yell oh

Debesis ir zilas un saule ir dzelteni spoža, starojoša lode.
Šodien ir Jauna diena. Jā, tas ir iemesls, ka es vienkārši redzu Pavasara Sauli un zilas debesis, tā es zinu, ka šī ir jauna diena. Ceturtā, tātad pirmā, jo pēc trīs dienām viss beidzas. Kādas trīs dienas var par kaut ko ļoti priecāties vai skumt, bet tad atkal ir vajadzīgs kaut kas jauns. Maksimums nedēļu var gremdēties sajūtās, bet tas jau vairs nav veselīgi.

Esmu atpakaļ dzeltenajā (cenšos), vakar sapratu, ka man īsti vairs nepatīk rozā. Patīk jau, bet tā mazā, rozā -iemīlējusies Inese, kas jau kādus 3 gadus lēkā apkārt, ir mazliet pieaugusi. Un pazudusi. Es, protams, vēl joprojām mīlu, bet varbūt vairāk dzidrās debesis un zilos ūdeņus, dzeltenu sauli un ziedus. Man zied visa palodze! Es pat nezinu, kas īsti ir rozā krāsā. Romantiskas debesis šad un tad. Taivānas debesis bija rozā vakaros. Bet tas viss taču vairs īsti nav tā..
Hmm, arī baseinā es tagad izskatos pēc nopietnāka cilvēka - man ir normāls, ne pludmales, nerozā peldkostīms un pelēka peldcepure (tā gan mani apbēdina), jo mana ir mistiski pazudusi. Arī mana sarkanā berete, nē, to es atstāju laikam autobusā, jo esmu Inese.
Agrāk tas bija mans hobijs - atstāt kaut ko autobusā. Tagad ir jau labāk, es pieaugu.
Pazaudēt ir jāmācās, un tagad ir daudz, daudz vieglāk pazaudēt. Nu labi - nedaudz.

Vispār ir jāmācās. It kā šodien izlasīju Astro-nomijas/loģijas avīzē (atceros, ka mana skolotāja dusmojās, ka šīs abas nozares savieno kopā, it kā zinātni ar izklaidējošām "muļķībām"), ka martā man ir jāsakārto sevi un veselība. Un darbi jāsāk tikai aprīlī. Tas nozīmē, ka pēc astroloģijas idejas, mans kursa darbs ir jāsāk aprīlī, bet domājot racionālāk - tieši šajās brīvdienās, mjā.

Gandrīz visas puķes šobrīd tiešām ir dzeltenas, un tas man ļoti patīk. Pat dzeltenas rozes. Arī Tokyo City mūs skaisti iepriecināja - katrai iedodot 3 dzeltenas rozes. Sieviešu dienā skaisti apsveica, atļaušos teikt - vīrieši - vairs ne puiši. Augstskolā jau visi ir vīrieši, jo.. nezinu, varbūt, jo gandrīz visiem ir mašīnas. Vīrieši vienmēr ir kā tādi puikas..
Man uz palodzes zied miniatūriskas (tik mazītiņas) narcisītes un prīmulas. Es katru dienu skatos, cik gan jaunas narcisītes izplaukušas! Varbūt tāda vienkārša, uz sevi-un citiem vērsta dzīve nav nemaz tik slikta. Es esmu tādu aizmirsusi. Es jūtos kā pirms trīs gadiem. Es mēģinu saprast, ko es tad darīju. Es sapratu, ka pēdējos gadus es biju koncentrējusies tikai Vienam. Hmm. Bet tagad.. tagad es dodos uz bērnu dārzu taisīt pavasara dekorācijas, lieku puzles.. patiesībā, to daru, jo mēģinu sevi nomierināt, jo man ir 3diennieks ar 37 temperatūru. Un es neesmu apslimusi, tās ir emocijas, nervi un pārdzīvojumi. Tā man šķiet. Man šobrīd ir mazliet sevi jāsaudzē. Jāraksta varbūt. Jāglezno? Jāaizmirst..

Bet.. tāpat es izmisīgi gribu ūdenī, zilā un dzidrā (un hlorētā lol), tad man ir sevi jānostāda uz kājām.
Kā stabilu, smaidīgu, pozitīvu meiteni. Gribu saņemties un vairāk spēka!
*

Vajadzētu kaut ko rakstīt par Pavasari, bet vēl nevar saprast.
Pavasaris vēl laužas ārā, bet jau sen ir skaidrs, ka ir!! Ir diezgan silti. It kā pūš vējš, bet ir tiešām silti.

Pavasaris ir mans vīrietis.
Marts esmu es pati.
Es nedrīkstu taču sevi pazaudēt.
To nē.

Mans gavēnis ir diezgan izgāzies, jā. Vēl vakar es čakarējos, zinu. Bet šodien ir Jauna diena. Un nekad nav par vēlu sākt. Vai beigt.
Arī Erickai ar apņemšanos sanāca diezgan čābīgi, bet, vai mums tas maisa? Mēs turpinām un smaidām, ka mums tā.. Traki sievišķīgi grūti.

Patiesībā tas, ka es ēdu konfektes parasti nozīmē, ka man ir viss kārtībā - ar domām par sevi hihi.

Apkārt ir atbalsts un cilvēki. Un tas jau ir labi! :)

saulaini sveicieni!
spring is kind of my thing..
lets do that thing!

apjukums nav diagnoze

Šo varētu nosaukt par blondīnes dienasgrāmatu numur.. apjuku!
Jap, mazi izrāvumi no ķipa dzīves

?

Apjukums nav diagnoze.
Nav arī slimība.
Ir tikai auksti un nav spēka.
Es apjukusi sevi mierinu, sēžot zem segas un dzerot tēju, lai arī pirms tam izdzertas jau vairākas.
Aukstumu rada pavasara sniegs jeb slapjdraņķis (kā to vilinoši definē laika ziņu raidījumos)
Bezspēks ir no baseina, uz kuru es beidzot devos. Tā bija viena no labākajām lietām, kas šodien notika. Tad, protams, Live Your Legend pasākums. Divas laimes, ka sadalās vēl mazākās laimītēs.
Un sadalos arī es, jau sen kādās tūkstošs daļiņās. (mazās Inesdaļiņās) Lai cik tas arī muļķīgi neizklausītos, katra no šīm Inesdaļiņām kaut ko izmisīgi dara, šaudās kā komēta, mēģina sevi pozitīvi uzlādēt kā protons un domā, ka vispār jau arī gaismas ātrums ir sasniedzams.
No tā visa pāri viens vienīgs apjukums (asteroīdi - jocīgas formas akmeņveidīgi veidojumi, kas kaut kādā sakarā ir no visa palikšies pāri un virpo kosmosa karuselī), un domas (zvaigznes) jau vairs nekavējas skaistajās brīvdienu atmiņās. Tās raugās kaut kur nākotnes galaktikās. Es nezinu, kas man šodien ar to kosmosu. Laikam pati jūtos kā kosmoss - mēģinu ietilpināt savā telpā visu. Vai arī Eglītis lekcijās pieminēja fantastiku, kura mani nekad nemaz nav saistījusi. Tikai astronomija pati par sevi. Patiesībā - tikai kosmoss. Es vienreiz mēģināju lasīt "Andromedas miglāju" un man nesanāca. Tas likās tik pat jocīgs, cik šobrīd mana dzīve. Varbūt es pati par sevi tagad varētu uzrakstīt kaut ko ar nosaukumu "Fantastiskā Inese". Nosaukums noteikti neatspēkotu saturu. Drīzāk "Pazudusī Inese", kur galvenā varone rozā astronauta tērpā lidinātos pa plašo Visuma telpu, meklējot planētu 69.. paga, šīs nav nekādas "Visuma tumšās nokrāsas." Hmm.. drīzāk es meklētu kādu pazudušu planētu x (tieši tik daudz man pagaidām ir noderējis matemātikas kurss - gudri apzīmēt visu nezināmo ar x, piemēram, dzīvi), kurā veikt grandiozus atklājumus un kļūt par tās valdnieci. Tā kā valdīt man nepatīk/nesanāk un es ļoti skumtu pēc Zemes (mājām), es meklētu Gaismas ceļu, lai nokļūtu mājās. Tāpēc mans fantastiskais fantastikas romāns beigtos ļoti garlaicīgi. Tāpēc, es jau teicu, fantastika mani nekad nemaz nav saistījusi. Un runājot par gaismu un grāmatām, man ir jāaiziet uz Nacionālo bibliotēku, taču tas arī liekas baigi neaizsniedzami. (vesela pietura no augstskolas)

Tātad!
Mana dzīve ir x, kas sadalās vēl vairākos x: x1, x2, x3, x4..
Tās ir varbūtības, kas varētu realizēties, ja es ar savu dzīvi daru šādi vai citādi.
Vai arī, tie ir mani ceļu numuri, pa kuriem iet, vai nu pa x pirmo, vai x otro..
Vai arī, tā ir aritmētiska progresija, tātad, ja es uzzinu x1.. un vēl kādus savas dzīves x, es varu mierīgi aprēķināt arī pārējos. Galvenais ir zināt diferenci.

Kāda diference, par ko es tagad īsti runāju?

Dzīvei neder nekāda formula, un tieši tāpēc.. es izvēlos vienkārši dzīvot.
Kā būs tā būs. "Viss būs!"
Cerams, ka es vairāk rakstīšu, peldēšu (baseinā), lasīšu un gleznošu. Tā ir tā mana lietderīgā atpūta.
Un varbūt tā es sevi atradīšu.
Apjukums nav diagnoze.
Tikai periodiska parādība.
Vai jāsastāda grafiks?
Nop. Tas ir atkal algebras jautājums.

Mana dzīves funkcija = x.
Liec iekšā jebkuru ciparu - nekas nebūs skaidrs.

***

Bet var jau arī būt tā, ka darba grupas notiek gandrīz pusnaktī ar lamāšanos, padzērieniem, bet vispār - baigo entuziasmu. Varbūt tas pat ir efektīvāk. Galvenais neapjukt un darīt.

***

Izrāde "Latviešu mīlestība" baigi labā .
Vispār latvieši.
Vispār mīlestība..
fk, par to rīt..
par to rīt..

***

Par to šodien:
Apjukums jeb mīlestība
Kas tā tāda? Pat varbūt zinu..
Kur palikusi?
Ņezinu, kuram tad ir laiks mīlēt?
21. gadsimtā laika nav tieši nevienam

Bet es laikam palieku (tā retā reize) konservatīva un uzskatu, ka .. mīlestība ir svarīgākā lieta pasaulē, kurai vajag veltīt tik daudz laika, cik vien fiziski un garīgi iespējams. JĀ! Tāpēc jau cilvēki ir vientuļi. Grib mīlestību no zila gaisa. Mīlestība nāk no rozā debesīm un vēl miljardiem parādību un cilvēku, un darbību.. un akkkk mmmmmmiiiiii mīlestība.

***

dzeja? -aiziet

apjukums nav diagnoze
tikai smagas dzīves doza
nav jau tā, ka esi viens
un arī tā, ka tev kāds ir
nav jau tā, ka kaut ko dari,
arī tā, ka kaut ko gribi
tikai domā..  tā un šitā
bezcerīgi,
bezjēdzīgi.
patiesībā ir okej
dzīve notiek - hej hej hej,
atskaņas un citas lietas,
kurām šeit nav vispār vietas,
nav jau tā, ka lasa kāds
nav jau tā, ka rakstu es
vispār ir
bet es ceru, ka nav tā, ka
kāds šoreiz mani uztver nopietni
nu.. nav jau tā, ka esmu naiva
nav jau tā, ka man ir laiva
ko?
tas ir - nav jau tā, ka nopietna
nav jau 20, lai teiktu,
ka esmu baigā dāma
sieviete esmu
sievietīte
ar dvēselīti
tīru
.. istabu
lai vismaz tur viss ir kārtībā.

apjukums nav diagnoze,
mēs visi slimojam ar sevis meklējumiem
un kam tagad viegli ?
vot tā
neesam jau kaķi
mjauki
***

Rīt sieviešu diena - lai zied puķes
un lai ir svētki!
varbūt arī lai dzīve sakārtojas, ja tā reiz notiek

- im

MARTS

Martā es ne no šā ne no tā palieku mazliet traki priecīga. MARTS! Es pat drusciņ bļaustos, kad sākas marts.
Iemūžināšu šo mirkli. Marts nevarēja sākties skaistāk. Nevarēja. Tāpat kā februāris beigties.

Tas, par ko es mazliet uztraucos šīs dienas, un varbūt uztraukties patiešām bija vērts, kļuva par pēdējā laika skaistāko notikumu. Kalpaka balle. Es jau sen sapņoju par ballēm. Par masku ballēm. Par greznām kleitām. Tām lustrām. To mūziku. Tādām ballēm kā Harija Potera ceturtajā daļā. Par tādu rozā kleitu kā Hermionei. Kad Londonā to ieraudzīju, likās, ka tas taču gluži kā pasakā. Jā, varbūt justies kā pasakā - reālā - man vienmēr ir mazliet gribējies..

Kleita man nebija rozā, bet gan tumša, karmīnsarkana, bordo - skaista! Līdz zemei, kā jau visām dāmām. Vai man bija kļūt par lēdiju? Bija! Bija, jo man taču bija arī kavalieris - labākais, kāds vien pasaulē var eksistēt. Mans. Un mana sirsniņa un mazās-vienkārši-Ineses būtība varēja trīcēt, iepazīstoties ar svarīgām personībām. Bet nebija jau tik traki. Es tomēr ticu, ka visi ir tikai cilvēki. Tikai daži Cilvēki tomēr ir nozīmīgāki, kopumā!

Mazliet noderēja etiķetē runātais, kas patiesībā pilnīgi pagaisa, kad tas reāli ir jāizmanto.
Es jutos kā princesīte. Inesīte princesīte. Nē - patiesībā drīzāk kā karalienīte. he jokojos
Pat satiku arī sev pazīstamos, un tad man likās - šitā tik ir dzīve! Polonēze, valsis, gleznu izsole. Waau.

Īsi pirms pusnakts, kad vajadzēja sākties martam, mēs dziedājām Gaudeamus. Es pirmo reizi dzīvē. Visas tās lietas, kas notiek pirmo reizi dzīvē..

Un varbūt piederīgai lika justies kaut vai tas, ka maza daļiņa Oskara Kalpaka ir bijusi ar mani. 9 gadus, un tad esejā. Un tagad ballē. Un varbūt arī turpmāk..

***

Vai man ir izdevies tikt vaļā no februāra dziesmas? Jap! Un te nu ir mana jaunā - nevaru beigt to dungot un priecāties par skaisto balsi.. un vēl jo vairāk vīrieti, kurš man ir jāklausa! :) (hihi dažreizīt)

***

Vispār šodien ir Starptautiskā kaķu diena! Un kaķu kafejnīcā varot tikt tikai ar pierakstu! Trakums. Bet nekas, man ir savs minka mājās! :)

Dzīve kaut kā iegriežas atpakaļ - darbīga, bet daudz mierīgāka. Gavēnis turpinās. Apņemšanās arī. Turpinu priecāties par radiolietiņu, par diktofonu, par vienkārši visādiem cilvēkiem, pat par to, kas vēl tikai notiksies martā. A ko?

Mani gaida ūdens, mani gaida iespējas, mani gaida grāmata par mākslu mīlēt, jo cilvēki taču aizmirst, ka mīlēt ir patiešām jāmācās, mani gaida krekli, kas jāapglezno.

Koncentrēties uz priecīgo. Aiziet!

mēģinājums: gavēnis

Es prātoju, vai vispār ir iespējams pazust no publiskās telpas. Mūsdienās. Vismaz uz mēnesi. Šobrīd.  - Ļoti problemātiski. Varbūt tad tiešām ir vienkārši jāaizbrauc uz laukiem, bet tagad tas nekādi nav iespējams. Dzīve iet uz priekšu, un es vēl joprojām tikai gribu būt kaķis. Uz vienu dienu. Bet vispār jau manas fantāzijas ļoti bieži pa miegam pārvēršas ainā, kur es viena pati uz eksotiskas salas sēžu ar grāmatu kaudzi un lasu. Citādi ar tām grāmatām iet mazliet grūtāk.

Patiesībā jau nav tā, ka esmu tik ārprātā noslogoti nogurusi. Nav tā, ka es pārāk daudz ko daru. Es  vienkārši skrienu. Es šaudos. Es nezinu, ko es daru. Tik daudz, ka es vienkārši nogurstu pati no sava haosa.

Enerģija man ir, bet man šķiet, ka es to izstresoju, nevis izlādēju. Bet iztērēju.  Hmm.

Anyways, mans gavēnis ir sācies.. nu jau 5 dienas, un ir.. amm nu tā..
Vienreiz es netīšām apēdu zefīru (bet tā bija Inetas vaina, nu labi, mana). Es biju tik miegainā stāvoklī, ka nepamanīju, kā es tajā iekodos. Tiešām. haha
Vistrakāk ir ar facebook. Nu nav jau tā, ka man ir vajadzība kādu redzēt vai rullēt taimlainu. Tas ir sīkums. Problēma ir kur citur - esmu piesaistīta 2 platformām, kurām tagad netieku klāt, vēstules un kalendārs. Arī eventi. Tas man pietrūkst. Lietoju tikai messenger, jo bez tā es tiešām nevaru, kopš pati uzņēmos visādas lietas un atbildības.
Tagad ir citas problēmas - biežāk zvana telefons, plānotāja nākamā nedēļa ir jau pusaizrakstīta. Es nezinu, kur ir vieta manai brīvībai, bet es ticu, ka man izdosies!

Būs vieglāk. Jau mazliet ir. Esmu uzskicējusi Londonas audeklu, domāju jau par Londonas rakstu, esmu tikusi galā ar skolas darbiņiem (uz šo brīdi), šodien pagatavoju fantastiskas pusdienas (pašai prieks!), sāku mazliet kārtot istabas haosu, no rītiem atceros par vēderpresītēm, sāku arī lasīt un klausīties radio. Kaut kas bīdās.

Un tagad arī es rakstu, pat, ja jāiet ir gulēt.
Bet rakstīšana sakārto.

Vispār, runājot par šodienu, bija tiešām lieliska diena. Tāda pirmā diena mājās pēc ilgiem laikiem, kad tiešām nekas īsti nav jādara. Tagad to novērtēju! :)

Hmm.. rīt es plānoju doties uz Ķīnešu jaunā gada pasākumu, es tikai gribu redzēt savas ķīniešlatviešsejas. Un.. man pietrūkst valodpasākumi, tas gan!
Un tad es dodos uz kaut ko pilnīgi formālu, kaut ko, kas mani mazliet pat biedē.
Bet interesē kaut kādā ziņā.
Varbūt rīt man būs būt par lēdiju, mazo lēdiju Inesi.
Pagaidām es esmu tikai vēl rozā, parasta Inese, kurai ir mazliet bail arī no savas 20. dzimšanas dienas.
Es to daudz pieminu, lai.. saprastu, ka skaitļi ir tikai skaitļi un laiks ir izdomāts.
Bet..  viss ir mūsu galvās.

Mērķis: iziet no šīs dziesmas apjukuma, pārejot kaut kādā citā marta dimensijas melodijā
Marts jau gandrīz te.

Tāpēc, februāri, sorry, pietiek!

gavēnis ir tikai mēģinājums!
tāpat kā PR
kas mēģina, tam sanāk, agrāk vai vēlāk

@nenormāla dzīve

Šī mēneša laikā, kad neesmu rakstījusi, ir noticis tik daudz, ka es nezinu, kā lai es sāku..

Tas nav nekāds brīnums, jo es arī parasti nezinu, kā sākt, un vēl dīvaināk ir ar virsrakstiem.. un..

Lai arī kā, es taču esmu jau sākusi! Vai arī es varētu sākt kaut kā tā:

Ir svētdiena. Pusdienlaiks. (pagaidām viss normāli)
Vēl agrāks. Mezzanotte. Es vienmēr mazliet domāju par Itāliju, kad Venēcijā notiek karnevāls. Ārā ir gandrīz pavasaris. Pat es saku, ka šī ziema ir bijusi pārlieku maiga. Pavasaris. Ericka man jautāja: "Tas jums ir pavasaris???"

Man pavasaris var būt pat janvāra vidū, kad saule paspīd par vienu stariņu spožāk, jā, un tur jau es esmu -visa rozā, ar puķēm matos, un man jau ir pavasaris. Pavasarim nav nekāda sakara ar gada laikiem. Man ir kāds sakars ar pavasari. Ļoti, ļoti tuvs. Pavasaris bija man blakus tajā dienā, kad es piedzimu. Un tā jau gandrīz 20 gadus. Ja Pavasaris būtu vīrietis, es precētos katru gadu, ar to pašu - pasakaini mainīgo, noslēpumaino, maigo un pārsteigumiem bagāto. Viņu.

Bet līdz kāzām tik tālu kā līdz šī visa saistībai ar to, ko es patiesībā gribēju teikt.

Tā pavisam nopietni jau mana dzīve nav nemaz normāla.
Un kad tā paliek normāla, es nejūtos normāla.
Mans jaunais ziemas modelis ir izdevies! Ziemas bija maz, bet visa cita dikti daudz!
Es neesmu normāla, tā ir mana galvenā atziņa, un paldies Pavasarim, ka es neesmu normāla, citādi jau būtu pavisam un galīgi garlaicīgi..

3 nedēļas mēs bijām kopā ar manu tik pat nenormālo sirdsdraudzenīti Ericku. Tas bija skaisti! Viņa ir no Hondurasas, dzīvo Taivānā (kur arī iepazināmies), un pēc vairāk kā gada neredzēšanās viņa apciemoja mani Latvijā (kur atvēra arī savu blogu), bet vispār jau mēs bijām arī Zviedrijā un Londonā. Un pavisam maz gulējām. Kad mums katrai bija jādara savas lietas, viena no mums gleznoja. Jo gleznot ir mūsu lieta. Patiesībā man ar viņu ir daudz vairāk kopīga kā ar jebkuru latvieti, ko savā dzīvē esmu satikusi. Mēs saprotam. Mums ir līdzīga humora izjūta. Mums patīk izaicinājumi. Mēs īsti nezinām, ko mēs darām kādos 58 % (vai pat vairāk) savu darbību, bet mums diezgan bieži sanāk. Mēs esam Latina un Letona (sp.val - latīņamerikāniete un latviete), un pat tas skan mazliet līdzīgi, lai arī tik atšķirīgi. Viņa atbrauca uz Latviju pirmo reizi pataustīt sniegu un izvārtīties sniega kupenā. Vietā, kur saules ir mazāk kā vajadzētu, cilvēki ir klusāki un nosvērtāki un māk sasildīties visdīvainākajos veidos. Cilvēki ir silti kaut kur iekšpusē un nevienam to nerāda, lai paši nenosaltu. Tikai tad, ja tu tiksi viņam pavisam klāt, tu sapratīsi, cik latvietītis var būt silts.
Un cik ziema var būt karsta.

Mums gāja lieliski. Lai arī visādi. Es noteikti neko daudz vairs nekomentēšu. Es vēl joprojām nespēju pierast pie tās sajūtas, kas ir starp steigu un mieru, stresu un tukšu istabu. Atmiņām un domām. Tāpēc dažas fotogrāfijas.

Random bilžu izlase, kur Latvija mijas ar Zviedriju, kas šoreiz mūs pārspēj sniegā!

@Gauja

 Erickas mājas visu šo laiku!

 Protams, mīļumi :*

PAVASARIS!!!!

 Ko Ericka dara, kad man jāmācās..

 @Tallink

 Nordic museum

 ABBA museum

 Spirit museum

 Vaasa museum (jap esam muzeju eksperti)

 Nortalje

 Apciemojam Ilonu ar ģimeni :)

 snieaaaaags!

 mazliet Stokholma

 ģimenīte!!

 mūsu Valentīns

 trakas vakarnaktis!

 amm, vēlreiz Zviedrijas sniegi (jo secība nav mana stihija)

 Ko es daru, kad Ericka guļ? (tallinkā)

 Rīga. Daudz Rīgas, kas ir palikusi Erickas sirsniņā un kamerā

 Daudz ēdiena! Garda ēdiena.
Un te, atkāpjoties no latviešu virtuves, Inese firmas itāļu ēdieni (jo es skumstu pēc karnevāla hahaha)
(kartupeļus un gaļu, un kārumus pārēdāmies!)

 LATVIA set - Rīgas krekls un dzintars

 :))) pavasaris, puķes un kaķi

 nomnomnom (jo es beidzu ar vienu no pirmajām bildēm ) - Hondurasas vakariņas, Baleadas
***

Un Ed Sheeran koncerts un vēl kas tik nav bijis.
Vēl Londona.
Un vēl.. lai arī kā, viens ir skaidrs..
 Ah, Ericka, mums ir vēl jātiekas! JĀ!
Jebkur pasaulē.

Es varētu  atsevišķi uzrakstīt par otro reizi Londonā, bet es to pataupīšu vēlākam, arī bildes! :))
Bet pagaidām pietiks ar šo maģisko bildi un to, ka teksts ir sarkanā un zilā krāsā.

Un tas jau nemaz nav viss...

Pa to laiku es arī mācījos, it kā.
Pabeidzu sesiju. Ericka izbaudīja lekcijas latviešu valodā, kurās patiesībā jūtās tieši tāpat kā Taivānas lekcijās jeb ko viņi pie velna tur runā??

Un vēl ...

Es izdomāju, ka man vajag vēl vienu izaicinājumu..

Un tā.. katru pirmdienu ar vēl superīgiem cilvēciņiem mēs veidojam raidījumu Studentu pietura @RadioNaba, tagad jaunā frekvencē - 95,8!

Awesome! Šī ir mana iespēja, mans sākumiņš, lai izprastu un pašai veidotu kādu mazu daļiņu mediju vides. Es nekad nebiju domājusi par radio. Bet tā jau nav pirmā lieta, par kuru neesmu domājusi, tā sagadās, un sanāk ļoti forši! Bet arī par šo mazliet vēlāk, jo sākumā jau ir kā ir, un vajag laiku, lai saprastu un ieietu jaunā vidē! :)

Tāpēc.. mans novēlējums - neesiet normāli, ķeriet izaicinājumus un ticiet sev, dariet, nepadodaties! :) MĪLIET ..

..  Līdz šim viss izklausījās pārāk nenormāli labi, vai ne?
Bet tā jau galīgi nekad nav. Katra nenormālā lieta/notikums atstāj arī nenormālas sekas, par kurām paskumt.

Nu, piemēram, ja jūs šajā nenormālajā kombinācijā redzat vietu attiecībām, jūs esat nenormāli.
Tā kā es esmu, es redzu ļoti daudz vietas.
Bet, ja jūsu mīlestība mācās Stradiņos? Ko teiksiet tad?
Tad šī situācija paliek nenormāli nenormāla.
Un man kā jebkurai (šoreiz) normālai sievietei, tas ir kā ir..
Laika lidojums arī liek saprast draudzību izturību un saites.. tas arī ir kā ir

Bet runa nav tikai par vīriešiem un draudzību, runa ir par visu.
Kad visa ir par daudz, no kaut kā ir jāatsakās, tāpēc no rītdienas (uz mēnesi) es sāku savu "Gavēni".
Tas ietver, piemēram, atteikšanos no sociālajiem tīkliem, tā, kas atņem nelietderīgi laiku vai tā, kam tagad veltīt laiku nav iespējams.. dažādu iemeslu dēļ.
"Gavēņa" mērķis ir arī veselīgāks dzīvesveids, atmoda, sagatavošanās pavasarim, iedvesmas palielināšana, ideju ģenerēšana caur grāmatām, idejām, māksla.. sasodīti daudz kas.
Sakārtošana. Būtībā.

Īsāk - vēl viena nenormāla ideja mazliet normālākai dzīvei. Mazliet. Drīzāk - harmonijai.

Bet pavisam noteikti es būšu šeit - Ineses interaktīvajā pasaulē - jo arī tas ir plānos - ierakstīt te ko biežāk, nekā vienu reizi mēnesī. Varbūt arī poētiskāk.

Pēdējais mēnesis padsmitniekos

Un tas atkal būs citāds.

Ar mīlestības sveicieniem un pavasara saucieniem,

Inese

! ieraksts el grande/ tuvāk realitātei un dabai !

Tā, tatā, jāieraksta liels, liels ieraksts.
Sen man tāds vārījās galvā, un nekas vēl nav izvārījies, bet nezinu, vai būs vēl tāds mierīgs, mierīgs rīts kā šis..

Jā, tad nu nedaudz par visu to, kas vārās. Un par to, kāpēc šogad gada sākums nav miers, panīkums un nekas. Šogad ir pavisam, pavisam cits janvāris! Mazliet par studijām, mazliet par plāniem un mazliet par realitāti..

Bet vispār, ir janvāris. Sveiciens Jaunajā gadā! Bet, bāc, tas tomēr skan tā drusku par vēlu ..

Pat mazliet kā tāds iekšējais pavasarītis,, bet tas taču skan daudz par agru..

Šogad Janvāris nav ierastais: "Man ir auksti, es neko nedarīšu, viss nekā, ak dievs, jāraksta ZPD vai kas cits akadēmiski garlaicīgs.." bet, kā jau teicu, es nekad neatceros, ko es daru ziemā, bet tagad es sāku strādāt pie tā, lai mana atmiņa man varētu vēlāk pateikt: "Wow, ziema bija tik naiss, nu jā, bija bišķīt auksti, bet tas tā". Es strādāju pie tādas ziemas uzbūves, man mazliet arī sanāk, jo pirmās 10 janvāra dienas bija pārsteidzoši lieliskas, tad, protams, kad saproti, ka tā tas ilgi parasti neturpinās... sanāk sabrukt. Sabrukt, lai it kā ieraudzītu atkal visu no jauna un pa īstam, un uzliktu kaut kādas misijas atlikušajam gadam. Tādas stulbas misijas, kuras neviens nesapratīs. Kuras var pateikt tikai Tomam ar cerībām, ka viņš neteiks, ka ir galīgi garām, viņš neko neteiks, pasmiesies, jo viņam, acīmredzot, kaut kādā tādā manā būtībā kaut kas liekas foršs. Inese būtībā.

Inesīgā izturēšanās. Es nesen hehe, definēju to vārdu plašākai auditorijai, un tagad man bail! :D
Vienvārdsakot, esmuiemācījusiestagadtikļotituvusirsniņaineņemtvisasnepatīkamāslietasunneveiksmes
Bija viens vārds?
Jāpriecājas vairāk un jāvairo prieks, nevis jāpārdzīvo un jāmoka sevi. Vismaz tagad vairs nav par ko! :)

Es vēlos:
*Vienlaicīgi būt tuvāk dabai un realitātei
*Izprast nereālo informācijas telpu..
man prātā ir nedaudz no šīs kibertelpas tikt vaļā, bet, jā.. es esmu eņģelītis! To es izdomāju datorgrafikā, taisot tos visus darbus.. tagad es esmu ļoti, ļoti priecīga par sevi, ka esmu to izdarījusi, un man ir kaut kādā mērā jācenšas tas neaizmirst, bet tajā pašā laikā arī jāatsāk māksla uz papīra. Tuvāk realitātei un dabai.

Ha, mans datorgrafikas viens no darbiņiem. Bija jādomā, par kuru no iniciāļu veidojumu pasniedzējs dusmosies mazāk - taurenīti, sirsniņu vai eņģelīti. Jā, lol, jo no mana vārda sanāk tikai tādas bērnu lietiņas. Bet man patīk eņģelīšmeitenīte Inesīte ar rozā galviņu, jauki, vai ne? :D Un ar aplauztajiem spārniem, bet to neizdomāju es, bet pasniedzējs. Paldies, paldies, paldies Inetai par palīdzībiņu! :)*

Tuvāk realitētei un dabai. Dabiskāks blondais tonis. Dabiskāka es. Inesīgāka es. Tas ir - es. Varbūt izklausās bet egomego, bet nav gan, jo es tikai cenšos rast pārliecību sevī ar to, kāda es esmu. Man nevajag būt nekam tādam, ko mums traktē un baro iekšā mediji. - esi tāds, kādam tev vajadzētu būt. Sviests, tas ir darīts drošības labā, es zinu, bet tomēr tas ierobežo. Un padara cilvēkus pelēkus vai pārāk nedabīgi košus. Tikai kad pats ar sevi esi kārtībā, vari kaut ko labu darīt pasaulei! :)

Man patīk mana augstskola. Tā neierobežo. Tā ļauj brīvi izpausties, un tā.. es beigu beigās iemīlēju pat filosofiju. Jo tā ļāva man iedziļināties, izpausties, interpretēt un saprast. Pat pēc visām mokām datorgrafika bija jauka.. un vispār, lai arī viss pagaidām ir ļoti vispārīgi, jāsaka - man patīk! Ir palikuši vēl pēdējie sesijas darbiņi. Man bija viena superīga intervija. Jā, intervijas ir tagad vēl viena mana sirdslietiņa! Vēl pēdējie darbiņi.. un semestris būs pievarēts! Interesanti, man patīk vide, iespējas, pasākumi.. ir patiesībā tik daudz, dažreiz žēl, ka ierobežo laiks. Bet tiešām, nečīkstiet, iespēju ir tik daudz. Un tādas es arī ķeru un cenšos tajās sevi izpaust un ieguldīt! :)

Visas problēmas bija, jo es kādu laiku laikam īsti nebiju līdz galam es
Es negribēju nemaz būt lēdija, un negribu. Ne tagad.
Man nekad nav gribējies kādam izpatikt ar muļķīgām lietām
Nē, es neredzu jēgu selfijiem katrā tikšanās reizē. Īpaši tiem graudainajiem. Īpaši, ja nemaz nav bijis tik jautri, ir vienkārši jāparāda citiem - jā, man ir selfijs, es kaut ko daru. Man ir dikti forši!!! Un kā ir patiesībā? Bez 45 laikiem nekas dzīvē labs nenotiek? Tas ir kaut kāds rādītājs?

Nu nē. Tik daudz kas nepareizi. Tik daudz kas nevajadzīgs. Tik daudz kas pelēks. Mans nākamais solis tuvāk realitātei un dabai būs... būs gaidāms drīz. Pagaidām viss

***

Ah, ko par to! Ziniet, kas forši???
Forši ir tas, ka pēc mazāk kā nedēļas pie manis brauks ciemos Ericka!!! Jā, Ericka! Ja tu lasi, ko es rakstu, tad noteikti zini, kas ir mana sirdsdraudzenīte Ericka! Tās būs skaistas 3 piedzīvojumu nedēļas, ceļojumi, jautrība, atpūta.. un aukstums!! Hihi, viss noteikti būs ielikts arī šeit, tā kā, jā... es turpinu sekot savam jaunajamm uzbūvētajam ziemas modelim. Šitā ir pat daudz labāk, kad viss notiek..
Tikai daudz un dikti man pa šīm dieniņām ir jāpadara..

Un kopš šīs dienas es esmu pilnībā es.
Ir tik labi - justies sev!

-Inese,
puķu meitene, lai kurš tur arī tas gada mēnesis