Taiwan. part3

Dienas rit, un pamazām sanāk ieiet ritmā - pilnīgi nevienmērīgā, straujā un neprognozējamā! Man patīk. Bet nav tik viegli. Ir lieliski, bet nav tik viegli. Vienīgais, kas neļauj pilnībā ļauties plūsmai ir dubultā dzīve - šeit un Latvijā... neliela neziņa, kas notiek un kas notiks.. un vai man kaut kas jādara? Un kad lai tam atrod laiku? Ir jāpeld pa straumi, tad pret, esmu starp diviem krastiem, sasodīts, un dažreiz tālākais krasts ir pārāk tālu, bet ir jādodas uz priekšu, vai ne?
Pilna mācību nedēļa skolā - pozitīva skolotāja ar lielisku humora izjūtu,jauka atmosfēra, hieroglifu kaudzes, papildnodarbības, kurās dažreiz gribas aizmigt, mājas darbi bibliotēkā, bet galvenais - cilvēki.. Tik daudz, un no kurienes tik nav satikts! Valodu mežģis. 5 valodas, draugi, es to varu!!!!!

Šī bija superintensīva nedēļa. Es esmu pārforsējusi. Sapratu tikai tagad. Visu pat nevar izstāstīt, ir vienmēr vajadzīga tāda viena atpūtas diena, parasti tā ir svētdiena, un tieši šonedēļ man tādas pietrūkst.. nu ziniet, lai sakārtotu domas, istabu, papīru kaudzes, izgulētu negulētās stundas un nedaudz pabūtu ar sevi. Šonedēļ man tādas nav, un es dodos dzīvē pa pilnu programmu, tas velk uz baigāko mācīšanos nākamnedēļ... bet es apsolu saņemties!

Tātad, sākam.
Lieliskas brīvdienas Wulai. Ļoti skaista vieta, apkārt kalni, bet tie nu ir pavisam citi kalni - zaļi jo zaļi, ūdenskritums...  protams, pēc Plitvices tāds mazulis vien šķiet, bet daba, beidzot daba! Un karstums, tāds karstums - viennozīmīgi pāri 30 grādīšiem, un vasara turpinās.. kas tu tāds esi, septembri? Nebūs šogad krāsainas lapas. Būs divas vasaras pēc kārtas!

Bijām jauka kompānija- Dons, kuru iepazinu Cs, Nuri no astotā stāva (labi skan), Kelly no Salvadoras, meitene no Korejas.. un es.. smējāmies, ka mūsu kompānijā tikai trūkst kāds melnais.

Bija skaisti. Vienīgais, ko neizbaudījām, bija hot spring, bet tas citai reizei.. tad, kad ir tik karsti, nemaz negribas sēdēt karstā vannā, bet gan nobaudīt kādu cold spring, ja tāds te būtu, vai ielīst ledusskapī. Pabraucām arī ar mazo čukčukbāni (nu gluži kā Alūksnē, Dačuk, tikai šis bija ekstremālāks, ja to tā var nosaukt).
Runājot par ledusskapi.
Te ir cilvēki, kas nekad nav redzējuši sniegu (tikai ledusskapja saldētavā).. tas šķiet tik neparasti. Tad es nedaudz pārmetu sev, ka katru ziemu dusmojos uz sniegu. Ir skaisti, kad ir četri gadalaiki. Un kad es pasaku ''mīnus divdesmit'' visi domā, ka dzīvoju ziemeļpolā jeb izdzīvoju. Ziemeļu meitene.. tirpiņas pārskrien, iedomājoties šo kontrastu. Smieklīgi, jo tieši tad es būšu atpakaļ.

Ēdiens pat vairs nepārsteidz

 CKS memorial hall noskatījāmies sargu gājienu, kad viņi beidz darbu. Iespaidīgi.

Šie bija smieklīgi cilvēki! Tur bija viens pārģērbies čalis, kas noteikti bija gejs.. kad Nuri izgāja no veikala un pateica, ka viss ļoti skaisti, ļoti skaisti, viņš maigi noteica: ''Es esmu skaists.''

 Un te no Korejas meitene sāka rakstīt dienasgrāmatu un es atcerējos sava bloga eksistenci un vajadzību pēc papīra un rakstāmrīka.. tikai tajā mirklī tu vari iemūžināt pareizās sajūtas. Tā ir.

Tūristbilde, klasika, Vispār, jo vairāk sanāk ceļot, jo mazāk fotografē. Man tā tiešām sanāk, un azivien vairāk fotografē tikai ar actiņām.

 

***

Tad nu bija viena skaista mājas svētdiena, kad izdomāju doties uz vietējo tirgu pēc kartupeļiem un dārzeņiem, un tā nu tapa latviešu zupa ar Taivānas piegaršu jeb, kā es to nosaucu -  Latwanese soup. Izklausās pēc latvāņiem. Taivānieši plus latvieši ir latvānieši, ha.
Improvizācija, bet degustētāji teica, ka ir labi, man arī likās, ka ir labi. It tastes like Latvia, tā es viņiem teicu.

 

Vispār jābeidz fotografēt ēdiens, nu ja, un sākas studentu režīms un taupības laiki.. un vēl trakāks gaidīšanas laiks nekā Ziemassvētkos. Jāgaida stipendija!

Vakarā ar dzīvokļa īpašnieci, viņas vīru un Sidniju (es nesaprotu vai viņa ir Sidnija vai Sindija, bet man patīk pirmais variants) uz smalku, jo smalku, nu tā man likās, restorānu, kur oficianti ir tērpušies smalkos tērpos, pasniedzot dažnedažādākos ēdienus, galds ir skaisti uzklāts un ir bail kaut ko nosmērēt. Bet irbulīši dara savu, tā es tieku pie dakšas, bet man ir savi principi - nē paldies, es varu iztikt ar diviem kociņiem. Nobaudīju gardu, jo gardu maltīti.. ja neskaita vistas kājas, nu ziniet, ar tiem trīs pirkstiem. Tas esot veselīgi sejas ādai... ha, vai tiešām? Būtu ironiksi, ja tas būtu veselīgi kāju pirkstiem. Pirmajiem trīs.

 

 ***

Visu nedēļu es mēģināju saprast savu dienas režīmu, un es nevaru, bet es pati varu koordinēt savu laiku, kas ir dikti forši, bet nedaudz grūti. Jo es gribu par daudz! Es tiešām gribu par daudz, un tad es nevaru paspēt, tāda es esmu. Bet mana diena sākas ar skaistāko mirkli pasaulē - ar Ubike līdz skolai.. un tad skaista pelde baseinā. Jā, es nopirku abonomentu, rozā cepuri un rozā peldēšanas brilles (arī peldkostīms ir rozā).. un sāku apsvērt, cik tas izskatās interesanti no malas. Ziniet, vienalga... es esmu tik laimīga, ka es varu peldēt! :) Patiesībā tas vienmēr ir bijis mans mazais sapnītis..

 

 

Jā, aktīvs dzīvesveids. Tad nodarbības, tad pusdienas.. hieroglifi nogalina, bet ir tik laba sajūta, kad atpazīsti kādu.. un vari bez problēmām uzrakstīt savu vārdu un pāris teikumus.

Pāreja uz studentu režīmu. Brokastīs putras un nopirkta lielā rīsu paka. Ziniet, te viss liekas lēts.. un tad vienā mirklī nauda vienkārši pazūd!

 

Te nu es peldos hieroglifos (baseinā arī), bet vakaros ir neizsakāmi jauki aiziet pavakariņot ar visdažādākajiem cilvēkiem no visas pasaules. Tā nu mēs runājam primitīvā ķīniešu valodā ar zīmju valodas palīdzību.. un notiek konkrētākā language and culture exchange. Kā mēs satikāmies? Tas bija smieklīgi. Izgājām no skolas četri cilvēki, tad pēkšņi parādījās vēl 10, un pavisam netīšām mēs jau tūlīt stāvējām aplī, nosaucot savu vārdu un valsti. Un te nu atkal var sākties mūžīgā spēle ''Kur ir Latvija?''. Atrodi mazo zaļo valstiņu milzīgajā pasaulē.

Smieklīga piebilde. Es esmu nedaudz nejauka pret amerikāņiem, un kad viens no viņiem ļoti pārliecinoši (nu kā jau viņi to dara) noteica, ka gan jau, ka varētu iepointot Latviju kartē, es izvilku telefonu ar pasaules karti ar piebildi: ''Point it!'' Viņš neko tādu negaidīja, bija diezgan pārsteigts, bet patiesām gandrīz atrada, un par to mēs pasmaidījām.

Indija, Čīle,Koreja,Meksika, Japāna,Taivāna,Holande,Salvadora,Amerika... un vēl, un vēl....

 

Piektdiena 13/melnā piektdiena



 

Nebūsim māņticīgi un dzīvosim savu dzīvi uz priekšu. Un tā nu es smējos līdz piektdiena izvērtās melna un krāsaina, es pat nezinu kā lai nosauc šo krāsu. Nedēļas nogurums dara savu.. un ar nepacietību gaidīju kad paies pēdējās skolas minūtes... tad mēs dodamies apskatīt skolas jumtu. Jā, skolā var uzskāpt uz jumta, nu es jūtos gandrīz kā pļavniekos!

Un te nu Taipeja - tagad jūs saprotat ko es domāju ar to pelēkumu, vai ne?

 

 

 Šī ir piektdiena.. pēc jauka vakara pilsētā un nobaudīta garšīgākā saldējuma Taivānā (var mierīgi sacensties ar Itāliju)  piedzīvojumi var sākties.

 

Viss, kur tu redzi mango, ir ārprātīgi garšīgs..

 

 

.. mēs dodamies uz klubu. Es nerakstīšu, nopietni nē. Bet sistēma ''maksā desmit latus un dzer ko gribi'' nav cilvēkam labvēlīga. Man nepatīk klubu mūzika,  bet kāds lasa manas domas un šeku reku uzstājās latino grupa. Es nekad neesmu dejojusi latīņamerikas dejas, bet man teica, ka man labi sanāk... un tā nu es uzvarēju dejošanas konkursā. Es vēl joprojām prātoju, kā tas notika, bet dažas lietas nav lemts saprast. Man ir jāiemācās salsa!

Bija vērts mēģināt, bet vai ir vērts atkārtot?

Bet.. taksis līdz mājām maksā vienu latu!

 

 

***

 

Nākamajā rītā es sapratu, ka noteikti nav vērts atkārtot. Es jūtos pusbeigta, pusaizmigusi.. tieši tāpēc, kāpēc lai nedoties uz pludmali?

Taipei main station - briesmīgākā vieta, kur norunāt tikšanos. Tā nu es sēdējo pie šīs dīvainās strūklakas ar pīles galvu un sievietes ķermeni... kādu pusstundu es te vienkārši sēdēju un cerēju, ka starp 30428 izejām mēs beidzot satiksimies. Es nekad neaizmirsīšu šo pīli.. un tos miljons cilvēkus, kas man pagāja garām, atskatoties. Kā jau parasti - atskatoties, tikai šodien tas kaitināja, tiešām kaitināja. Kas notiek ar māklsu? Kas notiek ar pasauli? Filosofiskas pārdomas 40 minūšu garumā, pēk.

 

Labi. Sākšu nopietni. Mērķis - Fulong - skaistākā pludmale Ziemeļtaivānā. Satiku Hondūriešus (beidzot) un tālāk sekoja vissmieklīgākā nokļūšana pasaulē. Mēs visi no sirds ienīstam Taipei main station, jo te patiešām nevar saprast ne kur tev jāiet, ne kur tu esi, ne kur tu biji pirms piecām minūtēm. Kur ir vilciens, kur jāpērk biļete? Par laimi atrodas stacijas darbinieks, kas runā spāniski, (?) un mēs nokļūstam uz platformas. Tad mēs divas reizes iekāpām nepareizajā vilcienā. Iekāpjam vilcienā un sākam domāt, vai tas ir mūsu. Internetā rakstīts, ka, ja gribi nokļūt līdz Fulong pludmalei tad no šīs platformas kāp jebkurā vilcienā, izņemot to, kas brauc uz ''Keelung''. Pēc vienas minūtes jauka balss vilcienā saka: ''Galapunkts - Keelung''. Un es sāku smieties, jo tas tiešām bija smieklīgi. Tad mums ienāca prātā, ka laikam vainīga laika starpība.. un patiesībā melnā piektdiena notiek tieši tagad. JĀ. Arī ūdens vietā es netīšām nopirku kaut kādu sportistu dzērienu muskuļiem. Nuja. Un te nu smejoties ar Jonathanu par stulbībām, es saprotu, ka varbūt arī cilvēki no dažādiem kontinentiem var līdzīgi saprast lietas.

 

Bet tad mēs nonācām pludmalē un bijām laimīgākie cilvēki pasaulē. Tiešām laimīgākie! Karstums, un es jau sen sapņoju par peldi nevis hlorētā ūdenī, bet atklātā jūrā... apkārt kalni.. un es mazliet atceros Sicīliju. Var peldēt tikai ierobežotā teritorijā, bet es pat aizmirstu par savu nepatiku pret ierobežojumiem... nav jau vairs svarīgi, jo ūdens tik silts, hondūriešiem - auksts. Tāpēc es viņus apšļakstu un priecājos bez gala. Paskat, cik skaisti! Tikai labākās bildes, protams, nav pie manis!

 

Šie mazie minkas mūs sagaidīja pie stacijas :)

 

Paradīze. Diemžēl mums bija tikai 40 minūtes laika, lai izpeldētos, jo pludmale vērās ciet.. un mēs nomaldījāmies vairākas stundas.. bet kā mēs izbaudījām to laiku!! Nobaudījām kaut ko dikti garšīgu jeb Taivānas hotdogu, kā es to nosaucu. Desiņa ir nevis maizē, bet vēl vienā lielākā rīsu desiņā, garšo tiešām labi!

 

Vakarā jau ierastais patīkamais nogurums... tā mēs sēdējām un baudījām klusumu.. klusumu un mieru. Taipejā tādu ir grūi sajust. Debesīs ir veselas divas zvaigznes un Venera.. zvaigznes te parasti nevar redzēt. Mājupeļā gandrīz izdevās iemigt. Bet man nekad nesanāk iemigt. ''Vai tu gulēji?'' - Nē, es prātoju par lietām. Par lietām. Tāpat vien. :)

***

Un te nu mana ilgi gaidītā brīvdiena, kura atkal piepildīta mirkļiem un jauniem iespaidiem!
Bet varbūt tiešām vajag pagulēt? Nē, brīvdienas ir jābauda! Dodos uz otru Taipejas galu - Tamsui. Kaitina metro, jākratās aptuveni stunda un jāgrūstās starp cilvēku bariem. Brīvdiena. Visiem gribas prieciņu. Tamsei jau sen ir manā prātā, un te nu es esmu - satieku Tifāniju un Linsiju, kuras satiku pirms došanās uz Taivānu. Tik jauki viņas atkal redzēt! Mums pievienosies apmaiņas studenti itāļi no viņu universitātes, un pirmo reizi mūžā mani tas apbēdina. Varbūt nogurums vainīgs, es nezinu, varbūt mani sāk kaitināt cilvēki, īpaši jau itāļu nespēja ierasties laikā un kafijas pauze katras piecas minūtes, kā arī doma, ka maltīte ir svarīgākā dienas sastāvdaļa, bet es biju maksimāli sarkastiska. Bija arī viens vācietis. Kā man patīkas spēlēties ar stereotipiem! Bija smieklīgi, varbūt biju mazliet nejauka, bet jauki nejauka, ja jūs zināt, ko es domāju. :) Jo tas, kas mums ir 16:00, itāļiem ir ātrākais 16:15.

Kad veiksmīgi bijām atradušas ēdošos itāļus, devāmies pastaigā. Jā - šodien apmācies, bet skaisti jau te ir. Jau braucot ar metro vēroju kalnus, kas pavadīja mani visu ceļu. Ļoti skaista promenāde, uz ielām pārdod bezgala daudz taivāniešu gardumus... bet otrā krastā - Bali, kur visā krasta garumā cilvēki braukā ar riteņiem, bauda skatu sēžot pie upes, kuras krastā aug mangrovju koki. Līdz pašiem mežiem netikām. Tā nu ar kuģīti pārbraucām pāri upei.. Skaisti, es te noteikti nāktu bieži, ja dzīvotu tuvāk. Noīrējām riteni ar četriem sēdekļiem, veselus 3... un smiedamies mināmies pa ceļu, sacenšoties viens ar otru un cenšoties neuzbraukt kādam virsū.

 

Viens no tipiskiem ēdieniem @Tamsui. Apkārt ir tā kā tofu, bet iekšā nūdeles.. nomnom. Protams, tam komplektā plūmju dzēriens un mazas oliņas melnā želejas apvalkā.

Lynnsey and Tiffany :)

 Pielāgojos :)

 

Aziātiem gribas fotogrāfēt katru stūri un fotogrāfēties katrā stūrī, starp citu. Picture time!! es dzirdu katras piecas minūtes.

Parasti te cilvēki gaida saulrietu, bet šodien ir mākoņi.. tāpēc mēs vienkārši sagaidām tumsu, kad viss izgaismojas skaistām gaismiņām, lampiņām.. skan ķīniešu instrumentālās melodijas un parādās tā skaistā vakara atmosfēra. Tad mazliet jūties kā kaut kādā Spānijas kūrortā, es nezinu kāpēc.

 

Devāmies arī uz Fisherman's wharf. Ļoti skaista vieta, īpaši tumsā. Nu te nu patiešām izskatās kā kādā Spānijas kūrortā. Restorāniņi, mazi kuģīši piestātnē. Ja neesi students, bet gan bagāts tūrists, vari uzbraukt tornītī, pamielot actiņas un pabaudīt skatu, bet, šķiet, ka nav jēgas maksāt tik pat cik, lai uzbrauktu Taipei101. Ja neesi vientuļš, tad šī ir vieta tieši priekš tevis. Couple bridge! Tilts ļoti skaisti izgaismots, gluži kā mūzu dzelzceļnieks.

 

 

Couple bridge... es skumji prātoju. Mīļum!!!! Kāpēc mēs esam tik tālu? Tad nu es šķērsoju tiltu ar baru itāļiem, miesās pārāk milzīgu vācieti, no kura labāk drošībai turēties pa gabalu un divām jautrām taivānietēm, kas dzied: ''Gonxi,gonxi...'' jaunā gada ķīniešu dziesmiņu. Kāpēc ne?

Mīļais, kāpēc tu neesi tilta otrajā pusē?

 

***

Milzīgais nogurums turās, un sākas jauna nedēļa. Pirmais tests.. viss atkal ieiet ritmā, un ir taču tik interesanti! Vienīgais, kas mani apbēdina ir eksponentvienādojumi, kurus es 12 naktī no miljonsslaidu prezentācijas pavisam nevaru saprast. Bet man ir labākie klasesbiedri pasaulē! Draugi, pietrūkstat, mīļie, ļoti pietrūkstat, un es jūs tā samīļošu, kad atbraukšu! :))

 

Trīs dieniņas.. un tad jau četras brīvdienas! Vienīgās brīvdienas šajā semestrī, ir jātripo! Nav ne jausmas kā tās izvērtīsies, bet būs interesanti. Es vakar tiešām sajusmā gandrīz dejoju, kad uzzināju par stipendijas tuvošanos. Gaidām trako trešdienu (gluži kā mego), kad beidzot dabūsim stipendiju! Tad noteikti es nopirkšu īstu pienu, kartupeļus, gardumus.. kādu lētu skaistu drēbi nakts tirgū.. un priecāšos. Es arī tagad priecājos. Bet mēdz teikt, ka priecīgs cilvēks ar naudu paliekot vēl priecīgaks. Stulbas muļķības, bet stulba patiesība.

 

Bučas un apskāvieni!

 

穆 依 萱 (jā, man beidzot ir ķīniešu vārds, jeb pinyinā - mu, yixuan (un pielieciet toņus jeb dziediet) , jeb, ja tu nezini, kas ir pinyins, tad - mu (uzvārda pirmie burti) un vārds -  īšjueņ...   un, ja tu joprojām to nevari izburtot, kas ir ļoti iespējams, tad es vēl joprojām esmu vienkārši Inese! :)

 

 

Taiwan. part2

1. septembris,
vēl atceros savu pašu, pašu pirmo septembri, kad mēs visi tik mazi, bet jau lieli, jo iegājām pavisam nopietnā iestādē (kā mums tad likās) iesoļojām skolas dzīvē. Tad taču domājām, ka skola ir tik forša.. un tas laikam bija vienīgais gads, jo vēlāk jebkurš normāls bērns uz vecāku pārspīlēti kaitinošo: ''Nu.. vai gribas uz skolu?'' atbild ar ļoti tiešu un skaidru ''Nē!''... kaut gan kaut kur sirsniņā taču vienmēr saproti, ka nedaudz pietrūkst vienmuļās ikdienas un cilvēku, kurus gribot negribot ikdienā redzi. Draugi, klasesbiedri, pie kuriem pierasts. Parasti katrs saka, ka no skolas laikiem paliek lielākā daļa labāko dzīves atmiņu. Kad esam jauni, naivi, varbūt nedaudz muļķīgi, bet, jo labāk, jo tad gadās visvisādi, un pēc tam ir par ko smieties, ir ko atcerēties un stāstīt citiem. :)
 Ne jau tajā pirmajā pirmajā septembrī bērnudārzs ir galā. Tas turpinās.. vēl tagad.. mēs mēdzam būt bērnišķīgi un spēlēties ar dzīvi, tāpat kā dzīve ar mums... un kas tur slikts? Dažreiz tas ir labākais.. ņemt visu tā viegli, rotaļīgi.. bet apzināties sekas. Jā, tas ir tas, ko bērni nemāk. Un mums jāiemācās. Tad mēs varam būt dzīves gudri un muļķīgi mācīt citus. Nē - sevi. Jau skaidrs, ka citi viens otru tā īpaši neklausās, vienmēr jau paši esam tie gudrākie! :) (saldi meli)
Citus mācīt ir skolotāju darbs.. bezgala grūts.. nu tad ļausim vēl vienu gadiņu mūs pamā/ocīt! :)

Kalpaki - krāsu, mākslas un neizsīkstoša siltuma un mīļuma pavadīti 9 gadi. Tad iesoļots Kulturupasaulē, smelties visdažādākās valodas.
Un tā nu es tagad esmu šeit - Taivānā. Tā nu es aizspēlējos līdz austrumiem, pavisam austrumiem. Valoda. Bez valodas te ir grūti, dažreiz šķiet, ka, ko pie velna es esmu darījusi stundās?? Nonākot šajā īstajā pasaulē, saproti, ka neko nevari pateikt, lai arī likās, ka kaut ko taču zini un proti. Nekas, ar laiku!
Pirmo reizi pa tik ilgu laiku es tiešām gaidu skolu. Šeit. Es zinu, ka viss būs jauns un citāds. Un tas vienmēr vilina, vai ne? :)

Vai tiešām vasara ir galā? Nu loģiski, tā ir vienmēr. Čiks, un aizripojuši trīs mēneši, un visiem uzspļaut, ka tev sauļoties jūriņā bija tik labi. Ņem grāmatas un ej dzīvē, izdomā pa vienu gadu, kas tu gribi būt. Viss taču tik easy cheesy.. un nav. Bet, ai, tas vēlāk, pēc gada taču..

Tagad atkal 3 mēneši, es pagaidām nevaru neko pateikt, bet jūtu, ka būs ārprātīgi interesanti. Un interesanti ir tieši tas ko es gribēju, vai ne? Lai nav atkal tas pats un tas pats.
Un vasara - pagarinātā vasara. Ineses sapnis - skraidelēt apkārt rudenī kleitās un svārkos. (es tā darīju arī pagājušogad Rīgā septembrī, baigi rūdījos)
Arī tagad rūdos aukstā dušā, jo nevar nemaz saprast kā te regulējas lietas. :D


Par ko ir šis viss??

Šis viss jau nav tikai par ķīniešu valodu un mācībām (bet, protams, arī par to). Šis viss ir konkrēti par dzīvošanu. Dzīvošanu vienai un patstāvību. Kad veļu mazgā pats, ēst taisi pats, skaiti naudu un taisi primitīvus naudas rēķinus ar nosaukumu ''ekonomika, mazā''. Mīļos redzi tikai datora ekrānā un no sirds pateicies brāļiem igauņiem, kuri ir izgudrojuši skaipu. Esi pēkšņi ļoti jauks pret cilvēkiem.. jo jaunu draugu meklēšana pēkšņi sarakstā ir nr.1.
Tā nu atraisās Ineses kulinārijas prieki, tikai, te, protams, nav pilns ledusskapis kā mājās.. un veikalā piedāvātais ir... dīvains. Salds piens vai sojas, nav parasta. Aizmirsti par lielāko daļu savu mīļāko produktu. Kartupeļi maksā miljonus. Ehh.
Te nu mani šedevri. Vistas fileja ar brokolīšiem. Un tu ne es pārvēršos par konkrētu aziātu, kas fotogrāfē ēdienu, bet tas tikai tā.. sākumā.

 

Beidzot atradu Taivānā kečupu. Īstu kečupu, nevis dīvainas, asas mērces. Latvieša ātrā klasika: Novāram nūdeles (ierasto makaronu vietā), sataisam kotļetkas ar līdzi paņemto piparu maisījumu, kečupu, neaizmirstam kečupu!!! un sagriežam svaigus tomātus, iztēlojoties domāš klāt arī krējuma garšu. Var jau iztikt ar etiķi. (grūti, bet var) Patiesībā man patīk gatavot, bet vienmēr sanāk par daudz.. tāpēc Sidnijas vēders var būt man pateicīgs. Nu lai jau! Viņa man visu laiku nes našķus! :)
______________
Un tad šis viss ir par izpratni. Vienmēr, kad pavadi kaut kur nedēļu, tas ir par maz, lai saprastu, kā dzīvo un kādi ir cilvēki tur. Īpaši, ja tu dzīvo viesnīcā un pārvietojies pa tūristiem izveidoto pasaulīti. Te nu atkal parādās atšķirība starp vārdiem ''tūrists'' un ''ceļotājs''.
Jau esmu diezgan sapratusi kāds ir ''vidējais taivānietis''.. un drīz jau sākšu viņus iedalīt kategorijās un sākšu rakstīt grāmatu ''Austrumu cilvēks''. Protams, nē. Es nemaz neatšķiru aziātus, vizuāli noteikti nē, un tas ir normāli. Viņi ļoti uzsver savu atšķirību no ķīniešiem, un es cenšos to saprast.
Bet galvenais, ko varu pateikt - viņiem Rietumi liekas paradīze. Amerika ir kaut kas neiedomājami vienreizējs, un viss, kas nāk no Eiropas esot labākais. Cilvēki, mantas, dzīvesveids, kultūra - viss.
Tāpēc viņi sēž Starbuckā, iepērkas Zarā un ēd Ikea vai Subway un jūtas kā uzvarētāji, notērējot uz pusi vairāk kā jebkurā vietējā ēstuvītē. Patiesībā viņi nemaz par īsto Eiropu neko nezina. Tikai kaut kādus brendus, un tie esam mēs - patērētājsabiedrība, ietekmējamākie un atkarīgākie dzīvie organismi uz mūsu skaistās pasaules, kurā kā miglā skatāmies, nemaz neredzot, kas tiešām skaists un cilvēku neskarts. Ar to es gribu teikt, ka mīliet sevi, dabu, sev tuvos un savu Zemi, un savu valsti. No tās vietas, kuras nākat.. tikai jūs zināt, kas tajā patiešām skaists un dārgs! Un lai jums vienmēr ir savs viedoklis!  Savs. Un balstīts uz savas pieredzes un novērojumiem. Jo taisnīgāki esam, jo dzīve netaisnīgāka, bet, kad esam paši, tad laimīgi esam! :)

Un tā es te ēdu vietējos miestos, iekuļoties varbūt neērtās situācijās, varbūt kaut ko nesaprotot un nezinot. Tā nu man šķiet, ka te nakts tirgū vietējās ražotās lētās lietas ir patiešām jaukas. Es cenšos saprast, jo šī ir mana eksotika. Un es esmu viņu eksotika, diendienā sajūtot daudz pētošu skatienu u komplimentu, bet es saprotu. Varbūt viņi patiešām neko tādu nav redzējuši, un arī es taču apkārt skatos tāpat. Ar savu austrumu laipnību un viesmīlību viņi izturas pret mani - rietumu cilvēku. Viņi domā, ka esmu īpaša un mans draugs izskatoties pēc kinozvaigznes. Tur jau viņi redz mūs - baltos cilvēkus.. internetā un kino filmās.
Bet bez taivāniešiem jau te nevar, jo tu taču esi Taivānā un tikai viņi var tev pa īstam palīdzēt un izrādīt savu zemīti. Man jau te ir ''vecākais brālis'', ja tā var teikt. Vismaz tā es jūtos. :)

***

Kāpēc tik daudz pārdomu? Jo līst, līst un līst. Taifūna lietus. Tad atliek tikai ēst un domāt. Domāt, ko ēst. Pēdējās formalitātes, un tadam - savs konts Taivānā! Es esmu iedzīvojusies, esmu tiešām iedzīvojusies. Es arī guļu nenormāmi ilgi, es zinu, ka Latvijā es būtu darījusi tāpat..

Laikam ir grūti saskaitīt, cik daudz cilvēku esmu te satikusi. Un pret visiem tu esi tik draudzīgs, ka man dažbrīd no šīs pārspīlēšanas metas nelabi. Bet tikai dažreiz. :)

Satiku ļoti jauku taivānieti Oliviu, ar kuru nobaudījām pagaidām vienu no, manuprāt, garšīgākajiem ēdieniem te - karsto podiņu ar rīsiem un visdažādākajiem dārzeņiem, kā arī apskatījām dikti baisu, filosofisku izstādi modernās mākslas muzejā. Pārskrēja tirpiņas. Will things ever get better?

Contemporary Art museum

Mana laimes diena IKEA, tiekot pie kartupeļiem.

Un lieliskā sajūta, kad tavā priekšā gatavo ēst.. un tu redzi, kā tas notiek. :)

 

 

Nobaudīti arī eļļā ceptie brīnumi un saprasts, ka - nē, laikam nē. Bet ko nu par ēdienu... uzspīd saulīte.. sākas rudens.. silts jo silts rudens. Un lietas pašas notiek, un piedzīvojumi paši tevi atrod. Tā nu es beidzot smējos un smaidīju.. jo satiku ''savējos''. Kaut kā pavisam netīšām izdevās uz ielas satikt apmaiņas studentus, kas atbraukuši šeit uz gadu, tie ir tie tipa, nu ziniet, afs projekti. Tad nu sanāca parunāties ar cilvēkiem no visas pasaules - Amerika, Brazīlija, Ekvadora, Beļģija, Francija.. un vēl un vēl.. tad vēl pāris couchsurferi.. un teikšu atklāti.. bija tik ļoti jauki atkal pajokot pa mūsējam...  uz ielas padziedāt Adeles ''Someone like you'', jo mēs taču visi zinam, un tas jau nekas, ka puse nemākam dziedāt. :) Un šī nebija pēdējā reize, kad es viņus satiku, bet par to vēlāk...

Septembris nr.3, visiem jau ir pirmā mācību diena Latvijā.. bet es... es dodos satikt savus kolēģus, kas saņem stipendiju tieši tāpat kā es. Tikšanās pagāja ļoti jauki, un atgriezos bezgala pacilātā noskaņojumā. Bijām 6 no desmit cilvēkiem, un mums paziņoja, ka šim visam paralēli būs vēl viens projekts - mums ir iespēja izvēlēties vienu no divām vidusskolām, un katram dotas 20 stundas pa visu palikšanas periodu, kuras pavadīt klasēs ar Taivānas vidusskolēniem, lai runātu ar viņiem angliski, stāstītu par savu kultūru un valsti. Yes! Vai tas neliekas kaut kas pavisam dzirdēts? Jā - Sicīlija! Kaut ko tādu viņi dara pirmo gadu, un mani šī ideja ļoti iepriecina. :)
Tur iepazīstos ar braļuku lietuvieti, ļoti foršu meiteni no Salvadoras. Jā, Salvadoras! Un parunājos ar pārīti no Krievijas tālā gala.. jā parunājos krieviski... pirmo reizi šeit.. ja neskaita kādu ķīnieti jau gados, kas man metro pieiet klāt un pēkšņi ar dikti lieku akcentu jautā: ''Kak dela?'' 

Kāds domā, ka esmu no Krievijas, kāds, ka no Amerikas, kāds, ka no Austrālijas... nu kas tā Latvija tāda? Esmu jau iemācījusies, ka vāciešiem un beļģiem jāsaka Lettland, francūžiem - Lettonie, spāņiem un itāļiem - Letonia.. amerikāņiem vienkārši atmetu ar roku, taivāniešiem, ķīniešiem - Lathoveja, bet skandināviem droši varu ar prieku pateikt - Latvia.. un pasmaidīt, ka viņi zina. :)

Tad nu izmantojām iespēju, ka esam tuvu, un devāmies uz 101 building, šoreiz gan ne pašā augšā, jo tam es gaidu īsto brīdi, bet pastaigāties pa brendu pasauli. Gucci, Armani... blablabla... skaista grīda, tukšas kafejnīcas.. viss spīd un laistās. :) Augstākās sabiedrības paradīze, bet izskatāš, ka te ir tikai tūristi.. Patika galvasspilsētu riņķis uz grīdas, bet patiktu labāk, ja tur būtu arī pati Rīga. :)

Izvēlies - tu vai 101.

Un te nu es stāvu - Taipejā. :)

Pilsēta, liela pilsēta un mājas, mājas, augstceltnes, veikali un pelēks.. mani tiešām ātri nogurdina. Tā nu devos satikt Lio un aplūkojām brūnās līnijas galapunktu - Taipei zoo jaukos kalniņus un zaļos mežus. Laika gan nebija daudz.. un man te ir noteikti jāatgriežas, lai uzkāptu kalnā, paskatītos zvēriņus un pabraukātos ar gaisa vagoniņu. (es taču neizklausos pēc mazas meitenes?)
Bet bija neaprakstāmi jauki pabūt zaļajā zonā, man pietrūkst dabas... tas jā.

 

Bet tad.. kad man apnīk urbanizācijas trakums.. man vienmēr ir Daan parks... mans zaļais stūrītis, kuru jau, šķiet, esmu iztaigājusi pavisam. :) Un arī mans mazais draugs minka.. kas dzīvo mājas pagalmā.

 

Tad es atkal satiku exhangniekus, bet.. tas jau bija pavisam citādi. Viņu bija ārprātā daudz un parunājot ar lielāko daļu, sapratu, ka tās visas starpkultūru mācības, ja tā to var nosaukt, notiek pavisam nepareizi. Nu kā.. viņi atsēž apmēram no astoņiem rītā līdz četriem pēcpusdienā skolā.. neko nesaprot! Neko. Viss ķīniski, valodu tā iemācīties - gandrīz neiespējami. Garlaicīgi, protams. Tur skolēni domā, ka viņi ir no debesīm atlidojuši.. nu kā visādi skaisti ārzemnieki, pat, ja ne skaisti, tāpat liekas skaisti, jo vienkārši citādāki. Pēc tam vakarā viņi barveidā tiekās un principā neko nedara. Tusē, ja to var tā nosaukt.. nu kā.. es dažreiz neizprotu tā vārda nozīmi, jo bieži vien, kad tas atspoguļojas darbībās.. izskatās, ka viņi nedara neko. Chillo? Nē, tas arī nav tā. Tad vēl par to noteikti ir iztērēta kaudze naudas. Es pieņemu. Un kontrole no viesģimenēm, noteikumi, ierobežojumi... un tad viņi čīkst, pīkst un dusmojas. Jā, atceros, ko man stāstīja Elizabete.. apmēram tā arī ir.

Es tur esmu ne pa ķeksi, tieku arī kaut kādās bildēs.. bet jūtos tiešām labi, ka es te esmu patstāvīga. Pati.

 

 

***

 

Tā domas šaudās šurpu turpu nepārtrauksti. Es vakar biju tik neizsakāmi labā noskaņojumā, ka man bija bail kaut ko teikt vai darīt, jo es nesapratu, vai tas, kas notiek, ir mirkļa iespaids, vai kas? Es sapratu, ka būs ļoti interesanti, es nezinu, es jūtu, kaut vai nekas vēl nav sācies.

 

Vakar ar mani notika ļoti, ļoti neparasta, bet labā ziņā neparasta nejaušība. Jau iepriekšējās dienās klīda runas no Sidnijas, ka astotajā stāvā esot tikko izīrējis istabu kāds amerikānis, kas arī mācās tajā pašā universitātē, viņš esot bijis te augšā, jo dzīvokļa īpašniece dzīvojot šajā stāvā. Tad nu viņa gāja skatīties, vai viņš ir mājās, bet nebija, un Sidnija man teica, ka varbūt satikšu viņu universitātē. ''Varbūt,'' es noteicu, bet apzinājos, ka šī iespēja ir diezgan nereāla, jo tur būs simtiem skolēnu. Nu labi! Pa ceļam uz orientēšanos satiku braļuku lietuvieti,un pēc tam, kad pirku grāmatu, jā, savu pirmo levelu!!! satiku arī reģistrēšanās dienā satikto francūzi un amerikāni. Mēs sākām runāties, visi pirmajā līmenī esam, tad mums pievienojās amerikāniete, kura jau mācās no 4. grāmatas.. un kaut kāds puisis. Pēc apmēram stundas, kad man izdevās parunāt ar viņu, noskaidrojām, ka dzīvojam pie vienas metro stacijas... tad sākām runāt tālāk. Viņš ievācās vakar, dzīvo augstajā mājā.. astotajā stāvā.... un tad mums abiem tinās filma atpakaļ, no sērijas ''Ak dievs, mēs dzīvojam vienā mājā, un tu esi  tā meitene no 12. stāva, un tu esi tas amerikānis, kas vakar ievācās, no 8.stāva.'' Vienīgi viņš nav no nekādas Amerikas, bet gan no Holandes. Labi, ka tā.. es nezinu kāpēc mani kaitina amerikāņi. Sākām smieties, un tas likās kaut kas ārprātā neticams... tāda nejaušība. Bet vai nejaušības ir nejaušības? To nu mums nav lemts uzzināt...

 

Jā, tā nu apciemojām īpašnieci, kura ir gatava ar mums runāties ķīnieski, lai trenētos.. pagaidām grūti, bet kaut kādi vārdi sāk lekt ārā. Un pēc ārprātīgi interesantām sarunām... tiešām interesantām... es sapratu, ka nu viss sākas. Es sapratu, ka ir jāsāk runāt, ir jāmēģina, es sapratu, ka viss ir un būs pilnīgi citādi, un es sapratu, ka man tas patīk, un, ka es gribu mēģināt. Un, ka sanāks!

 ***

Vēl viens rīts - tik skaists kā nekad. Patīk tā sajūta, kad esi pats sava laika plānotājs, un, ja neesi nelabojams slinķis, tad laiks aizpildās pat lietderīgāk. Vakar bija mana pirmā skolas diena, skola man sākas tikai 14:20, pirms tam es varu iet uz papildndarbībām, jau sapņoju par rīta peldēm baseinā.. vai arī varu veltīt laiku citām noderīgām lietām, kaut vai parakstīt, jo ''svaiga galva''. Pirmā stunda bija interesanta, nevienam nevaru atcerēties vārdu, labi, ka man vismaz ir viena klasesbiedrene no Karalistes, ar gaišiem matiem. Kamēr neesmu tikusi pie ķīniešu vārda, manu īsto vēl cilvēki prot izrunāt. Jā.. hiperaktīva skolotāja, sākums, šķiet viegls, laikam tomēr to 2 gadu laikā esmu kaut ko iemācījusies, man ir bail tikai no hieroglifiem! :D

Man patīk, sākas ikdiena.. pavisam cita ikdiena, kad no rīta vari iet pēc piemājas pankūkām, esmu nopirkusi gleznošanas piederumus, sulīgu mango, kādu tu nekad neatradīsi Latvijā... un septembra karstajā saulē esmu gatava doties uz kaut kādu fonētikas stundu, kur visi zālē sēž un atkārto ķīniešu vārdus visdažādākajos toņos... jā, ķīniešu valodā izruna noteikti ir otrais grūtākais pēc rakstības...  tā nu te dzīvojos, redzēs kā būs! Patiesībā man ir tik daudz domu galvā, ka gandrīz nekas nav skaidrs... skaidrs ir tas, ka man ir laiks, lai saprastu sevi.. šeit. Laikam uz sienas drīz taps mērķu plakāts.. tieši šis ir tas brīdis, kad es nevaru dzīvot tāpatās un tikai ķert mirkļus.. pagājušogad tā varēju..

Bet mirkļi te ir skaisti.. kaut vai tā pat tumsā pastaigājoties pa naksnīgo parku un priecējot acis kā cilvēki grupveidā dejo līnijdejas, atpūšas un elpo svaigo austrumu gaisu...

 

Iepazīstu cilvēkus, atliek tikai ieskriet liftā un dzirdēt latīņamerikāņus, ierunāties "Hablais espanol?''... un tu dabū jaunus draugus.. heh, ja godīgi man tagad šķiet, ka neatceros neko no spāņu valodas.. tas ir jālabo. Pārāk daudz valodas vienlaicīgi... ''sāc pierast, mīļā!'' es saku pati sev.

 

 

Adios, zai jian un atā, i dasvidanije

Ar apskāvieniem,

 

Inese (nopietni, es gribu ķīniešu vārdu!!)