Maza atkāpīte, aizmirsu pieminēt, ka Pekinā pēdējā dienā apmeklējām arī Kofūcija institūtu, kurā notika dažādas aktivitātes. Te mazs bilžuks. Beidzot ķīnieši ir iemācījušies attēlot Latvijas karogu tā īstajās krāsās!
________
Pavasara pilsēta!
Šeit es uzsāku karu. Man tik ārprātīgi bija apnikuši tie visi fotogrāfi, un dažreiz viņi tiešām palika bezkaunīgi, ka es sāku fotogrāfēt viņus pretī. Ha
Jāsaka, ka konkursa drudzi varēja sajust jau pirmajā dienā. Pret mums izturējās dikti strikti, katrai grupai iedalīja volountieri jeb brīvprātīgo, kas mūs kontrolēja, bija jāatskaitās par katru soli ārpus robežām un apkārt mūsu viesnīcai soļoja menti, kas neļāva nekur izbēgt. Hehe, protams, ka tas mūs neatturēja no izmukšanas, kad jutāmies tā it kā apzagtu banku vai vismaz kā kādā datorspēlē, bet tas spiediens, šī nebrīvības sajūta ārprātīgi nomāca. Man dažreiz likās, ka palieku agresīva un nikna, jo mēs bijām cietumā! Labākajā cietumā pasaulē - skaistā, glaunā hotelī aiz kura robežām ir īstā Ķīna, kuru mums neieraudzīt! Viesnīca bija apburoša, ēdiens beidzot bija ēdams, pilsēta un studentu kampuss bija ļoti skaisti. Te varēja pastaigāties un justies kā kādā dienvidu maspilsētiņā, kurā vienmēr zied puķes un spīd saule! Bet kur ir Ķīna?
Konkurss ir prioritāte. Vai dieniņ, es taču esmu atbraukusi baudīt un priecāties, un līmenis te visiem ir ārprātīgi augsts. Sākās stress, kas ilga visas 3 konkursa dienas. Dalībniekus atdalīja citā viesnīcā no skatītājiem, kas bija baigias trieciens un zīme, ka mums jāgatavojas konkursam. Mūsu bildes izlika internetā, un sākās balsošana par dalībniekiem. Mammīt, es esmu ķīniešu internetā!!! :D
Bija 3 uzdevumi pāros - mums ar Lauru. Katrai 30 sekunžu runa par sevi, par Ķīniešu tiltu, tad improvizācija par kādu tēmu (pēdējās 2 dienās bija iedotas 75 tēmas ar hieroglifiem, tajā brīdī tiešām likās, ka pakaļā ir), tad tests ar miljons jautājumiem, viss hieroglifos par Ķīnas kultūru, valodu, ko dabūjām 2 dienas pirms paša testa. Un, protams, talantu šovs, kurā dziedājām katra savu ķīniešu dziesmu. Tā kā izvēlējos Yue liang dai biao wo de xin, to dziedāja vēl 3 cilvēki. Labs! Bet šī ir mana visu laiku mīļākā ķīniešu dziesmiņa!
Īpašs stresiņš bija arī tāpēc, jo bijām tā kārtīgi saaukstējušās!
Es esmu 47a un Laura ir 47b. Es jutos kā Eirovīzijā, nē Aziovīzijā, nē, ļaunāk - kā Jaunajā vilnī! Spīdīgs, gaismas, kameras, šovs... ko es te daru???? ko es te daru? Trīcošām kājām aizvadīti abi uznācieni un skatuves, un lielisks rezultāts - 81 punkts no 100. Lēkājām no prieka! Arī par to, ka netikām nākamajā kārtā, jo mums tur vienkārši nebūtu ko darīt, mēs tur vienkārši neko nesaprastu! Tagad tikai varam turēt īkšķus par kontinentu līderiem, protams, Eiropu, un atpūsties! Ehh... tas bija kaut kas!
Kad varējām uzelpot un justies kā tie cilvēki, kas atbraukuši zilajās jaciņās, devāmies apskatīt pāris skaistas vietas, kurās varēja iepazīties ar 56 ķīniešu tautām, kas sastopamas Ķīnā. Patiesībā kultūras programma šeit bija lieliska - gan vietas, gan priekšnesumi, kung fu demonstrējumi, dejas, dziesmas. Varēja izjust ne tikai Ķīnas, bet gan visas pasaules elpu, jo arī dalībnieku priekšnesumi bija burvīgi!
Kaut kā tā pagāja dienas. Fanojām par mūsējiem spēlēs, līdz katrs kontinents atlasīja labāko pāri. Tad sākās mēģinājumi lielajam šovam, tā kā es nepiedalījos lielajā koncertā, bet gan uz nerviem krītošā dziesmā, kuru dziedājām helovīnu koncertā, atšķirībā no citiem, pēdējās dienas nepagāja mēģinājumos, bet gan bezdarbībā, jo voluntieri nebija pilnībā parūpējušies par mūsu izklaidēšanu. Dīvaini bija arī tas, ka viņi vispār nerunāja angļu valodā, un viss bija tik tik tik sarežģīti. Ak šausmas, es tiešām to nevēlos atcerēties. Ivana citāds izsaka vis: "Ķīnieši nekad nemeklē vieglāko ceļu!"
Tad vienu dienu mēs apmeklējām vidusskolu, tas bija skumji, jo man ir Taivānas pieredze, un es no visas sirds neciešu ne viņu skolas sistēmu, ne arī pašus skolēnus. Tur visvairāk var izjust to komunisma devu, kura tiek iebarota bērnam jau mazam būdamam, līdz ar to ir jāatsakās no jebkādas individualitātes attīstības visu skolas gadu garumā. Tāpēc man ar tiem cilvēkiem ir tik grūti. Mani, protams, uztver kā 8.pasaules brīnumu, sekla domāšana, kas nākusi no visiem amerikāņu tv seriāliem. Jautājumi: "Vai tev patīk Mailija Sairusa utt." Eh, tajā dienā es sapratu 2 lietas:
1. Labi, ka esmu pabeigusi vidusskolu.
2. Labi, ka neesmu ķīniete.
Viņiem ir burvīgi skolas kampusi, iekārtojums utt., bet viņiem ir šausmīga sistēma. Piedodiet, es par to vienmēr sacepos un varu cepties stundām. Pāris bilžuki. Mūsu klasē bija noorganizēta aktivitāte, kad taisījām Baozi jeb ķīniešu gaļas bulciņas/pīrādziņus. Kā arī mazliet pastāstījām par sevi!
"
Te mums bija puķu kārtošanas nodarbība, mēs sataisījām tādu latvisko variantu!
Kontinentu priekšnesumi, kur arī var pārsmieties par ķīniešu asprātībām
Re arī kāds dienvedamerikānis noķerts! :) apskāvieni, asaras, atvadas
Vai tas tiešam ir viss? Gandrīz 3 nedēļas čušš un prom? Jā, tieši tā. Tieši tāpēc, ka es zinu, ko tas nozīmē, es vairs nepieķeros cilvēkiem, no kuriem drīz jau būs jāatvadās. Tieši tāpēc, es saprotu, ka man jau ir 19, un varbūt man prātā kas daudz vairāk, kā šīs 3 nedēļas jautrības. Pēc mazāk kā 3 mēnešiem es tikšos ar cilvēku, kam esmu pieķērusies visvisvisvairāk no tādiem nejauši satiktajiem. Erikai, kuru satiku Taivānā Un, lai arī cik viņa būtu tālu, lai arī cik maz mēs kontaktētos, es varu viņu bez sirdsapziņas pārmetumiem nosaukt par labāko draudzeni. Jo līdzīgāku dvēselīti savai es nekad neesmu satikusi.
Te nu es esmu. Es galīgi nezinu, kāds ir mans nākamais solis. It kā ir normāla dzīve, bet tomēr, ja galvā notiek tik daudz? Uz galda stāv 4 mēnešu stipendija Ķīnā, un es pat nezinu, vai neprātīgāk ir to neizmantot vai izmantot. Es taču jau otro reizi esmu pārliecinājusies, ka Āzija, lai cik arī interesanta, nav mans aicinājums. Mans aicinājums ir piedzīvot. Un valoda ir interesanta. Bet man ir šeit kur stāvēt uz divām kājām, ko arī pagaidām es daru. Stabilitāte?
Esmu izdarījusi to, ko sev uzstādīju par pienākumu, un daru to visu laiku! Es pārstāvu, parādu Latviju citiem, un ar katru reizi es apzinos, ka mūs pazīst arvien vairāk un vairāk. Tā es izpinu Latvijas lentīti no bizītēm un apsēju ap roku to kādam argentīnietim, kas man teica, ka Latvija taču ir tik forša valsts, un viņš par to zina tik daudz laba.
Kur ir mūsu problēma?
Paldies par jauniem iespaidiem, iespējām un šo vienreizējo pasācienu! He, esmu jau par vecu, lai nākamgad tādā piedalītos, bet tas bija tā vērts! Kamēr vēl facebooks čum un mudž ar Ķīnas bildēm, ir jauki to atcerēties! Tagad ir daudz, daudz domu par Ķīnu. Daudz.
Tiekamies jaunos piedzīvojumos! Bučas!
-Inese
P.s. Patiesībā man prieks, ka tiešām daudz cilvēku seko man līdzi šajos piedzīvojumus, tas stimlulē turpināt. Tamtam.. ja jums ir kādas trakas idejas, droši rakstat, jebkādas! :) Šeit, otrā pasaules malā, kaut vai kosmosā!
