Taiwan.part6

Laikam nāksies atvainoties par ieilgušo pauzi.. jā, nu ir pienācis tas brīdis, kad laiks lido neaprakstāmi ātri, un dienas saplūst kopā. Ir tik skaisti, un, lai arī kas, jo dzīvei te ir interesants reljefs- tad kalnā augšā, tad pēkšņi liekas, ka esi  iekritis kādā bedrē, bet man jau patīk hikingot, lai arī kas - ir tik skaisti! Gribas jau sen apsēsties un parakstīt, bet, kad saproti, ka darāmā un notikumu tik daudz, vienmēr atliec uz vēlāku, bet tagad - ko lai raksta? Tik daudz taču noticis.
***
Vispār jau es palieku slinka uz rakstīšanu tieši gada aukstajā periodā... aukstajā? Hehe Taivānas rudens, redziet? ''krāsainas lapas''

Bet patiešām.. temperatūra turās tikai (tikai?) nedaudz virs 20 grādiem, un tad sagribas ietīties sedziņā, dzert tējas un kafijas. Pat šeit. Bet nav jau nemaz auksti, ir ļoti labi. Kad visi salst un uz skolotājas jautājumu ''Kāds šodien ārā laiks?'' atbild, ka auksts, dikti auksts, mēs vienīgie ar manu klasesbiedru no Somijas vēsi pasakām, ka laiciņš ārā ļoti jauks. Haha, mēs esam no vienas pasaules!

Mani piemeklējusi nostaļģija, it kā liekas muļķīgi skatīties atpakaļ, bet viss ir atkal tāpat! Jā, ja raksti blogu, tad tev ir tā unikālā iespēja paskatīties atpakaļ. Un man tik ļoti patīk skatīties tieši gadu atpakaļ, jo viss notiek tik līdzīgi. Tad Sicīlija, tagad Taivāna.
''Ines beidz!'' skaties uz priekšu, nav tev brīvlaika tagad, jāsaņemas taču!
***
Īsumā varu teikt, ka man bija iestājusies mazā pusceļa emocionālā krīze, tad rudens (jau otro gadu es nesaprotu, kur ir rudens, jo nav jau..),brīvdienu nozīme dzīvē turpinās, bet pa darba dienām tiek smiets ar lieliskiem cilvēkiem un mācīts mandarīns. Kontroldarbi.. skolotāja teica, ka no 7. nodaļas mēs sākam mācīties ''human language'', prātoju, ko tad pie velna mēs darījām pirmās 6.
Sirdī es esmu no latīņamerikas, tā man saka. Tagad katru pirmdienu es dodos uz salsas nodarbībām, bet otrdienu naktis tiek aizvadītas Salsas otrdienās lieliskā atmosfērā.
Taipejā visi gaida helovīnu.. nav jau tā, ka svin, bet ballē kā traki. Visur dekorācijas liecina, ka svētā nakts jau pavisam tuvu.
Ak jā, turpinās pārslodze... no rītiem vienreiz nedēļā pasniedzam ar Kelliju stundas vidusskolā, nu tas projektiņs stipendijas ietvaros. Ja neņem vērā cik daudz dusmas esmu izlikusi šajā sakarā, ir tomēr jauki kādam pastāstīt par savu kultūru.. bet kā jau minēju ''man nepatīk uzmanība'', bet skolā es tiešām esmu kā slavenība. Es gribu dalīies, bet ne jau ar sevi. Pie velna, ne jau ar sevi!!!!!!

(atvainojos par manu atkarību ''domāt par lietām'')

Esmu pusceļā, lai cik ticami vai neticami tas arī liktos. Patiesībā ticami, jo esmu atmetusi šeit savu sapņotājas mazo uztverīti (tā mēdz brīžus padarīt ne no kā priecīgus), jo laikam jau katrs savā skolas ''pēdējā gadā'' paliek mazliet nopietns. Vai vismaz domā, ka tādam jābūt.
Kad es aizbraucu, es mazliet vēl lidinājos it kā mākoņos, patiesībā pa īstam arī lidoju starp tiem.. pirmās dienas, protams, ir tā lielā neziņa un ''viss jauns'' sajūsma. Tad vēl joprojām sajūsma un draudzīgi pārspīlētā izturēšanās (ne tikai citiem pret mani, bet man pret citiem), kas vienmēr parādās pat visaukstākajā latvietī, ja esi viens. Bet šeit tu nekad neesi viens, bet tomēr esi, ja jūs saprotat, ko es domāju. Tāpēc starp milzīgajiem prieka brīžiem ir arī asaras, gan prieka, gan skumju.. patiesībā tas jau pavisam normāli. pat labi... jo, ja tev pietrūkst kaut kas, tad zini - biji tur laimīgs.

Un tā nu cilvēki pamazām atklājas - pārtop par cilvēkiem - tādiem kuriem mēdz uznākt besis, beigties spēki, parādās drūmums, protams, mācības vienmēr prasa daudz enerģiju.. un tad nu tā jautrā kompānija, kas, reizēm, likās, smejas bez apstājas, pārtop par dzīves pārņemtiem cilvēkiem.
Un varbūt tā ir tā reti jaukā lietiņa, kuru novēroju taivāniešos - viņi tādi nav, nekad nesteidzas, nekad neskumst.. tā mierīgi dzīvo, bet mums tā pavisam nesanāk. Ja man tā sanāktu, man liktos, ka es stāvu uz vietas vai neizdaru pietiekami. Mēs tomēr esam tik dažādi...

Kopš tā brīža, kad es paliku tik sasodīti emocionāla... es nezinu, es jau esmu sieviete - mēs laikam piedzimstam tādas.. haha. Nē, es piedzimu sarkastiska. Šeit tas nāk atpakaļ - sarkasms, laikam jau tāpēc, ka pietrūkst kāda, par ko pa īstam tā uztraukties un rūpēties. Un te ir parāk daudz cilvēku... tā vienkārši notiek!

Esmu pusceļā.  Pusceļā no pusceļa, jo es izvēlējos tikai pusi. It kā muļķīgi liekas nepaņemt visu, ko tev iedod.. bet vēl muļķīgāk - pamest iesākto. Solis uz priekšu, pa labi, pa kreisi... turpinu lēkāt, varbūt iemācišos lidot!

Kas tad sadarīts?

10. oktobris. 10/10
Double Ten Day 雙十節 Taivānas dzimšanas diena, neatkarības svētki.. vilšanās.

Būtu es piecēlusies laicīgi un nenogulējusi parādi..  bet tam visam, protams, savi iemesli. Turpinām negulēt naktīs? Nē... tā bija pēdējā, es apsolu. Bet tā nu "Kastē'' izdejojāmies un izpriecājāmies pa riktīgo.. dažreiz nedēļas vidū tā drīkst.. ja zini, ka rīt taču ir brīvdiena! :)

 Ir cilvēki, kurus vienmēr atcerēsies ar smaidu un labām atmiņām! :) Nuri, Dons, meitenes... un protams, kāds dīvains tips vienmēr fonā..

Tātad - Taivānas svētki.
Patiesībā šajā dienā es jutos kā visparastākajā dienā, ja vien neskaita izkārtos karogus. Brīvdiena ...ir brīvdiena, tas ir viss, ko taivāniešiem nozīmē šie svētki?? Es jutos vīlusies. Protams, ir jau parāde, kaut kur ir arī salūts.. bet cilvēkos iekšā - nekas. Patriotisms, labrīt?
Mēs taču mūsu 18. novembrī ar piespraustām lentītēm, siltumu sirdī, pacilāti.. ehh tas man noteikti pietrūks, jo tieši tad es būšu šeit. Tad es noteikti parūpēšos par to, lai visi redz, no kurienes tad nu es esmu! :)

Nu neko.. nav svētki, nav, bet vismaz brīvdiena! Ar hondūriešiem devāmies uz Ximen, Nicola tika pie pīrsinga,kamēr apkārt vizuļo helovīnu tērpi, kurus pielaiko jūrām cilvēku, satiekam vēl apmaiņas studentus, kurus patiešām sanāk satikt smieklīgi bieži.. un dodamies uz slaveno Toilet restaraunt.

haha Erica un Jonathans

Tas ir kas līdzīgs kā mums hospitālis. Es gan nebiju ārprātīgi sajūsmā par to, ka jāēd no trauciņiem tualetes poda formā, bet interjers gan bija jauks - sēdi uz podiņa, kura vāks izrotāds gliemežvākiem, zem galda vanna, un virs - duša. Pasmējāmies, ēdiens bija tiešām garšīgs.. lai arī kādā formā pasniegts.

 

Tā nu pārējie atkal dodas dzīvē, bet es tiešām nevaru tā dzīvot! Man ir tā briesmīgā pienākumu un atbildības sajūta, es laikam esmu godīgs cilvēks. Nākamajā dienā ir jāceļas septiņos no rīta, lai dotos uz vidusskolu, kurā strādājam projektā stipendijas ietveros. Par to mazliet vēlāk. Tajā nedēļā es pārāk dusmojos, bet tā nu sākas mani pirmie agrie rīti šeit. 6:30... un es jūtos kā Latvijā, kad rīts tik agrs, nesteidzīgs, jo esi tikai puspamodies.

Bieži vien nākas meklēt pašmotivācijas. Dažreiz trūkst kāds, kas pasaka, cik tu esi lielisks, jo esi dabūjis kontroldarbā 100%. Vai arī - cik tu esi slinks, ka neesi atkal neko izdarījis. Es smejos. Bet bez jokiem - tādās dienās Inese atļaujas sev nopirkt kaut ko stulbu, kas ļoti kārojas. Piemēram šis. Man jau sen gribējās nopirkt pandas maizīti, bet likās, ka tas ir tik muļķīgi, te nu atrasās iemesls! :D Un kas te ir maza meitene?

Pat tad, kad nedēļās laikā esi noguris, vienmēr ir kaut kas, kas notur tevi augšā. Nu tie mazie skaistie brīži, kad klasesbiedrene uzdāvina vjetnamiešu kafiju, tu tiec pie vafeles, brauc ar riteni gar parku vai smejies par skolotājas kārtējiem jokiem, kas padara stundas tiešām interesantas.

Brīvdienas! No šī vārda vienmēr paliek  pavisam priecīgi, un piedzīvojumi vienmēr ir garantēti!

Sestdiena - Pingxi! Sapņi piepildās.
Jau sen es domāju par šo vietu. Ļaut laternai lidot augstu gaisā.. likt sapņiem pacelties spārnos un, ne jau ļaut tiem aizlidot, bet saprast virzienu, lai dotos līdzi.
Šoreiz mūsu gidi atkal bija baseina Henrijs ar diviem draugiem, protams, mēs ar Kelliju un divas jaukas meitenes no Indonēzijas.
Sākumā apmeklējām tā saucamo ''cat village'' jeb mazu, diezgan nabadzīga paskata vietiņu pie vilciena stacijas, kur apmetušies neskaitāmi daudz kaķu... uz nolobītajām sienām zīmējumi ar minkām, bet katrā stūrī guļ kāds runcis.. pa jumtiem pastaigājas kaķi, īsāk sakot - Tom, tu sajuktu prātā! Sajūta - dīvaina. Man tiešām patīk kaķi, bet šeit bija tāda mazliet skumja, pamesta gaisotne. Te nu tu redzi, kā cilvēki dzīvo, kā cilvēki tiešām kaut kur arī dzīvo.
 Un viens tas skaistais brīdis, turot rokās mazu kaķēnu - kad tik skaisti maza radībiņa tev rokās... :)

 

Jāsaka, ka tajā dienā man bija ārprātā daudz enerģijas un vēlme rāpties kalnos, kas netika atbalstīta. Visam jau nepietiek laika! Tā nu mēs devāmies pa skaistām meža dabas takām ķert austrumu sajūtu, un noķērām! Tā nu es baudīju zaļos kokus, kalnus, milzīgos bambusus un uzvedos kā jau mežā pienākas - nevienam neinteresē, tevi sauc daba! Hihi, tā nu Inesei ienāca prātā ''ģeniāla doma''.. un vienmēr taču ir Kellija, kura noteikti pievienosies.... ''domā pirms dari'' man tagad prātā. Ieraudzīju pēkšņi mežā šūpuļtīklus un mani pārņēma vēlme tajā iegulties.. tā nu es guļu šūpuļtīklā, baudot dabu, bet tad mēs sapratām, ka tīkls ir pilnīgi netīrs. Nu jauki, pēc tam staigājām visu dienu ar skaistiem dupšiem! :)

Tad apskatījām ļoti skaistu ūdenskritumu (Shifen, ja nemaldos, sauca vietu) .. un pēc vasarā redzētās ūdenskritumu paradīzes Horvātijā, es patiešām nebiju vīlusies. Bija iespaidīgi... īpaši vēl tā sajūta, kad vējš tev pūš sejā mazas ūdens lāsītes, svaigums...

Un visskaistākais mirklis - kad aprakstījām laternu.. 4 puses, katrai krāsai sava nozīme - izvēlējāmies mīlestību, veiksmi, veselību un laikam vienu pusi priekš mērķiem vai ko tamlīdzīgu. Te nu varējām beidzot uzrakstīt tos dažus no hieroglifiem, kurus esam iemācījušies, protams, arī katrs kaut ko savā valodā. Ehh... man dikti sagribējās pamācīties kaligrāfiju.

Te nu bilžuki:

 

Sadzīve

 ceļā

 daba....

 sadzīve2

 DABA cita daba

 mmmm......

 noķertie austrumi

 ģeniālā ideja, bet es tik ļoti izbaudīju to mirkli!!!!

procesā....

 

Šis bija skaists mirklis... kad ļāvām sapņiem lidot :)

 es jūtos gara te - Taivānā

 

Bija skaista, skaista diena, kuras rezultātā tā nogurām, ka pēc tam Nikolas 19.dzimšanas dienas ballīti pametām vienos naktī, ar atrunu, ka nākot miegs...

***
Klusa, mierīga svētdiena. Kā pienākas, bet pēcpusdienā vērots saulriets no augstceltnes jumta un nakts Taipejas panorāma no kalna... un baudīti Taivānas interesantie ēdieni. Es ceru kādreiz dabūt tās skaistās, kvalitatīvāš bildes.. lai jūs redzētu, cik skaisti viss izskatījās tai dienā.

Šis bija ļoooooti garšīgi, pat ja neizskatās un pat ja ignorē faktu, ka neesmu baigajā sajūsmā par nūdelēm. mm

Starp citu, esmu satikusi arī šeit 2 latviešu meitenes. Sajūta, runājot uz ielas latviski, kad tas nav darīts tik sen, bija tiešām dīvaina. Ahh bet tik jauki! Dzimtā valoda, jā!
Tāpat arī satikti daudz krievi.. un vispār te ir baigais ''lost in translation'' variants, bet tas jau ir cits stāsts. Man patīk valodas, un te es dzirdu tiešām daudzas. Pat pārāk daudzas.

Bet, ja mēs atkal pārslēdzamies uz brīvdienām, tad te ir vēl viena visskaistākā sestdiena. Es vienmēr esmu mīlējusi sestdienas vairāk par visām pārējām nedēļas dienām. Tā vienkārši ir! :)

Dodamies uz Yangminshan! Arī šī vietiņa jau sen kā sēž prātā. Atkal jauka kompānija un pavisam dīvaini laikapstākļi, kas patiesībā padarīja šo visu pavisam interesantu.... netipiski interesantu.
Climbing time! Kas padara kalnos kāpšanu tik lielisku? Nu ne jau neskaitāmie pakāpieni un elsas... bet gan tā sajūta, kad atrodies virsotnē un vēro visu it kā no augšas... redzi it visu! Bet tagad iedomājaties, ka neredzat neko. Tā nu mēs nokļuvām pilnīgā nekurienē, kā baltā mākonī, jo bija tik miglains, ka nevarēja pat skaidri saskatīt, kas atrodas kādus 10 metrus no tevis. Aizmirstam par panorāmu. Bet tā sajūta, tā sajūta... tā tiešām bija dīvaina sajūta. Cilvēku nav, neviena nav, nekā nav. Un tad vēl temperatūras kontrasts... tur augšā bija stiprs vējš, smidzināja.. un temperatūra prakstiski nokritās līdz pat kādiem 14 grādiem. Kontrastiņš, ne?

To varētu nosaukt par neveiksmīgi veiksmīgu tripu... jo tādu es vēl nekad nebiju piedzīvojusi.. hehe un atbraukt jau var vēlreiz - vajadzēs!
Tad vēl atpakaļceļā bija redzami ļoti skaistidrūmi (laikam nav tāda vārda, bet tā tas izskatījās) meža skati. Mazliet atgādināja Latviju. Skaisti.

                    Iedomājaties skaistus kalnus un skatu uz pilsētu no augšas haha

 Šajā brīdī aizmirstās elpot

 Hehe mazliet aizmigām atpakaļceļā

 Oh i am so tired, maybe we can take mrt up? Which line? I don't see it. Looks like a green line.. or white line.. but i think it's going nowhere. haha

Vakara noslēgums - svinam Dona 27. dzimšanas dienu.. mm.. tiešām vienā no labākajiem restorāniem kādā šeit esmu bijusi, maksāja labi... bet kā mēs pieēdāmies! Japāņu hot pot versija, SIERS, viss tik ārprātā garšīgs, saldējums par brīvu... paradīze. ''Kellij, mēs sportosim nākamnedēļ, haha!'' Pēc tam sekoja smieklu lēkmes un pēkšņais stulbums. Varbūt no pārēšanāš, bet visticamāk no noguruma. Tā nu pārējie turpināja klubā, es - gultiņā zem sedziņas. Kaut kad taču ir arī jāguļ!!!
***
Jo tad, kad tu neguli, tad sanāk interesanti. Helovīnu ballīte, kuru rīko Ntu.. un tā notiek MTaipei - retā vietā, kas man tiešām patīk.

Tā nu sākas stāsts par Merlinu Monro. Man tiešām negribējāš tērēt naudu stulbam tērpam vai būt kaut kam pārāk ikdienišķi helovīnīgam, piemēram, raganai, velnam vai vēl nezinu kam... un kaut kādā nejaušā dienā man ienāca prātā, ka man taču ir balta kleita. Vajag tikai sarkanu lūpu krāsu, ieveidot matus, mazliet meikapa.. un redz kā - es esmu Merlina. Sanāca līdzīgāk nekā bija plānots. Ericka pārvērtās par skeletmeiteni... un tā nu mēs vakara gaitā saņēmām neskaitāmus komplimentus par mūsu izskatu, esam noteikti ļoti daudz fotogrāfijās par kuru eksistenci mums nemaz nav ne jausmas.. es tiešām jutos kā slavenība.
Jāsaka, ka bija tiešām jautri, ja tu vari pēc tam pasmieties un atcerēties jautrus mirkļus, tad, jā, bija tā vērts. Bija vērts vienu dienu nebūt Inesei. Vienu dienu pabūt uzmanības centrā. Patiesībā.. pat esot vienkārši Inesei, es te tādā esmu bieži.. nu bet bija jau jābūt gatavai, ka tā būs. Dažreiz joka pēc uzvelku savu ''I am not from China'' kreklu. Ir smieklīgas cilvēku reakcijas...

 don't play with the devil

 ar latvju meiteni Zani :)

 mūsu trakās pārvērtības ar Ericku

***
Un tad nu tās trešās brīvdienas - mierīgas pēc trakā helovīna.
Šopings! Paradīze, laikam jau. Jā, jo te - Taivānā , tu vari nopirkt 3 svārkus, 3 džemperus, 3 kreklus, cepuri, kleitu un mēteli par tik pat, par cik tu Latvijā samaksātu tikai par mēteli. Sieviešu prieki.
Bet svētdien ar Eriku devāmies uz modernās mākslas muzeju ( es jau tur esmu otro reizi šeit, un apmeklēšu arī nākamo izstādi hehe) Patiesībā man nepatīk modernā māksla, bet.. bet man patīk tā sajūta, kad tu sāc aizdomāties par lietām...

Vispār esmu atradusi tādu ''savējo'', ja tā var teikt, cilvēciņu. Mums ar Ericku ir daudz kā kopīga. Ļoti daudz. Un nav daudz tādu cilvēku, kurus, liekas, ka tā pavisam saproti, jo tev pašam ir līdzīgi. Tā nu šeit ir cilvēks, ar kuru varu baudīt mākslu, priecāties par vafelēm ar kafiju, mazām, piemīlīgām lietām bodītēs, krāsām... Hondūriešu Inese.

Ekspozīcija bija tiešām dīvaina, a ko tu gaidi no modernās mākslas?? Pikačū kājām gaisā, koks, kas uzsprāgst un nobiedē līdz nāvei, lietas, kas tev liek justies dīvaini. Uz priekšu! Ej un esi daļa no ekspozīcijas! Izpaudies! Kliedz. Vienalga. Ja tu nesaproti moderno māsklu (un kurš gan saprot?) tad esi daļa no tās. Tā jau arī ir par mums, cik nožēlojami. Par mūsu degradāciju augstākajā pakāpē. Cilvēkiem vairs negribas zīmēt vienkārši puķes vai debesis. Labāk paliksim melanholiski un izliksim visas mūsu bēdas uz papīra, nē, ne jau uz papīra - uz otrādi apgrieztas stikla pudeles, jo kāpēc gan ne??

Mākslinieciskie bilžuki ir pie Erickas, un tos, kā jau visas bildes, kas atrodas ne pie tevis, es dabūšu pēc gada.

 kas tas? nezinu, tēlo, ka esi saviļņota!

 ......

thumbs up. ielaiko dzīvi

Starp citu, tas rajoniņš apkārt muzejam ir burvīgi jauks. :)
Un te nu rindā gaida vēl pāris muzeji, uz kuriem gribas aiziet. Gan jau! :)


Nu tad tā. Kaut kā tā. Viss iet uz priekšu un uz augšu. Un tik ātri. Es centīšos rakstīt. Bet rudenī vienmēr ir slinkums. Rudenī vienmēr visa ir pārāk daudz. Ar rudeni ir dīvaini. Un šis pat nav rudens. Šis ir cits gada/laiks. Taivāna. Vienkārši tā to sauc. To nevar izskaidrot vai aprakstīt... un tieši tāpēc mums ir dots sajust!

Jūs man pietrūkstat visi, ļoti, ļoti

Bučas,

Merlina

Inese

Taiwan. part5

Es apsolīju, ka uzrakstīšu par skolu, vai ne?
Laikam jau esmu pieminējusi, ka mūsu skolotāja ir dikti jautra, ar lielisku jo lielisku humora izjūtu, tāpēc arī stundas bieži izvēršas tādas. Vienu piektdienu, kad bija viņas dzimšanas diena, nolēmām uztaisīt nelielu pārsteigumiņu.. un tā kā viens no skolotājas mīļākajiem piemēriem teikumos vienmēr ir par alu.. nu, piemēram, ''Skolotājai ļoti garšo alus... mums visiem ļoti garšo alus. Ko man patīk dzert? - Man patīk dzert alu..'' hehe.. tā nu mēs izdomājām viņai uzdāvināt sešpaku Taivānas alus. Starp citu, Taivānas alus ir tīri ok. Iepakojām bundžiņas rozā somiņā, un, kad skolotāja pajautāja, vai drīkst paskatīties, un ieraudzīja mūsu dāvanu, atksanēja kārtējais "Ooouu.... stunda nenotiek!'' joks, protams. Tad nu mēs arī uzrakstījām apsveikumu katrs savā valodā, nācās pārējiem atskaņot, kā tad skan latviešu valoda.. un tam sekoja liels ''Woooow!''

Pēc tam pirmdienā manai britu klasesbiedrenei bija dzimšanas diena, skolotāja bija nopirkusi kūku un notika liela apsveikšanas improvizācija. Nu sirds un mirkļa impulsi... visi dziedam ''happy birthday'' ķīniešu versiju, tad katrs sāk dziedāt to savā valodā, bet mums... mums taču īsti nav, tāpēc nodziedu daudz baltu dieniņu un atskan ''wooow nr2'' , un es pati vien nobrīnījos, cik skaisti no malas tas skan! :)

Tad nu skolotājai liekas uzjautrinoši mani teikumi, ka ''es gribu nopirkt mašīnu, bet man nav naudas..''  Vispār ir sākušās mācības, pēc trešās nodaļas lietas patiešām sāk notikt!!

Un tad tie mazie brītiņi, kad vienkārši gribas pabūt ar sevi un hieroglifiem... universitātes kampuss ir ļoti jauks, starp citu :)

 

***

Patiesībā pēdējās dienas mani ir apmeklējis kārtējais pārdomu virpulis... šeit ir tik interesanti.. nu kaut vai pati parastākā ikdiena, skola ir tūkštošreiz kas interesantāks nekā mājās, bet tajā pašā laikā, es apzinos to, kas man pietrūkst.. un šī ir tā vienīgā reize, kad es negribu kaut ko pazaudēt piedzīvojumu dēļ. Hmm... tā ir dillemma.. tā dīvainā sajūta, kad divas lietas gribas vienādi ļoti. Palikt un atgriezties.

Es saprotu, ka Āzija nekad nav bijis mans sapnis, un tas ir gadījies nejauši. Bet šobrīd man patīk. Man patīk rakstīt tos nolāpītos hieroglifus, man patīk, ka veikalā varu pajautāt vienkāršus teikumus un saprotu, cik man ir jāmaksā. Man patīk, ka es it kā tieku galā ar visu.

Kad es atbraukšu atpakaļ, es negribu, lai tas pazūd.. bet pazudīs jau, un es vēl joprojām nesaprotu, ko es gribu darīt. Šeit es zinu, mājās - nē. Bet šeit man nav izvēles, man vienkārši jāpriecājas, ka man patīk, tas, kas man te ir jādara. Jādzīvo šodienai patiesībā.. jeb trīs mēnešiem. Nevaru tikt vaļā no ''pēc tam'' domāšanas...

Un no trešās puses (?), lai cik arī skola mani bija nogurdinājusi, un man tiešām patīk, ka man nav tur šobrīd jāatrodas... šis taču ir pēdējais gads... un viss, kas notiek pēdejo, tāpat kā pirmo reizi, tomēr ir īpašs.

''Tu zaudē garām iespēju, tu apstājies pusceļā....'' tā man saka, ''izbaudi - tu esi jauna..'' Un ziniet, es tiešām dažreiz šeit jūtos veca, jo mani daudz kas attur... un patiesībā tā ir lieliska sajūta, vismaz kaut kādā ziņā tu esi sevi atradis, un neļaujies kārdinājumam, neseko plūsmai.... haha stoiķu loģika! Galu galā, lai būtu šeit, es esmu nedaudz apstājusies beigās..un ir tā vērts!  un jo mazāk tev laika, jo vairāk to aizpildi, vai ne? :)
Ja es, kā Dačuks, šeit būtu pagājušogad... es nezinu, kā būtu tagad. Bet es zinu, kā būtu tad.
Bet es esmu tagad un šeit, un visu iepriekšējo gadu atceros ar smaidu.. skaisti bija!
Šis ir mans laiks. Trīs mēneši savtības.. patiesībā nē.. man iekšā tik daudz, ko dod citiem... un tāpēc jau te ir satikti lieliski cilvēki, ar kuriem aizpildīt neskaitāmus prieka, smieklu un skaistus piedzīvojuma mirkļus!

Kaut kad es pati esmu teikusi, ka, ja nespēj normāli kaut ko izskaidrot, (kas ar mani notiek pietiekami bieži) saraksti dzejoli. Tad viss būs skaidrs, bet tajā pašā laikā nē. Bet vismaz skaisti izskatītses - ar atskaņām, un būsi savas dziļās, sevī ieslodzītāš emocijas izlicis skaistos atskaņu četrrindīšos. Visiem patīk atskaņas, pat tad, ja tās ir neloģiskas.

 

3:26, miegs ir kas jauns

Revolūcija - tā to sauc

Logoritmi - nu mazliet par daudz..

Hieroglifi galvu jauc

Burti un skaitļi, jūk valodas kopā

Gaisma istabā, tumsa logā

Taivānā neguļ, Taivānā dejo

Uzsmaida kādam, tāpat garām ejot!

 

Rit studentu dzīves kalendārs

No rīta putra, naktī - kāds bārs

Ja nakti dejots, no rīta - vāks!

Mācies, mācies, drīz brīvdienas nāks..

 

Brīvdienas - taifūns, ironija

Kad gāji uz skolu, tad saulains bija

Bet varbūt ir jāizmēģina kas jauns

Miegs. Es dzirdēju -  tā to sauc!

 

Bet Taivānā neguļ, Taivānā dara

Jo katra diena ir skaista un gara

Man pietrūks šis viss, man pietrūkst daba

Tik tāla, bet tagad tik tuva šī sala...

________________________________

Sveiks, Oktobri!
Nezinu, kā tu tik ātri atnāci? Heh, oktobris... ārā vēl joprojām ir karstums, varbūt ne tik traks, bet tomēr... no rudens ne miņas. Vakar, kad vēl bija septembris, un es jutu brīvdienu nogurumu, muskuļu sāpes un nespēju tikt galā ar pienākumu nastu... es paklausīju kādam gudram padomam - vienkārši pagulēt. Un ziniet.... ja kaut kas izskatās slikti šodien.. tad varbūt pamēģini rīt! :)

Bieži vien ir tik grūti te saņemties mācībām... apkārt tik daudz.. un es no sirds mīlu tos vakarus, kad mēs visi kopā ejam kaut kur vakariņot, piemēram, pagājušonedēļ gandrīz 30 cilvēki vakariņojām MachoTaco.. dabūjām mazus, jaukus sombrero no Angie, un mazliet sajutāmies kā Meksikā. Patiesībā dažreiz es tieši otrādi nogurstu no šiem bariem.. un tad mēs dodamies jauki mazā kompānijā. :)

Te nu mēs esam - mtc gangsteri. :D

 

Jā.. esmu vienīgā blondīne kompānijā.. un smieklīgi te gadās... es varu nedomāt kā izskatos un dažbrīd vienalga būt uzmanības centrā. Man nepatīk būt uzmanības centrā, tāpēc sanāk vēl smieklīgāk.

 

Piektdien man uznāca vēlme darīt kaut ko priekš citiem... vai arī es biju dikti pa šo mēnesi sailgojusies pēc latviešu ēdieniem. Tā nu es izdomāju uzaicint Hondūriešus un Kelliju uz ''Latvian dinner''. Man ir tikai viena panna un miljons kastroļi, tāpēc virtuvē notika traka rosība... cepās kartupeļi ar sīpoliem kārtīgā eļļas daudzumā, taisās kartupeļu biezenītis (es tirgū nopirku visus kartupeļus), tomātiņi ar lociņiem (bez krējuma) , kāposti ar liellopu gaļiņu (speķīša vietā) un sviestu, kotletes, burkāni ar ķiplokiem un majonēzi (ķipa majonēzi).... laimas šokolādītes un alus (bet gan Taivānas).. galds ir klāts, skan Prāta Vētras ''Es gribu'' un es gribu smaidīt! :)

Visiem ļoti garšoja, un bija tiešām labi! Arī mana dzīvokļa biedrene vēlāk visu apēda. VISU!!!!!!!

Taivāna, piedod, tev ir labs ēdiens... bet nekas.. nekas neaizvietos šo... :)

Labu apetīti!

 

Haha, kā jau parasti manas acis bildēs spīd visās krāsāa, bet, lai arī cik šī taimerbilde nebūtu briesmīga, mēs te tomēr esam visi :)

 

 Tik viegli ir ar šiem cilvēkiem.

 Un ilgi gaidītā piektdiena taču! Tā nu to pavadījām bārā ''IndoChina'', visi ir noguruši no smagās mācību nedēļas un atplaukst sarunās. Hmm.. man pārāk bieži uznāk vēlme dejot. Dīvaini.

 

Brīvdienas nr.1!

 

Sestdiena. Satieku sen nesatikto Zoe, kuru satiku pirmajās nedēļās lielajā apmaiņas studentu barā. Tik jauka meitene, es jūtu, ka mums ir daudz līdzīgas intereses.. un tā nu es viņai izrādu savu rajoniņu, shida un daan area, lielo zaļo parku, par kuru viņa ir tik pat lielā sajūsmā kā es.. un izdomājam, ka šī ir lieliska diena , lai dotos nelielā velotripā. Prātā ir Gutting riverside park un Kellija. Trijatā vienmēr viss notiek jautrāk, vai ne? Paņemam ubike un piedzīvojumi, kā gluži mūsu riteņi, minas mums līdzi.. veloceliņš gar upi sniedzas līdz nekurienei, un tieši tur mēs arī dodamies - kaut kur. No tilta mazliet neskaidra un miglaina parādās Taipeja, ēku pelēkie silueti it kā saplūst ar debesīm, un klausot man ierastajai domāšanai par to, ka betons nav skaists.. man tomēr šis skats liekas neizskaidrojami noslēpumaini interesants. Neparasts un ārprātīgi maigs. It kā es paņemtu visas krāsas, sajauktu kopā un piejauktu visu baltās krāsas tūbiņu. Tāds duļķains. Un nezinu kāpēc, taja visā ir kas pievicīgs. Tāpat kā lietainā Londona.

Tajā dienā mēs nomināmies kādus 16 km.. kad bijām jau tik tālu, ka nezinam kur atrodamies, nolēmām doties atpakaļ...  bet tā vien braucot uz priekšu varot četru stundu laikā nonākt līdz Tamsui. Veloceliņi šeit ir superīgi.. un mīties tumsā, beidzot sajūtot vēju, un vērot skaisti izgaismotos tiltus, ir neaprakstāmi.
Pa ceļam notika kas dikti smieklīgs. Netīšām iekļuvām Flour attack miltu skrējienā, nodomājām, kāpēc ne?? un ļāvām mūs apbērt ar miltiem. Es izskatījos tiešām smieklīgi. Biju pilnīgi balta.. un tā kā arī manas drēbes un mati ir gaiši, tad nedaudz izskatījos pēc spoka. Baltā lēdija. haha Sniega karaliene. Nuja.

Atpakaļceļā netīšām iekļuvām koncertā... te vienmēr kaut kas notiek! Bijām pārguruši laimīgas un laimīgi pārgurušas.. un izsalkušas! Diena izdevusies.

 

paspēlējāmies ar gaismiņām

 

Kāpēc gan lai random taivānietis negribētu ar mums nobildēties?

 

Tad atpakaļceļā iegājām kurpju veikalā pēc manis pasūtītajām rozā kurpēm... jā iegājām tādas, bet pārdevēja dikti jautra bija, tāpēc sanāca uztaisīt spoguļbilžukus.

 

 

''Au, sāp kājas!'' Tā nu es teicu nākamā dienā... jā, velotrips bija izdevies, bet nogurums ir kaut kur jāpaslēpj. Mans lieliskais katru brīvdienu kompanjons ir Kellija. Viņa vienmēr, tāpat kā es, ir vienkārši gatava doties. Šoreiz mazliet pamainām kompāniju, un mūs piedāvā izvadāt Henrijs (baseina taivānietis) ar savu draugu. Apskatījām 2 dikti jaukas pilsētiņas:

 

* Jinguashi - skaista, zaļa kalnu paradīzīte.. parks ar japāņu stila mājiņām no laika, kad šeit saimniekojuši japāņi un dzīvojis pats princis, skaists klusums, daba.. neko jau vairāk nevajag. Raktuves un šahtas, kur agrāk meklēts zelts.. un milzīgs zelta gabals, kas maksā neskaitāmas mūsu studentu stipendijas. Pieskaries un jūties varens, vai arī,.. pieskaries bez emocijām. Otrais variants. Varena es jutos tad, kad uzkāpām kalnā, un es stāvēju uz pašas maliņas, taivānieši bija šokā un pārbijušies par manu nebaidīšanos no augstuma. Tiklīdz ir droši, ir labi. Skats mazliet miglā tīts, bet tāda Taivāna ir bieži - noslēpumaina.

 

burvība.. un te nu Inese aizraujas ar skatiem...

 raktuves

 virsotnē!

mācāmies lidot.... viņi tiešām dikti sabijās, kad kāpu uz maliņas, bet nepagāja ne minūte, kā viņi sāka darīt tāpat, laikam lai parādītu, ka nav nekādi mīkstie

 ļaunā Inese

 ļaunā Inese2

 

mūsu kompānija

 strādājam raktuvēs, smagi..

un zelta gabals!

 

Otra pilsētiņa - Jiufen - mūs sagaidīja jau pilnīgā tumsā un miglā... jamm laikapstākļi atkal mainās, bet tā te esot vienmēr. Apkārt viss pilnīgi balts, kā mākonī.. un skaisto kalnu skatu jau mums vairs neieraudzīt... nekas. Starp citu, turpceļš bija ārprātā smieklīgs.. nu nezinu... laikam taivānieši ir prasmīgi šoferi, ja pa kalnā ejošu serpartīnceļu.. kas ir mazliet platāks par vienu joslu var izbraukt divi milzīgi autobusi. Satiksmes prieki! Mēs šausmās skatāmies, bet taivānieši ir vienaldzīgi aizmiguši.

 

Pilsītiņa ir skaista, mazām, šaurām ieliņām.. Āzijas Itālija. Pie mājām piekārtas oranži sarkanas laternas, kas tumsā rada vajadzīgo atmsfēru. Galvenā - vecā iela - pārpildīta ar suvenīrveikaliem un dažādākajiem ēdieniem. Nogaršojam saldējuma-zemesriekstu pankūku, siera standziņas (siers!!!!!!!), slavenās Taivānas desiņas, kurām viņi piegrauž ķiplociņu.... un šo te....

 

 wheahehaheeeee.. ja jūs esat bijuši Taivānā.. tad sapratīsiet viņu pupiņu izplatību ēdienos.. dažreiz patiesībā pat garšo tīri ok.. bet saldajos.. nu nezinu, būsim atklāti - izskatās jau arī diezgan slikti

 šis ir viņu tradicionālais... tiešām sena tradīcija - pupiņas ar ledu un kaut kādiem dīvainiem, laikam rīsu, staipīgiem veidojumiem. Ielieku kategorijā - pagaršots, pirmo un pēdejo reizi.

 

Starp citu, šodien pagaršoju huavu, un kopš šīs dienas tie ir mani ''Taivānas āboli.'' Mājās noteikti ir tādas ābolu kaudzes, un es netieku klāt ne pie viena mazā dārza ābolīša..

 

Drūzma, lietus... bet mazās ieliņas ir tik interesantas. Patiesībā pilsēta ir slavena ar to, ka šeit filmēta viena veca, ļoti slavena ķīniešu filma, nosaukumu tagad nepateikšu, bet tāpat jums tas neko neizteiktu, tāpat kā mums tas pārpildītais ielas stūris, kur cilvēki fotografē kaut kādu logu, kur uzņemtas filmas epizodes. Nu tāpat kā Veronā Džulietas balkoniņš, lai arī pašā pilsētā ir vēl miljons tādu.

Hehe... tad vēl tajā dienā redzējām ķīniski runājošus papagaiļus. Jā, laikam skan pavisam neticami, bet patiešām, tā viņi man teica - Ni hao! un Xiexie.

 

Te varat redzēt nogurumu. Redzat? Ar tādu pārbraucām mājās... piesātinātas brīvdienas!

  

***

Saņemšanās! Ārprātīgākā, bet es beidzot saņemos. Es saņemos. Šī ir traka nedēļa, oktobris jau iet uz priekšu un man riebjas, ja man līdzi vēl joprojām velkas septembra bagāža. ''Tu to vari!'' Jā, to briesmīgi neloģisko ķīniešu valodas 4. nodaļu (nevaru sagaidīt, kad tā beigsies) un kaut kādu matemātiku. Ja vienu nakti ir dejots līdz trijiem naktī, tad otru līdz tik pat tiek nomācīts... aka studentu dzīve. Kas ir miegs un ko cilvēki dara naktī, es vairs īsti nezinu.

  

Brīvdienas 2.

Čau taifūn, čau miedziņ! :)

Tā pavisam mierīgi.

 

 Šogad bez rudens, bet vai tad es sūdzos? Šogad man krāsaino lapu vietā cilvēku kolorīts... taifūna brīvdienas, kas laikam patiešām atgādina par to, ka jāsakārto istaba, jaizbauda sava kompānija un mazliet jāsmeļas gudrības. Es varbūt nesēžu pie grāmatām, bet kur tad citur es vēl varēšu smelties to, ko šeit dod vienkārši ikdiena? Nevienā grāmatā, draugi.. varbūt tikai tādā, kuru es pati kādreiz sarakstītu.. un turiet mani pie vārda, nekad jau taču nevar zināt! :)

Pilnīgs kontrasts- brīvdienas mājās. Varbūt miers ir tieši tas, kas vajadzīgs. Un ko lai dara, ja ārā līst un līst?

 

Sestdien satiku Rīgas svētkos satiktos taivāniešus - Kevinu un Oliviu.. paņēmu līdzi ierasto kompanjonu Kelliju, un devāmies uz Taipei Zoo.

Patiesībā es nejūsmoju par zoodārziem.. jo mani neiepriecina mazie nabaga dzīvnieciņi. Bet ziniet, te ir kas tāds, kas nekad dzīvē nav redzēts - pandas! Šobrīd zoo bija tikai tētis.. jo mamma tagad ir ar mazo baby pandu.. jā, par šo notikumu te visi priecājas!

Sākumā panda bija no mums aizgriezies, bet mēs ar Kelliju nācām veselas 5 reizes.. zoo darbinieks bija uz mums dusmīgs, ka izjaucam viņa ierasto kārtību, sāka bļaustīties ķīniski... bet mums neatlika nekas cits ka ignorēt, jo mēs gribam redzēt pandu!

Kopumā zoodārzs jauks.. nu es domāju vizuāli jauks - visur skaisti koki, nu gluži kā tropos. Eksotika, izveidota.

 

Te visi pārtop par pandām!

 

 pudiņš olas čaumaliņās, mmmmm

 un pingvīniņi bija tiešām mīlīgi :)

 ja godīgi, es tajā dienā jutos tāpat kā šis lācis...haha

 tadamm... panda - check!

 

Miers, atpūta.

 Un atkal jauna nedēļa - jaunas apņemšanās un idejas. Te nāk prātā interesantas lietas, tas gan.

 

Nezinu pat, ko lai jums novēl..

atpūšaties! tā ir ļoti vajadzīga dzīves sastāvdaļa.. un mīliet! tā ir vissvarīgākā!

 

- Inese