un vairs man, lūdzu, to nejautājiet..

Kādā jaukā naktī, pēc pavasara ballītes, es nolēmu, ka vislabākais veids kā nokļūt mājās, un ātrākais, ir skriet. Sākumā es gāju ar kājām un priecājos, cik tukšs un kluss visapkārt. Tad man sagribējās būt mazliet ātrākai un paskriet... kāja samežģījās, mati atkal palika blondi, un uz līdzenas vietas pie manis atskrēja sāpīte. Dzēlīga nepatīkama sāpīte.

Nākamajā brīdī viss notika ātri. Tad es asarām acīs teicu Tomam  - es nevaru paiet! Un izbaudīju, kā mani aiznes pa kāpnēm. Varbūt arī neizbaudīju, jo sāpīte! Tagad es to domās izbaudu vairāk..

Tad es pamodos un sapratu, ka tas nebija nekāds pavasara murgs.

Traumpunkts. Vieta, kurā nonākt pirmo un cerams arī pēdējo reizi. Vieta, kur cilvēkiem paliek žēl, ka tu lēkā uz vienas kājas, un tevi vizina ratiņkrēslā. Vieta, kur vienā telpā sēž pavisam nepazīstami cilvēki, visi bēdīga skata, klusi, domīgi.. un visus vieno tikai divas lietas - mēs visi esam notizlojušies un mums visiem ir jāgaida rentgens. Un vēl - mēs visi ceram, ka neesam neko salauzuši.
Vieta, kur cilvēki, atbildot uz telefona zvanu saka: "Sēžu traumās!"
Tāds man likās tas traumpunkts.
Visemocionālākajā brīdī, kad man piedraudēja, lai uzliktu ģipsi, pārgriezt manus mīļākos puķainos legingus, es tomēr uzvarēju - legingi ir mani un veseli! Kāja - daļēji. Nav lauzta. Ir tikai tizla,,,
Es to uztveru tā - tev pietiks skrien! Bet arī tagad es skrienu domās..

***

Mājas. mājas. mājas. Ārā līst, paldies, pavasari, ka tu pagaidām mani kaitini tikai vienu dienu. Kad ārā bija 18 grādi, es ar kruķiem nostaigāju TĀDUS gabalus, ka muskuļi sāp vēl šodien. Ka jau 3 dienas negribas ārā. Bet skaisti bija, lai arī tik skumji. Es nezinu, kā paskaidrot sajūtu, kad skumjas un prieks cīnās viens ar otru. Paldies tev, Saule.
Saule palīdz, ticiet vai nē, tā palīdz.

Jā. Laikam viss, ko es patiesībā gribu pateikt ir tas, ka dzīve ir neprognozējama. It kā pašsaprotami, bet tikai, kad tā notiek, tas top skaidrs. Kad pasaule apgriežas kājām gaisā. Kad svētki pārvēršas par sērām. Saule par ēnām. Cerības par asarām. Tad pat nav arī svarīgi, vai uz vienas kājas vai divām tu lec.. tikai neskrieniet dzīvei pa priekšu. Jo skrienot daudz kas paliek nepamanīts. Un patiesībā vienīgais, kam beigu beigās var būt nozīme, ir ģimene.

Daudz laimes, Tēt. Un paldies.

vēl 10..esam noskrējuši veselu vienību!

Tu vienmēr skrien. Un laikam tāpēc es tāpat..
Bet visātrāk, nelietis, skrien laiks!

Pozitīvā domāšana, arī tavējā, tā padara visu patiesi daudz labāku!
Desmit reizes labāku!

TICĪBA,TICAMĪBA,MELI UN ŠĶIETAMĪBA

Tā kā man ir doma sākt tematiskos rakstus, jo dzīvē viss tagad ir diezgan rutīniski skaidrs (lai arī nekad neko nevar zināt!).. man prātā jau sen mutuļo domas par to, vai viss ir tā, kā tas izskatās vai šķiet? Un kam tad vispār var ticēt?

PARIS, baby?

Pirmā aprīļa dienā mans prāts galīgi nenesās uz jokiem. Varbūt tāpēc, ka visa diena bija kā tāds liels jox (ar x), kad patiesībā gribējās normālu dienu. Mani izjokoja vienu reizi, un iekšā pamodās vēlme atriebties. Jā, visam svētajam internetam! Vakarā, kad prāts nenesās arī uz mācībām, atcerējos par mazajiem burtiņiem desktopa kreisajā stūrī - Ps. Cilvēki taču visbiežāk tic visam, ko redz, vai ne? Ja tas izskatās pārliecinoši un atbilst vispārējiem priekšstatiem par cilvēku un situāciju. Nolēmu mazliet paspēlēties un nokļuvu Parīzē. 

Parīzē, jo patiesībā tā ir pirmā vieta, kas ienāca prātā un, protams, ka Eifeļa tornis, klišeju klišejās mēs iesim! Kas tad nenoticēs pašam Eifeļa tornim? Sekojošais ir pavisam vienkāršs un kāda stundiņa pacietības. Atrodam kādu vidējo selfiju pie Eifeļa. Tad nākamais - atrast savu selfiju (kur man ir tumšie mati, lai nezustu ticamība). Un tad vien atliek paveikt pavisam primitīvi ticamu skatu, lai pamatmasa, kas bliež pa taimlainu kā rallijā, tam noticētu. Patiesībā ticamība ir liela, jo pēc dabas esmu godīgs cilvēks, ir brīvlaiks, aviobiļetes, nav noslēpums, var pavasarī noķert pa lētām naudiņām, es vispār esmu cilvēks, kas mēdz ļoti nejauši kaut kur aizbraukt, tā kā tas būtu normāli. Jūs aizmirsāt tikai vienu lietu - 1. aprīli.

Protams, ka bija cilvēki, kas uzreiz saprata šo te joku, un tad nu es viņiem teicu: "kušš, ļauj man mazliet papriecāties!" Un tas viss izvērtās gaužām smieklīgi..

Kāpēc šis viss?

Ne jau tikai tāpēc, ka 1. aprīlis.

Vai jums nešķiet, ka nepatiesa informācija, faktu grozīšana un fotoattēlu izstāde kibertelpā ir visnekrietnākā manipulācija, ar kuru nodarbojas ne tikai dzelteni žurnālisti, bet pat vesels prestižu valstu bloks? Ja Krievijas mediji 1. aprīlī spēj noticēt joku ziņām interneta portālos, tad es nebrīnos, ka viņi paši tic savai propagandai. Viņi grib ticēt savai propagandai. Mēs gribam ticēt visam kam, ja tas mums ir labvēlīgs un izskatās skaisti, vai ne? Faktu sagrozīšana, vēstures pārrakstīšana, interpretāciju sacensības. Mēs dzīvojam laikmetā, kurā viss ir šķietams. 

Nekad agrāk vēl nav bijis tā, ka mēs spējam reaģēt uz notikumiem tik ātri, saņemt tos tajā pašā dienā, taču nekad arī informācijas kā tādas nav bijis tik daudz, tāpēc mums nemitīgi sev jāatkārto - netici visam, ko redzi, pārbaudi, desmit reizes pārbaudi! Problēma - informācijas ir tik daudz, bet laika tik maz, ka tas ir diezgan nereālrealizējami!

Varbūt esmu pārāk oldskūlīga, bet es neuzskatu, ka var ticēt twitterim, žurnālistiem, kas savu darbu veic tik zibenīgā ātrumā, ka nereti nepaspēj pārbaudīt faktus, lai tikai publicētos ātrāk nekā konkurents. Mēs esam ažiotāžu, skaistuma, intrigu un sensāciju ēdāji. Pasaulē, kurā viss jau it kā ir skaidrs (bet patiesībā nav), mēs tiecamies pēc kaut kādas izdomātas realitātes, pēc kibertelpas, kurā tu pats atrodi, ko tu vēlies. Kurā tu spēj nonākt kaut vai Jaunzēlandē, sēžot uz dīvāna. Tas ir skaisti, ka tā var, bet cik gan realitātes tajā visā ir? Cik gan var sajust no šī visa? Pavērojiet dažreiz, cik smieklīgi izskatās bariņš cilvēku, kas katrs ar pirkstu "tīra" sava gudrā telefona ekrānu. Iespējams tajā laikā ārā ir varavīksne, bet, jā, es saprotu, ka mēs visi esam pārāk "aizņemti" tādām lietām. Vēl joprojām ir tik daudz cilvēku, kas nemāk izmantot internetu, un tik pat daudz cilvēku, kas izmanto to, ka cilvēki nemāk izmantot internetu.

Es gribēju pateikt 2 lietas:

* Mēs nokavējam daudz realitātes, aizraujoties ar citām

* Sniegtā informācija nekad nebūs objektīva un katram vienmēr pašam veidosies sava interpretācija par jebko. Vienīgais veids, kā to rast "pareizu" (es ļoti šaubos par šī vārda nozīmes eksistenci) ir visu PAŠAM redzēt, noskaidrot, izpētīt.

Mēs gandrīz visu dzīvi pārtiekam no citu cilvēku stāstiem. Jo tā ir pieņemts. Jo tā saka. Tā ir izpētījuši zinātnieki. Tā saka mamma un tētis. Mediji. Kaimiņš. Un tā teica Dievs.

Bet kā domā Tu?

Citēšu. (ticamībai, haha, un nu es daru to pašu, vai ne?)

Nu labi, bet tomēr jāatzīst, ka ir tādi autori, kuriem piekrīti, un kuri mēdz "atvērt acis", vai ne?

citēt nav ticēt
darīt nav radīt

Objektīva žurnālistika neeksistē.

 Objektivitātes nav.

"Kamēr žurnālistikas teorētiķi turpina izmisīgi meklēt ceļu, pie "vienīgās objektīvās patiesības atspoguļojuma" medijos, praktiķiem atliek piekrist, ka fundamentāli objektīva žurnālistika nav iespējama (..)" /S.Veinberga. Masmediji/

Patiesībā gribēju pateikt vēl daudzas lietas..

Visas patiesības, kuras mums māca dzīves laikā ir pieņemtas.. un tad 20 gados tu apjēdz no dzīves tikai to, ka nekas īsti nav tā, kā kāds teica, nav tā kā filmās, nav tā kā likās..

Patiesība un realitāte ir tieša. Un tāda tā nevienam nepatīk. Tieši tāpēc mēs to padarām skaistāku, nemitīgi meklējot lielās dzīves patiesības noslēpumus, esamības un visādas citādas filosofiskas problēmas. Un visu dzīvi prāto, kas tad ir īsts un kas tad ir šķietams? Kas tad ir lieta un kas ir ideja par lietu?

 Grūti pateikt, vai muļķīgāk ir par to domāt vai ticēt visam, kas ir apkārt.

"Viss ir tieši tā kā tu vēlies" mums māca dziesmas. Un mēs labi zinām, ka arī tā nav patiesība.

Šobrīd es mācos priekšmetu "Jaunrades process", jau kopš pirmās reizes tas ir sagrāvis ļoti daudzus priekšstatus un "patiesības". Tajā pašā laikā ir grūti atzīt, ka arī "jaunajām patiesībām" var ticēt. Labā ziņa ir tāda, ka tomēr viss paliek mūsu prāta ziņā. Tātad, kam tad ir jātic?

TICI SEV

Tici sev tajā, ko tu vēlies realizēt. Domā, analizē, bet neizdomā. Izdomāt īsti nevar. Tikai matemātikā, un tas pats jau ir grūti. Izdoma ir laba funkcija kreativitātei. Bet ne realitātei. Ne spriedumiem. Es to saku, jo tā ir mana lielākā kļūda. Izdoma ir mana lielākā dzīves problēmu radītāja. Bet tā man ir vajadzīga. Lai rakstītu stāstus, sapņotu sapņus, domātu idejas, dzejotu, gleznotu.
Bet tā traucē dzīvot, analizēt, spriest un meklēt objektivitāti tur, kur tai tomēr ir arī jābūt.

Tāpēc tā:

Tici tam, ko tu dari.
Tici tam, ko tu vari.
Tici tam, ko tu vēlies.
Bet netici vienmēr..
Tam, ko tu redzi,
Tam, ko tev saka,
Tam, kā tas sākumā izskatās..

Sāc ar sevi

Ja cilvēki netic politiķiem, tad valdība ir slikta

Ja cilvēki netic valstij, tad tai nav nākotnes

Ja cilvēki netic sev, tad nav vairs izaugsmes

Ja cilvēki netic vispār, tad viss ir apstājies

Tā ir laikam tiešākā un objektīvākā doma, ko šobrīd spēju uzrakstīt.

..20! pūpoli! un svētdiena!

Es piedzimu ap pusdiviem. Aptuveni pirms nedēļas es šajā laikā izgāju ārā no frizierītes dzīvokļa ar domu "es piedzimu no jauna".Ar domu, ka mani blondie laiki ir beigušies. Pēc mēnešu mēnešiem es tomēr saņēmos kļūt par.. brondīni vai bluneti. Kā lai to nosauc? Es nevaru vienoties, jo, kā jau teicu, mans prāts saka - brunete, bet sirds bļauj - blondīne!


Labi, matu krāsai nav nozīmes, tāpat kā vecumam. Es pat nezinu, vai laikam īsti ir nozīme.
Ko es? Ēdu tiktakus un uzkrāju savas laika kalorijas. Klišejisks blondīnisms, bet, nē, nav gan. Jau tā esmu aprijusi pēdējos divus mēnešus, es nesaprotu, kas notiek ar to laiku, bet tā esot visiem. Es katru reizi apjūku, kad man pajautā, kā man iet un ko es daru? Tie vairs nav īsti normāli jautājumi, jo ir grūti atbildēt.

***

Bet filosofēt arī nefilosofēsim. 
Ir pūpolsvētdiena.
Ir abi! Gan pūpoli vāzītē (pagājušogad es ļoti pārdzīvoju, kad nebija), gan svētdiena.
Svētdiena vispār ir tāds kā atskaites punkts: nedēļa done! Un tā jau ilgi un jau atkal!

Apaļš kā pūpols (easy game ar visiem tiem uzdāvinātajiem saldumu apjomiem)
Vesels kā rutks
Veselību iekšā
Slimību ārā!

Atceros, kad par pūpoliem stāstīju arī Erickai, bet nezinu, vai viņai tapa skaidrs, kāpēc mums vienam otru ir ar tiem jāsit.. vēl pie tam tik svētā dienā kā svētdiena.


Agrāk svētdienās es rakstīju. Tagad es parasti domāju: "Ko rīt runāt radiooo? :o"
Bet vispār man patīk abi!

Pirmdienas ir radio dienas. Atgādinu: Radio NABA "Studentu pietura" FM 95,8 vai arī internetā naba.lv (šis ir jau iegājies kā skaitāmpantiņš hihi)
Bet šīs ir manas pirmdienas! :)

Dzimšanas diena ar eklēriem un lieliskiem cilvēkiem radio ēterā, tā nu tas notiek! :)


BRĪVLAIKS.
Ha, bet tie brīvlaiki studentiem ir smieklīgi. Ir vajadzīgs brīvlaiks, lai izdarītu simts darbus. Tas nav tā, ka tagad var spēlēt datoru un gleznot visu laiku. Žēl.
..ka rakstīt kursa darbu nav ne kripatiņas motivācijas..
Okeej, iešu meklēt to motivāciju.

Vakar biju kongresā. Sēdēju, lēmu un ēdu.
Nē, es noteikti nekad dzīvē nebūšu politiķe!

Es būšu rozā uz tumši sarkana fona. Vai tajā dziesmā nebija kaut kā citādi?
Ak, jā, mans jaunais dzīves moto: "Mazāk rozā.."    (tāpēc zils)
Pagaidām bišķīt strādā.
Oh, well, arī mans gavēnis izgāzās.
Varbūt man ir jāmeklē kaut kāda vieglāka pieeja dzīvei?
Piemēram - nesarežģīt?

Piemēram, pārkāpt pāri visam un noorganizēt nedzimšanas dienas dzimšanas dienas baļļuku. Un tad. Kad saproti, ka viesu ir vairāk par vietām, kur apsēsties - jā, viss ir iespējams, un cilvēki ir dzīvi! Ir tikai jāuzdrīkstas, jāsaņemas un jāizdara! :)
Paldies! <3 br="">Tas bija jauks vakars!

***

Atklāsme man sen jau tāda, ka tā pa īstam jau galīgi nemainies..
Izrādās, ka 16 gados man patika apmēram tā pati mūzika (sāka patikt)
Man visur bija puķes, es rakstīju līdzīgi (ar mazāk komatiem varbūt)
Es jau tad biju skeptiska pret sociālajiem portāliem un cilvēkiem.
Kaut kādos 16/17 es simts proči izdzēsos no twitter.com, vakar pēc ilgiem laikiem ierakstīju vienu tvītu un jutos dīvaini. Protams, ka pārsniedzu zīmju skaitu un sāku dusmoties!
Nē, man pagaidām patiešām nebūs tas twitteris
Instagrams man nebūs nekad
Es no sirds mīlu savu blogu!
Un pa retam vēl joprojām ieeju draugos..
Es pieņemu, ka kaut kad dzīvē es tur atkal ierakstīšu kādu dienasgrāmatas ierakstu
Tas arī ir kā maziņš blodziņš..

Nē, es neesmu atpalikusi no interneta, es tikai neredzu tur daudz kam jēgu
Šis ir dīvains laikmets. Vai tad ne?
Realitātes ir mazāk kā jebkad.

Paga, es taču apsolīju.. nefilosofēt..

Pūpolīgu svētdienu!
Pūpoli ir mīļi ,balti un apaļi. Tā kā pelmeņi. Maziņi. Mazāki pat par mazulīšu pelmenīšiem.
Šodien vienkārši var ēst pelmeņus un pērties ar pūpoliem. Un viss. Var arī neēst pelmeņus.

Ticiet man, šodien nekas patiešām nesanāk!!!
Pirmspavasara efekts.

Tie pūpoli apaļi kā tie 20. Ha, un, ieteikumam, labāk netaisiet apaļu tiramisu kūku, taisnstūri tomēr ir vieglāk. Bet visforšākie ir trīsstūri. Bet tas tā. Ievads ģeometrijā.

Par pavasari rakstīšu drīz.
Tas ir atņēmis šodien veselu stundu, nelietis.
Vismaz vakar bija tāda viena Zemes stunda, kurā, izslēdzot elektrību, ir viegli nonākt uz Zemes, jo ir taču tumšs un neko, pie velna, nevar redzēt! 

Tad var iedegt skaistas svecītes. Un priecāties par mazām neelektriskām lietām. Un runāties. 

Šī gan nav Zemes stundas bilde, bet man tādas zemes stundas notiek biežāk kā vien reizi gadā. Un to es gan iesaku. TUVĀK REALITĀTEI UN DABAI.
Šī doma mani patiešām nav pametusi.



Pacelsim mandātus (jā, mandātus) par pūpolsvētdienu, mūžīgo martu, kas beidzas pārāk ātri, un par kaķiem, jo.. marta kaķi?

Tā vēlme būt par kaķi pazudīs tikai tad, kad pasaulē vairs nebūs slinkuma.

1,2,16,17,18,19 ..

22. marts. Ūdens diena. Pirms tam bijušas vēl dikti daudz dienas, kuras man rada prieku. Ir pavasaris. (astronomiski atzīts)
 Valdim Zatleram šodien ir dzimšanas diena. Un ne jau tas, ka mums tās ir tik tuvu, ne jau tas, ka mums abiem ir jubileja, ne jau tas, ka arī viņam ir bildes ar kaķiem, ir svarīgi. Nupat ex-prezidentam iznākusi grāmata "Kas es esmu", un te nu es sēžu un uzdodu sev to pašu jautājumu. Šie gadi ir ārprātīgs sevis meklējums, un nav jau skaidrs, kad tad būs skaidrs!, kas mēs vispār esam šajā pasaulē. Ja būs, varbūt arī  tam jāvelta sava veida memuāri. Pagaidām iztiksim ar maziem ierakstiņiem sevis meklējumos.

Dīvains sākums. Bet runājot par sākumu..

Jā, sākumā bija tā - maza Inesīte, kurai nupat bija palicis viens gadiņš, kā pēc skatiena fotogrāfijā var spriest, domāja apmēram tādu domu: "Ou, hey, pasaule! Kas tu tāda un kas esmu es?"

Kas tālāk? Viss forši! Nekas jau jautrāks nevarēja būt par to, ka jāpūš 2 svecītes un jāēd kūkas. Un katru gadu aizvien vairāk un vairāk..!

Bet tad, kad jau tūlīt 20, sveces vairāk saistās ar vecumu, bet kūku prieks pārvēršas kalorijās. Kaut kādā ziņā nav jau forši pieaugt. Bet, ja pieņemam, ka pieaugt ir dzīvot, tad ir gan forši! Tas ir kā - dzīvot tālāk.. un nekad nepalikt uz vietas.

Bet pirms es dodos vēl uz priekšu, man ienāca prātā atskatīties pāris dzimšanas dienu mirkļos. Kad es sāku cītīgi domāt un rakstīt, kad tapa blogs, tad nepieminēta nepalika neviena dzimšanas diena. Patiesībā man vienmēr ir ļoti patikušas dzimšanas dienas. Tagad jau it kā arī, bet nezinu - kaut kas liek justies jocīgi. Ne jau dzimšanas diena. Bet vispār. Tagad ir tāds ļoti visaptverošs brīdis, ir par daudz domu, nolāpīts! Un tāds ik rīts.. tā vairs nav vienkārši dzimšanas diena. Tas nozīmē pieaugt..

Kad man palika 15.. tā bija manas dzīves trakākā dzimšanas dienas ballīte. Ticiet vai nē, bet tad es dejoju hip-hopu un Alise manām istabas durvīm izsita stiklu. Diezgan episki, ne? Jā, pēc tam es mazliet nomierinājos un sāku rakstīt. '10 gadā tapa mana interaktīvā telpa. Un tad es vīlos kaut kādos solītajos saldajos 16. (tā stulbā melodija no MTV šova "Sweet 16")..

Tas bija tas pirmais domāšanas sākumpunkts.

16

Šodien ir mana 16. dzimšanas diena un esmu no visas sirds laimīga :) Prieks, ka šī diena izvērtusies mīļa un saulaina, silta un vēl pie tam iekritusi brīvlaikā hehe :) (ak, svētie brīvlaiki, kad tādi bija!!)

Patiesībā.. jā, mani saldie bija 17. Saldākie, mīļākie. Biju sarkastiska, bet tad iemēģināju rozā brilles.

17

 Ak, jā, man palika 17 filozofijas stundā un dienu iesāku ar ķīniešu valodu, uz skaļāko austiņās klausoties kaut kādu ķīniešu dziesmu, kura ir galīgi awesome un džinkst ausīs jau 3šo dienu. Nu tad tā. Ievēlējos ļoti daudz vēlēšanās. Es ceru, ka nav nekāda vēlēšanās limita, ja ir, laikam esmu pārsniegusi. :D

(BTW - limitu tiešām nav, droši! tikai atcerieties, ka jāpiepūlas, jo visas vēlēšanāš tā pašas smuki nenāk ciemos)
***

Pilngadību sanāca sagaidīt Karalistē. Un vispār, kad man palika 18, es ar katru gadu sāku justies arvien mazāka. Smieklīgi. 18 bija arī atbildīgs gads - es iepazinu citādu pasauli..

18

tā nu es ar Lmt veikala vīrieti pārsmējos! 

''Bet tu nedrīksti parakstīt līgumu, jo tev nav 18!"

Un tad mana izmisusī mazās meitenes balstiņa (tie, kuri zina kāda) : ''Bet man pēc 3 dienām paliksies!''

Maza, laimīga blondīne. Tā viņš droši vien nodomāja.

(..) es brīnījos arī tad, kad apmēram pirms nedēļas savā 18. dzimšanas dienā Londonā pa logu ieraudzīju sniegu.

***

19 gados es pavisam noteikti domāju pārāk daudz. Bet daudz ko es patiesi arī izdomāju. Piemēram, ko man īsti ar sevi darīt. Bet daļa no tām domām ir izdomātas, lai domātu par neiedomājamām domām, par kurām nav vajdzības domāt.

19

Bet ja nu pavasara nebūs nemaz? Tāpat kā nebija rudens.. .Un ja nu es sagaidīšu 19 pilnīgā sastingumā?stulbais marts, arrivederci 18, es esmu liela meitene tagad un sen, un nekad, kurai izaugt no sevis nav iespējams

mēs ar pasauli augsim kopā viena par otru gudrākas

iedod man roku, mīļais, un es nekad to nelaidīšu vaļā!

Jā, tā nu es paliku vēl aizvien maza, bet mazliet lielāka, bet visi šie gadi ir bijuši caurmērā priecīgi un rozā. Vismaz tagad man tā šķiet.

Tagad es pat nezinu, kas man šķiet.

es dzīvojos, domāju, studēju, un es diezgan daudz skrienu apkārt

tik pat daudz es arī nedodos nekur

es zinu, ko es negribu un es nezinu, ko konkrēti es gribu

tāpēc daru visu ko, un ir diezgan forši

brīžiem nav, un tad es par kaut ko skumstu. sēžu un skumstu, un nesaprotu par ko

viss vietās, viss taču labi

es atceros to vienu vakaru, kad iekāpu 19. trolejbusā

.. un tad es uzrakstīju šādas rindas:

"deviņpadsmitais dzīves gads kā 19.trolejbuss iegriežas vientuļā ielā

un trolejbusā tukšā sēžu es viena

virs Daugavas, kur katrā pusē man cilvēki.."

Es nezinu, ko es gribēju ar to pateikt. Es tikai.. es esmu iemācījusies vienatni.. un es nesaprotu, vai mani tā satrauc vai man tā patīk. Man tik ļoti patīk cilvēki. Bet ir tik daudz brīžu, kad man negribas nevienu. Un tad atkal cilvēkus. Un tad nevienu. Tik daudz super cilvēku iepazīts pēdējā laikā, un tik daudz ir gribējies no visiem pabūt arī prom. Hmm..

Kā lai savieno sangviniķa melanholiju? Tas noteikti tā nesaucās, bet..  Kaut kādi divi poli manī šobrīd mīt.

Bet, lai arī kas, es sev saku. Turpini iet, darīt, rakstīt.. Turpini to, ko tu dari un kas tev sagādā prieku.

Tie, kas būs, tie būs. Un ir jau.

20?

Es gribēju sagaidīt dzimšanas dienu no rīta, tāpēc šoreiz aizgāju gulēt pirms pusnakts. Es pamodos naktī, kad mamma kaut ko šivirējās pa manu istabu. Uzreiz aizmigu. Es pamodos no rīta, kad visi jau bija prom. Es negaidīju īsti neko, aizgāju pie Čerijas, tad nodomāju, ka parasti mazi pārsteigumi ir virtuvē. Bet šeku reku, ieejot dzīvojamajā istabā ieraudzīju MOLBERTU (ieliktu manās čībās), kā es to interpretēju - Inese iekāpusi mākslā. Uz molberta milzīgs apsveikums no vecākiem, uz plauktiņa tekstilkrāsas un rozītes. Nekas nevarēja būt labāk! Tik priecīgs, priecīgs rīts! :))
Patīk pārsteigumi.

Un tad, tikai tad es paskatījos pa logu - viss balts. LOL, nav jau vairs ko teikt. Nav jau pat pirmā reize. Mhm, pavasari, tu esi fantastisks!

Jau sapratu - būs baigi labā diena! Kamēr man vēl ir 19 (jo 20 man paliek ap pus 2) es vēl te šādas tādas muļķības padarīšu. 

Bet - turpinājums sekos (..)