Taiwan. part2

1. septembris,
vēl atceros savu pašu, pašu pirmo septembri, kad mēs visi tik mazi, bet jau lieli, jo iegājām pavisam nopietnā iestādē (kā mums tad likās) iesoļojām skolas dzīvē. Tad taču domājām, ka skola ir tik forša.. un tas laikam bija vienīgais gads, jo vēlāk jebkurš normāls bērns uz vecāku pārspīlēti kaitinošo: ''Nu.. vai gribas uz skolu?'' atbild ar ļoti tiešu un skaidru ''Nē!''... kaut gan kaut kur sirsniņā taču vienmēr saproti, ka nedaudz pietrūkst vienmuļās ikdienas un cilvēku, kurus gribot negribot ikdienā redzi. Draugi, klasesbiedri, pie kuriem pierasts. Parasti katrs saka, ka no skolas laikiem paliek lielākā daļa labāko dzīves atmiņu. Kad esam jauni, naivi, varbūt nedaudz muļķīgi, bet, jo labāk, jo tad gadās visvisādi, un pēc tam ir par ko smieties, ir ko atcerēties un stāstīt citiem. :)
 Ne jau tajā pirmajā pirmajā septembrī bērnudārzs ir galā. Tas turpinās.. vēl tagad.. mēs mēdzam būt bērnišķīgi un spēlēties ar dzīvi, tāpat kā dzīve ar mums... un kas tur slikts? Dažreiz tas ir labākais.. ņemt visu tā viegli, rotaļīgi.. bet apzināties sekas. Jā, tas ir tas, ko bērni nemāk. Un mums jāiemācās. Tad mēs varam būt dzīves gudri un muļķīgi mācīt citus. Nē - sevi. Jau skaidrs, ka citi viens otru tā īpaši neklausās, vienmēr jau paši esam tie gudrākie! :) (saldi meli)
Citus mācīt ir skolotāju darbs.. bezgala grūts.. nu tad ļausim vēl vienu gadiņu mūs pamā/ocīt! :)

Kalpaki - krāsu, mākslas un neizsīkstoša siltuma un mīļuma pavadīti 9 gadi. Tad iesoļots Kulturupasaulē, smelties visdažādākās valodas.
Un tā nu es tagad esmu šeit - Taivānā. Tā nu es aizspēlējos līdz austrumiem, pavisam austrumiem. Valoda. Bez valodas te ir grūti, dažreiz šķiet, ka, ko pie velna es esmu darījusi stundās?? Nonākot šajā īstajā pasaulē, saproti, ka neko nevari pateikt, lai arī likās, ka kaut ko taču zini un proti. Nekas, ar laiku!
Pirmo reizi pa tik ilgu laiku es tiešām gaidu skolu. Šeit. Es zinu, ka viss būs jauns un citāds. Un tas vienmēr vilina, vai ne? :)

Vai tiešām vasara ir galā? Nu loģiski, tā ir vienmēr. Čiks, un aizripojuši trīs mēneši, un visiem uzspļaut, ka tev sauļoties jūriņā bija tik labi. Ņem grāmatas un ej dzīvē, izdomā pa vienu gadu, kas tu gribi būt. Viss taču tik easy cheesy.. un nav. Bet, ai, tas vēlāk, pēc gada taču..

Tagad atkal 3 mēneši, es pagaidām nevaru neko pateikt, bet jūtu, ka būs ārprātīgi interesanti. Un interesanti ir tieši tas ko es gribēju, vai ne? Lai nav atkal tas pats un tas pats.
Un vasara - pagarinātā vasara. Ineses sapnis - skraidelēt apkārt rudenī kleitās un svārkos. (es tā darīju arī pagājušogad Rīgā septembrī, baigi rūdījos)
Arī tagad rūdos aukstā dušā, jo nevar nemaz saprast kā te regulējas lietas. :D


Par ko ir šis viss??

Šis viss jau nav tikai par ķīniešu valodu un mācībām (bet, protams, arī par to). Šis viss ir konkrēti par dzīvošanu. Dzīvošanu vienai un patstāvību. Kad veļu mazgā pats, ēst taisi pats, skaiti naudu un taisi primitīvus naudas rēķinus ar nosaukumu ''ekonomika, mazā''. Mīļos redzi tikai datora ekrānā un no sirds pateicies brāļiem igauņiem, kuri ir izgudrojuši skaipu. Esi pēkšņi ļoti jauks pret cilvēkiem.. jo jaunu draugu meklēšana pēkšņi sarakstā ir nr.1.
Tā nu atraisās Ineses kulinārijas prieki, tikai, te, protams, nav pilns ledusskapis kā mājās.. un veikalā piedāvātais ir... dīvains. Salds piens vai sojas, nav parasta. Aizmirsti par lielāko daļu savu mīļāko produktu. Kartupeļi maksā miljonus. Ehh.
Te nu mani šedevri. Vistas fileja ar brokolīšiem. Un tu ne es pārvēršos par konkrētu aziātu, kas fotogrāfē ēdienu, bet tas tikai tā.. sākumā.

 

Beidzot atradu Taivānā kečupu. Īstu kečupu, nevis dīvainas, asas mērces. Latvieša ātrā klasika: Novāram nūdeles (ierasto makaronu vietā), sataisam kotļetkas ar līdzi paņemto piparu maisījumu, kečupu, neaizmirstam kečupu!!! un sagriežam svaigus tomātus, iztēlojoties domāš klāt arī krējuma garšu. Var jau iztikt ar etiķi. (grūti, bet var) Patiesībā man patīk gatavot, bet vienmēr sanāk par daudz.. tāpēc Sidnijas vēders var būt man pateicīgs. Nu lai jau! Viņa man visu laiku nes našķus! :)
______________
Un tad šis viss ir par izpratni. Vienmēr, kad pavadi kaut kur nedēļu, tas ir par maz, lai saprastu, kā dzīvo un kādi ir cilvēki tur. Īpaši, ja tu dzīvo viesnīcā un pārvietojies pa tūristiem izveidoto pasaulīti. Te nu atkal parādās atšķirība starp vārdiem ''tūrists'' un ''ceļotājs''.
Jau esmu diezgan sapratusi kāds ir ''vidējais taivānietis''.. un drīz jau sākšu viņus iedalīt kategorijās un sākšu rakstīt grāmatu ''Austrumu cilvēks''. Protams, nē. Es nemaz neatšķiru aziātus, vizuāli noteikti nē, un tas ir normāli. Viņi ļoti uzsver savu atšķirību no ķīniešiem, un es cenšos to saprast.
Bet galvenais, ko varu pateikt - viņiem Rietumi liekas paradīze. Amerika ir kaut kas neiedomājami vienreizējs, un viss, kas nāk no Eiropas esot labākais. Cilvēki, mantas, dzīvesveids, kultūra - viss.
Tāpēc viņi sēž Starbuckā, iepērkas Zarā un ēd Ikea vai Subway un jūtas kā uzvarētāji, notērējot uz pusi vairāk kā jebkurā vietējā ēstuvītē. Patiesībā viņi nemaz par īsto Eiropu neko nezina. Tikai kaut kādus brendus, un tie esam mēs - patērētājsabiedrība, ietekmējamākie un atkarīgākie dzīvie organismi uz mūsu skaistās pasaules, kurā kā miglā skatāmies, nemaz neredzot, kas tiešām skaists un cilvēku neskarts. Ar to es gribu teikt, ka mīliet sevi, dabu, sev tuvos un savu Zemi, un savu valsti. No tās vietas, kuras nākat.. tikai jūs zināt, kas tajā patiešām skaists un dārgs! Un lai jums vienmēr ir savs viedoklis!  Savs. Un balstīts uz savas pieredzes un novērojumiem. Jo taisnīgāki esam, jo dzīve netaisnīgāka, bet, kad esam paši, tad laimīgi esam! :)

Un tā es te ēdu vietējos miestos, iekuļoties varbūt neērtās situācijās, varbūt kaut ko nesaprotot un nezinot. Tā nu man šķiet, ka te nakts tirgū vietējās ražotās lētās lietas ir patiešām jaukas. Es cenšos saprast, jo šī ir mana eksotika. Un es esmu viņu eksotika, diendienā sajūtot daudz pētošu skatienu u komplimentu, bet es saprotu. Varbūt viņi patiešām neko tādu nav redzējuši, un arī es taču apkārt skatos tāpat. Ar savu austrumu laipnību un viesmīlību viņi izturas pret mani - rietumu cilvēku. Viņi domā, ka esmu īpaša un mans draugs izskatoties pēc kinozvaigznes. Tur jau viņi redz mūs - baltos cilvēkus.. internetā un kino filmās.
Bet bez taivāniešiem jau te nevar, jo tu taču esi Taivānā un tikai viņi var tev pa īstam palīdzēt un izrādīt savu zemīti. Man jau te ir ''vecākais brālis'', ja tā var teikt. Vismaz tā es jūtos. :)

***

Kāpēc tik daudz pārdomu? Jo līst, līst un līst. Taifūna lietus. Tad atliek tikai ēst un domāt. Domāt, ko ēst. Pēdējās formalitātes, un tadam - savs konts Taivānā! Es esmu iedzīvojusies, esmu tiešām iedzīvojusies. Es arī guļu nenormāmi ilgi, es zinu, ka Latvijā es būtu darījusi tāpat..

Laikam ir grūti saskaitīt, cik daudz cilvēku esmu te satikusi. Un pret visiem tu esi tik draudzīgs, ka man dažbrīd no šīs pārspīlēšanas metas nelabi. Bet tikai dažreiz. :)

Satiku ļoti jauku taivānieti Oliviu, ar kuru nobaudījām pagaidām vienu no, manuprāt, garšīgākajiem ēdieniem te - karsto podiņu ar rīsiem un visdažādākajiem dārzeņiem, kā arī apskatījām dikti baisu, filosofisku izstādi modernās mākslas muzejā. Pārskrēja tirpiņas. Will things ever get better?

Contemporary Art museum

Mana laimes diena IKEA, tiekot pie kartupeļiem.

Un lieliskā sajūta, kad tavā priekšā gatavo ēst.. un tu redzi, kā tas notiek. :)

 

 

Nobaudīti arī eļļā ceptie brīnumi un saprasts, ka - nē, laikam nē. Bet ko nu par ēdienu... uzspīd saulīte.. sākas rudens.. silts jo silts rudens. Un lietas pašas notiek, un piedzīvojumi paši tevi atrod. Tā nu es beidzot smējos un smaidīju.. jo satiku ''savējos''. Kaut kā pavisam netīšām izdevās uz ielas satikt apmaiņas studentus, kas atbraukuši šeit uz gadu, tie ir tie tipa, nu ziniet, afs projekti. Tad nu sanāca parunāties ar cilvēkiem no visas pasaules - Amerika, Brazīlija, Ekvadora, Beļģija, Francija.. un vēl un vēl.. tad vēl pāris couchsurferi.. un teikšu atklāti.. bija tik ļoti jauki atkal pajokot pa mūsējam...  uz ielas padziedāt Adeles ''Someone like you'', jo mēs taču visi zinam, un tas jau nekas, ka puse nemākam dziedāt. :) Un šī nebija pēdējā reize, kad es viņus satiku, bet par to vēlāk...

Septembris nr.3, visiem jau ir pirmā mācību diena Latvijā.. bet es... es dodos satikt savus kolēģus, kas saņem stipendiju tieši tāpat kā es. Tikšanās pagāja ļoti jauki, un atgriezos bezgala pacilātā noskaņojumā. Bijām 6 no desmit cilvēkiem, un mums paziņoja, ka šim visam paralēli būs vēl viens projekts - mums ir iespēja izvēlēties vienu no divām vidusskolām, un katram dotas 20 stundas pa visu palikšanas periodu, kuras pavadīt klasēs ar Taivānas vidusskolēniem, lai runātu ar viņiem angliski, stāstītu par savu kultūru un valsti. Yes! Vai tas neliekas kaut kas pavisam dzirdēts? Jā - Sicīlija! Kaut ko tādu viņi dara pirmo gadu, un mani šī ideja ļoti iepriecina. :)
Tur iepazīstos ar braļuku lietuvieti, ļoti foršu meiteni no Salvadoras. Jā, Salvadoras! Un parunājos ar pārīti no Krievijas tālā gala.. jā parunājos krieviski... pirmo reizi šeit.. ja neskaita kādu ķīnieti jau gados, kas man metro pieiet klāt un pēkšņi ar dikti lieku akcentu jautā: ''Kak dela?'' 

Kāds domā, ka esmu no Krievijas, kāds, ka no Amerikas, kāds, ka no Austrālijas... nu kas tā Latvija tāda? Esmu jau iemācījusies, ka vāciešiem un beļģiem jāsaka Lettland, francūžiem - Lettonie, spāņiem un itāļiem - Letonia.. amerikāņiem vienkārši atmetu ar roku, taivāniešiem, ķīniešiem - Lathoveja, bet skandināviem droši varu ar prieku pateikt - Latvia.. un pasmaidīt, ka viņi zina. :)

Tad nu izmantojām iespēju, ka esam tuvu, un devāmies uz 101 building, šoreiz gan ne pašā augšā, jo tam es gaidu īsto brīdi, bet pastaigāties pa brendu pasauli. Gucci, Armani... blablabla... skaista grīda, tukšas kafejnīcas.. viss spīd un laistās. :) Augstākās sabiedrības paradīze, bet izskatāš, ka te ir tikai tūristi.. Patika galvasspilsētu riņķis uz grīdas, bet patiktu labāk, ja tur būtu arī pati Rīga. :)

Izvēlies - tu vai 101.

Un te nu es stāvu - Taipejā. :)

Pilsēta, liela pilsēta un mājas, mājas, augstceltnes, veikali un pelēks.. mani tiešām ātri nogurdina. Tā nu devos satikt Lio un aplūkojām brūnās līnijas galapunktu - Taipei zoo jaukos kalniņus un zaļos mežus. Laika gan nebija daudz.. un man te ir noteikti jāatgriežas, lai uzkāptu kalnā, paskatītos zvēriņus un pabraukātos ar gaisa vagoniņu. (es taču neizklausos pēc mazas meitenes?)
Bet bija neaprakstāmi jauki pabūt zaļajā zonā, man pietrūkst dabas... tas jā.

 

Bet tad.. kad man apnīk urbanizācijas trakums.. man vienmēr ir Daan parks... mans zaļais stūrītis, kuru jau, šķiet, esmu iztaigājusi pavisam. :) Un arī mans mazais draugs minka.. kas dzīvo mājas pagalmā.

 

Tad es atkal satiku exhangniekus, bet.. tas jau bija pavisam citādi. Viņu bija ārprātā daudz un parunājot ar lielāko daļu, sapratu, ka tās visas starpkultūru mācības, ja tā to var nosaukt, notiek pavisam nepareizi. Nu kā.. viņi atsēž apmēram no astoņiem rītā līdz četriem pēcpusdienā skolā.. neko nesaprot! Neko. Viss ķīniski, valodu tā iemācīties - gandrīz neiespējami. Garlaicīgi, protams. Tur skolēni domā, ka viņi ir no debesīm atlidojuši.. nu kā visādi skaisti ārzemnieki, pat, ja ne skaisti, tāpat liekas skaisti, jo vienkārši citādāki. Pēc tam vakarā viņi barveidā tiekās un principā neko nedara. Tusē, ja to var tā nosaukt.. nu kā.. es dažreiz neizprotu tā vārda nozīmi, jo bieži vien, kad tas atspoguļojas darbībās.. izskatās, ka viņi nedara neko. Chillo? Nē, tas arī nav tā. Tad vēl par to noteikti ir iztērēta kaudze naudas. Es pieņemu. Un kontrole no viesģimenēm, noteikumi, ierobežojumi... un tad viņi čīkst, pīkst un dusmojas. Jā, atceros, ko man stāstīja Elizabete.. apmēram tā arī ir.

Es tur esmu ne pa ķeksi, tieku arī kaut kādās bildēs.. bet jūtos tiešām labi, ka es te esmu patstāvīga. Pati.

 

 

***

 

Tā domas šaudās šurpu turpu nepārtrauksti. Es vakar biju tik neizsakāmi labā noskaņojumā, ka man bija bail kaut ko teikt vai darīt, jo es nesapratu, vai tas, kas notiek, ir mirkļa iespaids, vai kas? Es sapratu, ka būs ļoti interesanti, es nezinu, es jūtu, kaut vai nekas vēl nav sācies.

 

Vakar ar mani notika ļoti, ļoti neparasta, bet labā ziņā neparasta nejaušība. Jau iepriekšējās dienās klīda runas no Sidnijas, ka astotajā stāvā esot tikko izīrējis istabu kāds amerikānis, kas arī mācās tajā pašā universitātē, viņš esot bijis te augšā, jo dzīvokļa īpašniece dzīvojot šajā stāvā. Tad nu viņa gāja skatīties, vai viņš ir mājās, bet nebija, un Sidnija man teica, ka varbūt satikšu viņu universitātē. ''Varbūt,'' es noteicu, bet apzinājos, ka šī iespēja ir diezgan nereāla, jo tur būs simtiem skolēnu. Nu labi! Pa ceļam uz orientēšanos satiku braļuku lietuvieti,un pēc tam, kad pirku grāmatu, jā, savu pirmo levelu!!! satiku arī reģistrēšanās dienā satikto francūzi un amerikāni. Mēs sākām runāties, visi pirmajā līmenī esam, tad mums pievienojās amerikāniete, kura jau mācās no 4. grāmatas.. un kaut kāds puisis. Pēc apmēram stundas, kad man izdevās parunāt ar viņu, noskaidrojām, ka dzīvojam pie vienas metro stacijas... tad sākām runāt tālāk. Viņš ievācās vakar, dzīvo augstajā mājā.. astotajā stāvā.... un tad mums abiem tinās filma atpakaļ, no sērijas ''Ak dievs, mēs dzīvojam vienā mājā, un tu esi  tā meitene no 12. stāva, un tu esi tas amerikānis, kas vakar ievācās, no 8.stāva.'' Vienīgi viņš nav no nekādas Amerikas, bet gan no Holandes. Labi, ka tā.. es nezinu kāpēc mani kaitina amerikāņi. Sākām smieties, un tas likās kaut kas ārprātā neticams... tāda nejaušība. Bet vai nejaušības ir nejaušības? To nu mums nav lemts uzzināt...

 

Jā, tā nu apciemojām īpašnieci, kura ir gatava ar mums runāties ķīnieski, lai trenētos.. pagaidām grūti, bet kaut kādi vārdi sāk lekt ārā. Un pēc ārprātīgi interesantām sarunām... tiešām interesantām... es sapratu, ka nu viss sākas. Es sapratu, ka ir jāsāk runāt, ir jāmēģina, es sapratu, ka viss ir un būs pilnīgi citādi, un es sapratu, ka man tas patīk, un, ka es gribu mēģināt. Un, ka sanāks!

 ***

Vēl viens rīts - tik skaists kā nekad. Patīk tā sajūta, kad esi pats sava laika plānotājs, un, ja neesi nelabojams slinķis, tad laiks aizpildās pat lietderīgāk. Vakar bija mana pirmā skolas diena, skola man sākas tikai 14:20, pirms tam es varu iet uz papildndarbībām, jau sapņoju par rīta peldēm baseinā.. vai arī varu veltīt laiku citām noderīgām lietām, kaut vai parakstīt, jo ''svaiga galva''. Pirmā stunda bija interesanta, nevienam nevaru atcerēties vārdu, labi, ka man vismaz ir viena klasesbiedrene no Karalistes, ar gaišiem matiem. Kamēr neesmu tikusi pie ķīniešu vārda, manu īsto vēl cilvēki prot izrunāt. Jā.. hiperaktīva skolotāja, sākums, šķiet viegls, laikam tomēr to 2 gadu laikā esmu kaut ko iemācījusies, man ir bail tikai no hieroglifiem! :D

Man patīk, sākas ikdiena.. pavisam cita ikdiena, kad no rīta vari iet pēc piemājas pankūkām, esmu nopirkusi gleznošanas piederumus, sulīgu mango, kādu tu nekad neatradīsi Latvijā... un septembra karstajā saulē esmu gatava doties uz kaut kādu fonētikas stundu, kur visi zālē sēž un atkārto ķīniešu vārdus visdažādākajos toņos... jā, ķīniešu valodā izruna noteikti ir otrais grūtākais pēc rakstības...  tā nu te dzīvojos, redzēs kā būs! Patiesībā man ir tik daudz domu galvā, ka gandrīz nekas nav skaidrs... skaidrs ir tas, ka man ir laiks, lai saprastu sevi.. šeit. Laikam uz sienas drīz taps mērķu plakāts.. tieši šis ir tas brīdis, kad es nevaru dzīvot tāpatās un tikai ķert mirkļus.. pagājušogad tā varēju..

Bet mirkļi te ir skaisti.. kaut vai tā pat tumsā pastaigājoties pa naksnīgo parku un priecējot acis kā cilvēki grupveidā dejo līnijdejas, atpūšas un elpo svaigo austrumu gaisu...

 

Iepazīstu cilvēkus, atliek tikai ieskriet liftā un dzirdēt latīņamerikāņus, ierunāties "Hablais espanol?''... un tu dabū jaunus draugus.. heh, ja godīgi man tagad šķiet, ka neatceros neko no spāņu valodas.. tas ir jālabo. Pārāk daudz valodas vienlaicīgi... ''sāc pierast, mīļā!'' es saku pati sev.

 

 

Adios, zai jian un atā, i dasvidanije

Ar apskāvieniem,

 

Inese (nopietni, es gribu ķīniešu vārdu!!)





 



Taiwan part1.

Ni hao, draugi! (es centos ar bildi)
Pirmās dienas esmu šeit - Taipejā, un, ja godīgi, tas, kas noticis vakar, jau liekas pavisam sena pagātne. Šķiet, ka atbraucu pirms mēneša, bet šī ir tikai piektā diena.
Sēžu savā istabā un priecājos, ka kondicionieris glābj,  +24 grādi istabā ir pagaidām zemākais,ko man ir izdevies dabūt, ārā ir kādi 34, izjūtas kā pie 37.. un jā.. man it kā patīk karstums, bet es tiešām labprāt ielektu kādā sniega kupenā.
Ir interesanti. Sīkāk šeit:
+ Ja jūs gribat piedzīvojumus, tad tie sākas 2.dienas otrajā pusē :)

Diena 1 - es vienkārši aizmigu .. pa miegam vēl meklējot sev dzīvokli. Lidojuma nogurums, stundu nobīde, mūžīga gaidīšana. Nogulēju kādas 13h stabili. Pa logiem redzēju tik daudz hieroglifu, pirmā doma, protams, bija - kas pie velna??? un - ko tu Ines dari? Bet, kad nāk miegs, viss liekas normāli. Arī 23 kg smags koferis, kas jānes līdz ceturtajam stāvam.

Diena 2 - man jāatrod dzīvoklis!! Daces draudzene man atradusi 3 variantus, diezgan pagrūti ir atrast dzīvesvietu uz 3 mēnešiem, visi piedāvā uz gadu vai vismaz pusgadu. Dodamies ar Sofiju čekot dzīvokļus un izejam ielās... tik karsti! Viens ir tuvu skolai, viens nedaudz tālāk, viens pavisam tālu. Kad es iegāju pirmajā dzīvoklī, es jau zināju, ka, jā, ir  tas īstais (un te nu es tagad sēžu). Jauks rajons, ļoooti jauks.. 12. stāvs, no loga redzams 101 building, skaista viesistaba, pašai liela istaba, glezniņas pat pie sienas.. un istabas biedrene (tas ir labi, vienam tā pavisam skumīgi taču). Pēc pārējiem apskatītajiem dzīvokļiem biju vēl pārliecinātāka par savu izvēli. Ir jāķer ciet! Tā nu es pirmo reizi staigājos pa Taipeju, izbaudīju pirmos ēdienus, pirmos dzērienus (bubble tea - pirmā un pēdējā reize).. vēroju apkārtējos ar savām platajām acīm. heh :D Apskatīju arī universitātes ēku.. un mana sajūsma - tur ir baseins, skaists liels baseins par ļoooti lētu cenu, ja esi students šeit. Laime pilnīga!
Pārējos divos dzīvokļos es jutos pavisam nekonfortabli, nevaru izskaidrot.. bet varu droši teikt - es jau izvēlējos!

Ēst negribas nemaz, tāds karstums! Bet dodamies uz taivāniešu virtuves ēstuvīti, te paēst var tiešām lēti,burtiski pieēsties par simts tw $ jeb mūsu divīti. Pagaršoju nedaudz no viņām, jo ēst tiešām negribas.. rīsi, mērcītes, dīvaini novārīta gaļa mīklā.. nezinu,ko es ēdu.. un nemāku arī rīkoties ar irbulīšiem. Man patīk, ka mums ir dakšas, kā kādam varēja ienākt prātā, ka būtu forši ēst ar diviem kokiem?? Dabūju Easy card, jeb braukšanas biļeti.... metro, autobusi. Te transports ir lēts- kādi 30 santīmi, ja esi students-vēl lētāk.
Jap.. bet ēst man gribas ap vieniem naktī (vēl joprojām). Tas ir vakariņu laiks Latvijā, jāpārslēdzas.
Rīt es tikšu uz jauno dzīvesvietu :) Taivānieši nesaprot sarkasmu un jokus, vismaz šie... ehh, jādomā, ko saku.

Ak jā.. šodienas piedzīvojums - man palika slikti, pirmo reizi dzīvē! Laikam klimata maiņa, kontrasts no karstā uz auksto (ārā un iekštelpās).. es tiešām nezinu, bet braucot autobusā ar Sofiju, man pēkšņi sāka migloties viss apkārt.. vairs neredzēju it neko.. un knapi sapratu, kas notiek. Pēc aptuveni minūtes viss pārgāja. Vēljoprojām pārskrien šermulīši aceroties.Jā... tagad es laikam apzinos tā punktiņa kartē tālumu... nu ir te citādāk.

Diena 3 - ar nepacietību gaidu līdz pulkten četriem, kad varam ievākties dzīvoklī. ShawYu man uztaisīja brokastis/pusdienas, tik jauki! Viņai patīk gatavot, un šis ir kāds neTaivānas ēdiens, kas parasti nevienam taivānietim negaršo. Nu es nebiju ļoti sajūsmā, bet pieliek rupjmaizīti, tomātus un gurķīšus, un īsta mājas sajūta! Man nepatīk, ka te ēdiens tik trekns.... bet visa Taivānas virtuve man vēl ir priekšā.. uhh!

Dzīvokļa meklēšana izdevās dikti smieklīga. Mēs nonācām līdz vietai, kur apstājas autobuss, bet ShawYu nezināja, kur īsti iet. Tā kā es te biju vakar, aptuveni sapratu, kur atrodamies.. un vienā mirklī es tik skaidri zināju, kur iet, ka es ar savu lielo koferi vienkārši sāku ātrumā iet, sakot: ''I know, I know where to go.'' Kaut kāds neizsaidrojams magnēts mani vilka uz jauno mitekli. Tā kā bijām par ātru, iegājām padzert viņu iemīļotās ledus tējas un aukstos dzērienus, kas mūsu zemē maksā vismaz 2x un pat 3x vairāk. (kad atbraukšu noteikti nekad neapmeklēšu coffeein un neko tamlīdzīgu).

Un te nu tizlā Inese - nopirkām ledus tēju.. un glāzē bija tik daudz, ka es izdomāju, ka varētu vairāk kā pusi izliet uz šortiem un grīdas.
Labs, Ines! Ar slapjām biksiņām iesim īrēt dzīvokli! Davai.

Tur mūs sagaidīja jauns vīrietis, sieviete, kas runā angliski.. un mana istabas biedrene, kas ir īpašnieces vīra māsa. Viņu sauc Sidney un viņai ir, šķiet, ap 40. Tik jauka sieviete! Noteikti pieminēšu vēl turpmāk. Notiek papīrlietas.. neko nesaprotu, stulbi sēžu, ShawYu visu nokārto, milzīgs paldies viņai un daudz laimas šokolādes!! Es pat neesmu nekad Latvijā īrējusi dzīvokli.
Kamēr viss notiek, iekārtojos - te ir 3 lieli skapji, viss nepieciešamais, pat gultas veļa, Sidney saka, ka ir viss mazgāšanai un ikdienai, piederumi virtuvē.. neko nevajagot pirkt. Jauki :)
Jau pirmajā dienā viņa man dod visu - saldējumu, ziepes, kaut kādus niekus, augļus. Viņa ir jauka un ir pelnījusi Laimas šokolādi (esmu paņēmusi pietiekami daudz, lai visiem dāvinātu).

Vakarā pie manis atnāca dzīvokļa tumšais pleķītis - te ir tarakāni, pasarg Dievs, šausmas, drausmas. Man tiešām ir paranoja, un es mēģināju izskaidrot Sidney (ar viņu ir pagrūti angliski runāt, bet nedaudz var).. viņa man iedeva līdzekļus.. un jā - šī būs cīņa, mazie draugi! Laikam viss izskatījās pārāk skaisti... bet nekas.. es esmu liela un stipra meitene! (bieži ir sev šeit tas jāatgādina!)

Aizmirsu piebilst, ka līdz ko izveidoju CS (ne jau kontrastraikā, bet couchsurfingā) diskusiju grupā Taipei, man parādījās daudz draugu. :) Random cilvēku satikšana ir jautra padarīšana, bet tajā pašā laikā arī nē... bet, ja tu esi jaunā pilsētā, hieroglifu okupēts, viens... tad ir vajadzīgs kāds, kas parāda un palīdz. Tā lūk man priekšā bija misija - nokļūt pašai no savas metro stacijas ar pārsēšanos līdz centram. Nav nemaz tik grūti kā likās, te viss ir arī angliski, un metro,piemēram, salīdzinot ar Londonu,ir easy game. Satieku Walteru no Cs, kas piedāvāja mani aizvest uz lielāko Nighmarket Taipejā. ( Shihlin). Viņš te netālu dzīvo. Starp citu, tagad es viņu varu nosaukt par cilvēku, kas man Taipejā dod pagaršot dīvainas lietas. :D

Whauuuuu! Tas ir viss, ko tu vari pateikt nonākot naktstirgū - drūzma, cilvēku pūļi, veikali - viss ļoti
lēti.. un pilns ar uz ielas gatavotu ēdienu. Mmmm izskatās .. interesanti. Stāstu par Latviju, klausos par Taivānu.. un ēdu.. nezinuko!! Tad vēl pagaršoju kaut ko, ko ienīst visi ārzemnieki - pig bred, kas gatavota no cūku asinīm. Teikšu atklāti - fuj. Un dzērienu no zaļa banbusveidīga auga - arī dīvaini.
Lieliska atmosfēra šeit!
Nightmarket - must do lieta šeit! :) 
Un man ir savas mājas šeit! :)


Diena 4 -  vēl viena karsta nakts, gulēt tiešām ir neizturami karsti, bet kondicionieris ir pārāk skaļš, tāpēc piestūmu pie gultas ventilatoru. Tā kā visi cilvēki, kurus es kaut cik zinu šeit, šobrīd nav pilsētā, jāmeklē jauni draugi. Cs man jau ir diezgan liela izvēle, tā nu es satiku Ediju, kas dzīvo tepat netālu, brūnās metro līnijas radiusā. Patiesībā jāsaka, ka ļoti jauks cilvēks. Daudz interesējas par Latviju un Eiropu, un tas man vienmēr liek smaidīt. Labsirdīgs.  Bet pirms tam no rīta man ienāk prātā aizčāpot līdz skolai, lai zinu, kur jāiet. Apmēram pusstundas attālumā.. bet tādā karstumā aiziet bez cepures nebija prātīgi (bet man nav cepures).. pārkarsu un sapratu, ka tā jokoties nevar un ir noteikti jānopērk cepure. Bet labā ziņa - atradu Da-an parku- skaists liels parks, pavisam tuvu manam dzīvoklim.. mans mazais dabas stūrītis šajā pilsētā. :)

Dodamies apskatīt templi - tas nu ir tas, ko es patiešām vēlos redzēt. Nu nepievelk man tās pelēkās mājas un augstceltnes, ielu virpulis un krāsaini dzērieni (nu ok, tie ir garšīgi).. nu piedod, Agnes! Es no sirds vēlos redzēt tās skaistās ķīniešu mājiņas ar greznajiem jumtiem. Skaisti!

Palūdzu Edijam, vai varam iziet lūgšanās rituālu, jā, smieklīgi, jo abi neticam šiem visiem dieviem. Jā, visiem. Te tādu ir dikti daudz. Cilvēki te nes ziedojumus - piekrauj galdus pilnus ar ēdienu tā it kā tas palīdzētu. Lai dievi ir laimīgi. Tad nu es daru tā kā visi: aizdedzinu vīraka kociņus, eju pie katrām dieva ''durvīm'' un iespraužu tādā kā akā pa kociņam - noteikti arī pie labo atzīmju dieva (tas man noderēs), laimes dieva, veselības dieva, nu vienkārši dzīves dieva, bērnu dieva.. vēl nezin kāda tur dieva, bet galvenais - pie mīlestības dieva. Nu kaut vai tāpēc, ka mana mīlestībiņa šobrīd atrodas tik tālu.. 

Tad nu beigās jāmet tādi kā divi koka pusmēnes formas kociņi, un, ja tie nokrīt pareizi, tad dievs ir pieņēmis tavas lūgšanas. Kaut kādā veidā man sanāca no pirmās reizes, bet Edijs meta vismaz četras. Tad var paņemt mazu sarkanu striķīti, kas jāglabā somā, mājās vai kādā citā sev svarīgā vietā. Lai dievs ir ar mums. Nu labi.

 Labo atzīmju dievs.


Tālāk pastaigājamies pa pilsētu, paēdam nūdeles jeb, manuprāt, roltonus.. un dodamies uz Chian Kai-Shek memorial hall - skaista vieta, liels laukums, vienā pusē prezidentam veltīta skulptūra, ar domu prezidents-buda.. visvarens un lielisks kaut vai daudziem nepatīk. Šeit bieži notiekot protesti. Un otrā pusē skaisti, jo skaisti balti vārti.. mmm un dikti liela plašuma sajūta šeit stāvot.

 Tad nu aizejam arī līdz prezidenta miteklim un apskatām apkārtni.

Te nu man likās, ka diena ir galā.. un es varētu pamēģināt uztaisīt vakariņas, bet nē.. te nu skaistākais piedzīvojums, kas man pagaidām šeit bijis. Negaidīta ziņa no Valtera - ja man nav bail braukt ar rolleri, tuvumā ir nakts tirgus un kalns no kura var redzēt pilsētu. Kad es dzirdu vārdu ''kalns'' man ieslēdzas automātiskais ON režīms. Braucām ar rolleri, un tas bija tik fantastiski! Es pirmo reizi ar rolleri braucu Sicīlijā.. karstumā.. un tagad sajūtas tās pašās. Es nevaru aprakstīt - vējš, pilsēta gaismas... apkārt miljons citi rolleri traucas tev garām. Man vajag vīru, kuram ir motocikls!
Tad nu devāmies uz nightmarket, un es atkal ēdu kaut ko pavisam dīvainu, bet jāsaka, ka izskatās daudz sliktāk nekā garšo. Kaut kāda tradicionālā zupa ar caurspīdīgām nudelēm, kas izskatās pēc gumijas un vienkārši pazūd tajā zupā.. un kaut kādām bumbiņām, kurās iekšā ir zivjveidīgi veidojumi. Es īsti nezinu, ko es ēdu.
Bet saldajā gan ēdu ko neaprasktāmi garšīgu. Līdz šim man likās, ka aukstākā lieta, ko var ēst, uzreiz pēc saldējuma, ir saldēts jogurts, bet izrādās -  ledus. Viņi sataisa ledu, un tu vari pateikt, ko gribi klāt - arbūzus, visādus žlejveidīgus brīnumus, pupiņas (jā, viņi ēd pupiņas ar saldumiem) un vēl daudz ko man nemaz nezināmu. Ledus kūst un piesūcās ar tām garšām, paliek krāsains. Riktīgi laba ideja!

Tiku arī pie cepures, nokaulēju cenu, te tā varot... un jā, tā ir Inesīgākā cepure pasaulē, jūs jau nojaušat, ja zinat vārda ''Inesīgs'' nozīmi. :)

Un te nu skaistākā vieta - Elephant mountain.. vieta, no kuras paveras burvīgs, naksnīgs skats uz Taipeju. Dodamies pa tumsu, apkārt eksotika, liekas, ka izlīdīs čūska, bet pilnīgs klusums... Uzkāpjot augšā, rodas atklāsme - Taipeja ir tik milzīga. Izskatās pēc Āzijas Ņujorkas. Pirmo reizi redzu ko tādu. Varbūt šī ir vienīgā reize, kad varu pateikt, ka augstceltnes izskatās skaisti. Citādi skaisti.
Atnācu atpakaļ ar mizīgu noguruma sajūtu un ilgi vēl nevarēju aizmigt, netraucēja pat doma, ka agri jāceļas. Skaistas sajūtas, tādas nekādiem vārdiem neizskaidrosi. Jums jāuzkāpj tur augšā, lai saprastu. :)

 

Day 5 - es jau jutu, ka šī būs nogurdinoši briesmīga jeb briesmīgi nogurdinoša diena. FORMALITĀTES (arī nepatīkamo darību augšgalā) Gulētas tik 5 stundas.
Dodos uz skolu - Shida universitātes Mandarin Training Center, kas atrodas pretī universitātei. Pa ceļam izdarīju vistizlāko lietu, ko vien varēju izdarīt. Man gadās, ko darīt? Izdomāju tā riktīgi atsist savu salauzto pirkstu, lai visu dienu ne tikai uztraukums un neziņa galvā, bet arī sāpes. Malacis!
Tad nu man nav nemazākās vēlēšanāš stāstīt visu sīkumos. Dace noteikti zin kā tas ir. 6 reģistrēšanāš soļi, miljons papīri.. pa ceļam atkal gandrīz pazaudēju pasi. Jauki redzēt ''savējos'' cilvēkus.. parunājos ar amerikāni un francūzi, kas stāvēja blakus rindā. Džeiks, gadījumā katru 3. amerikāni nesauc Džeiks, tāpat kā katru itāli Pedro un Antonio? Prieks, ka neesmu vienīgā, kurai ir tikai 18. Un prieks parunāt ar kādu, kas šobrīd jūtas aptuveni tāpat. Es pat nevaru izskaitīt, cik daudz reizes pa šīm dienām esmu dzirdējusi frāzi ''you are so young!'' Tad vajadzēja iet uz oral test - jā smieklīgi. Jautāja jautājumus ķīniski, kaut ko sapratu, kaut ko nē, kad vajadzēja atpazīt hieroglifus, bija vāks. Nu gan jau viņa ieliks mani kaut kādā pirmajā līmenī, prieks, ka vismaz galīgi neizgāzos un varēju arī ko pateikt! :)
Pēc tam imigrācijas dienests, lai dabūtu id numuru - nīkšana, meklēšana, gaidīšana... sāpes... karstums. 34 grādi, ak šausmas! Pēc tam, kad beidzot tiku pie auksta ūdens pudeles, es nevarēju viņu atvērt. Lol, labais. Tā nu nācās prasīt uz ielas cilvēkiem, lai atver. Stulbi jau, bet ko darīt?

Tad nākamais solis - iet uz pastu atvērt kontu priekš stipendijas. Kas tad? Kur ir pasts? Visas anketas ar hieroglifiem, neko nesaprotu. Skolā vismaz iedeva paraugu, bet tāpat likās, ka vienai būs grūti. Tad nu vēlreiz var tik novērtēt, ka ir kāds šeit, kas var palīdzēt. Un labi vien, ka tā, jo tajā pastā neviens nerunā angliski. Vēl izrādās, ka pasts ir 2 minūšu attālumā no mana dzīvokļa. LOL.
Ehh tāds nogurums... bet vakars vismaz noslēgts ar pastaigu pilsētā un garšīgām vakariņām, tiešām garšīgām... kad pasūti vienu ēdienu, bet tev atnes 4 šķīvjus. Heh. Rīsi... tas der! Un tagad tikai aizmigt!

Day 6 -  vēl viena diena šeit. Es beidzot tik skaisti gulēju. Es sapņoju par Rīgu un kā es lidoju kosmosā. Dažbrīd man sagribas tik ļoti uz mirkli Rīgu. Un to, kas tur palika.
Devos uz skolu iesniegt pēdējos dokumentus. Tagad šeit jābūt tikai 4. septembrī.
Šodien satiku Hovardu, un, ja tu zini, kas ir Hovards, tad zini, ka bija garlaicīgi. Ja tu nezini, kas ir Hovards, tad vienkārši apsveicu. Garlaicība. Agnes, cepuri nost, ka tik ilgi izturēji!
Vismaz viņš man parādīja jauku iepirkšanās rajonu, un bijām arī bookstore, kas strādā 24h diennaktī. Tur redzēju cilvēkus, kas vienkārši sēž uz grīdas un lasa grāmatas, kā to teica Agnese. Un mums jau ir noruna - sazvanīties pa skaipu te nakts laikā, vai te tiešām naktī kāds lasa grāmatas??
Grāmatu klāsts milzīgs, un te nu es pašķirstu grāmatiņu par Taivānu - tik daudz vēl taču ko redzēt!
Neizskaidrojams nogurums šīs divas dienas. Beidzot skype laiks un bloga rakstīšana.
Vakariņās beef noodles. Peldošas iekšas? Kas tas ir? Un lielisks piparmētru, šokolādes smūtijs, divreiz lētāks nekā starbuckā, ha. Kaut kā jau var iztikt ar primitīvu ķīniešu valodu, viņi ļoti priecājas, ja es cenšos ko pateikt.
Un desertā - asaras gar vaigiem.
Bail iet gulēt - nositu lielāko tarakānu pasaulē, mammīt!!

***
Rīts, miegs, trokšņi. Līst un līst, drīzāk gāž. Tuvojas taifūns, Sidney ir kaut kur pazudusi.
Man tiešām laikam sametās vientuļi.
Bet ir jau labi, būs jau!
Ir jau it kā lietussargs.

Rīt ir īpaša diena, nu būtu, ja es būtu Latvijā.. bet es cenšos arī te, nu mēgini mani saprast..

Ar mīlestību,

Inese (vēl joprojām bez ķīniešu vārda)

Sākums: ceļatrakums

Pavisam neierasti te sēdēt. Nu te - Helsinku lidostā - un rakstīt kārtējo Ineses dzīves lappusi.
Pēdējās dienas pavadītas mantu pārkrautā istabā un panikā (vai pavisam mierīgi) sviežot koferī visu, kas man varētu būt vajadzīgs. Ehh.. domāšana uz priekšu ietilpst manā nepatīkamo darbību sarakstā, bet ko darīt?

Lieliski iekārtota lidosta, lai arī pavisam negribētos atzīt, ka ziemeļnieki atkal ir mums priekšā. Pēc kartes jau arī uzkāpuši uz galvas. Te var uzlādēt portatīvo, sēžot uz mīksta ādas krēsla, lasīt grāmatu guļot gandrīz vai gultā un apmeklēt vietējo miniStockmanu. Gaidīt četras stundas (un gaidīt ir nepatīkamo darbību augšgalā, jūs pazīstat mani), bet šeit tas ir tā tīri jauki. Cik nu jauki ir iztērēt gandrīz četrus latus starbuckā (es nejūsmoju par to miestu kopš Londonas laikiem, bet pirms tam es tādā nekad nebiju bijusi un nemaz nedomāju, tikai ievēroju, ka tas ir viens no mūsdienu piedūrieniem. ''Piedūriens'' arī ir tikai piedūriens manā kontekstā ) bet bet bet.. vienalga par lēto amerikāņu kafiju, te ir Chai latte jeb tējkafija! Klāt gardas saldskābās maizītes ar papriku un gaļiņu, dārza āboli, serenādīte.. un, ak vai!! es zinu, ka tas mazais rupjmaizes klaipiņš koferī būs kā dievu ēdiens (jā, katrs latvietis taču vienmēr paņem rupjmaizes kukuli, atzīstaties!) bet dārza āboli pēc mēneša garšotu kā atvesti no Ēdenes dārza. Lūk, paradīze - manas mājas, bet es kaut kur skrienu prom! Es ticu teorēmai par vairākām paradīzēm paralēlās dimensijās.. un viena ir aiz noslēpumainās Āzijas. Jābūt!

Paiet man aziāts garām ar smaidu, bet es tik skatos lielām acīm... tikai iedomājos, cik bieži man nāksies tā justies. Ne labi, ne slikti, bet citādi.

***

Ko nu lai es saku par pēdējām dienām, ja ne to, ka tās bija skaistas. Es beidzot baudīju. Gan pēdējās peldes ezerā, gan sauli, gan skatījos naktī krītošas zvaigznes, lai gan krītošu ābolu bija vairāk. Draugi, ak mīļie cilvēki! Un pat tādi, kas mani sagaidīs tajā otrā galā, ir labi, kad apzinies, ka tev tur kāds ir.

Sarkasms arī pats atkal tā vienkārši uzkrita virsū, paldies mīļās. Sarkasmeorīts.
Es smējos daudz, es raudāju arī.. nesen pat abus reizē.. un tad tā smieklīgi sanāk, jo nezini skumīgi priecājies vai priecīgi raudi. Abi kopā, jo tāds taču ir rezultāts vienmēr, kad tev pieder, kas tik dārgs un nozīmīgs, ka grūti to atstāt un negribas pazaudēt. Bet jāriskē - tas, kas svarīgs, paliks, ja svarīgs.


Ak man pazuda internets, kā tad tur bija tā burvīgā frāze, kuru izdomāju? Tā:

Mīlēt un iemīlēt. Nebaidīties ko pazaudēt.
Doties un piederēt. Galvenais - neaizbēgt.
Tā nu es došos.

Man līdzi nāk Šampinjonu derība. To iedeva Blūma, bet tā ideāli der klāt šim manam stāstam. Un ne jau tāpēc, ka eksāmens, bet tāpēc, ka dzīve, un es negribu lai dzimtie vārdi aizmirstas kā gadu skaitļi vēstures stundās. Ko tad te lidostā darīt, ja ne lasīt?

Tad nu te humoram:

Divas nedēļas pirms braukšanas es salauzu mazo kājas pirkstiņu ( neskrieniet pa māju).
Pirms tam es tajā pašā dienā, kad uztaisīju vīzu, pazaudēju pasi ( neskrieniet lietū, turot pasi mapītē)
Šodien gandrīz pazaudēju biļeti (kušš, nesakiet mammai, viņa to izlasīs pati, jo palūdza manu blogspota linku :)
Mani sauc Inese, ne Linda, ne arī Sāra vai kā savādāk.
Un tāpēc es esmu uzmanīga, jo man gadās.


2.
Ar to jau nekas nebeidzas, pilnīgi nekas, viss sākas.
Vārds: Inese Muceniece
stāvoklis: īpaši miegains
Pēdējās 12h pavadītas lidostās un lidmašīnās.
Pārāk daudz pavadīts ar sevi, apkārt aziāti, bērni mani ar interesi aplūko.
Vēsture:
Viss, pie velna, sākās ar to, ka lidmašina no Helsinkiem negribēja izlidot laicīgi. Par stundiņu nokavējās un šeku reku - starp lidojumiem uz Honkongu un Taipeju ir tieši stundas starpība.
Tā smuki mana lidmašīna aizlidoja, un nākamo es nīkstu un gaidu kādas 4 stundas.
Atkal, un nav vairs jauki.

Par sevi jau es neuztraucos, te visu nokārtoja, pat sagaidīja ar lapiņu, kur uzrakstīts mans vārds un uzvārds, lai iedotu citu lidojumu, bet es vienkārši paeju garām. Es jau automātiski eju: atrast to un šito, jauna biļete, pajautā, kāds tur reiss? pie velna hieroglifi, es nezinu.
Tagad pēc Latvijas laika ir četri naktī, ko jūs gribat? Es uztraucos par ShawYu - kā viņa mani sagaidīs, ja nu jau ceļā? Uzrakstu nožēlas pilnu ziņu, bet viņa tikai atbild - lol, pēc vienas minūtes būtu iekāpusi autobusā. Sagaidīs. Un es pasmaidu, un paliek vieglāk.

Par lidojumu: pirmo reizi tik liela lidmašīna, tik garš lidojums un tik jauki stjuarti. Tiešām lieliski. Pat tad, kad es kaut kā pa diviem krēsliem izgūlusies netīšām nospiedu izsaukšanas pogu, viņa ieraugot mani pusaizmigušu, tikai pasmaidīja un atvainojās. Man? Varbūt iekšēji viņai viss kaitina, bet viņa smaida un smaida. Tāds darbs.
Tik jauki plediņi tur lidmašīnā un spilventiņi. Pa televizoriņu klausos uzmundrinošu mūziku, tad vēl sazin ko, ir k-pops, j-rocks, krievu rokmūzika, kantrī hiti un latino dziesmas, pat blues un jazz un jaunākie hiti ar vienu un to pašu bītu piecu minūšu garumā. Tad ir interesanti skatīties karti, kā lidojam pāri visai Āzijai. Varenā Krievija un Ķīna. Nu trakums. Labi, ka sēžu viena. Var dīdīties un gulēt pa 2 krēsliem tā kā tad kad man bija pieci gadiņi. Tad tikai biju mazāka.
 Te iekšā ir tīri jauki, jo ārā ir mīnus piecdesmit pēc celsija un dīvains skaitlis pēc fārengeita.
Baro labi, lej vīnu un kafiju cik uziet. Brokastis dod vienos naktī. Loģiski. Ar laiku jau tagad vispār nav viegli.
Es, protams, uztraucos, ka nokavēšu lidojumu, bet, kad jau bija pavisam skaidrs.. ai ko tur, skaties - Honkonga! Pie lodziņa esmu, vairs nekas dzīvē nav vajadzīgs kā tikai plašo pasauli no augšas paskatīties. Tā vien liekas,ka nosēdīsimies jūrā. Kalni, skaisti, ārā gandrīz 30 grādi. Un tad pēkšņi sāk līt. Ķīnas lietus, kā no spaiņa. Taipejā būs jautri, man kāreiz ir piemirsies lietussargs.

Honkongas lidostā visiem ir besis. Visi staigā vienādi, ne jau tāpēc, ka aziāti (arī tāpēc), bet tāpēc, ka noguruši.
Vienmēr tā dīvaini skatījos uz tiem, kas kaut kur guļ, bet tagad es tā daru pati. Kājas netur, gribas skriet un lēkāt, un izstaipīties. Daži pat iekārtojušies bērnu atrakcijās. Ziniet - ir jau vienalga. Ir labi.
Līst un līst, bet es tik ēdu sarkano magoni.
Nu beidzot tak jātiek līdz galam.

Es rakstīšu,
Un apsolu - lasīšu ziņas,

Ar mīļiem sveicieniem un mīlestību,

Inese (nezinu, kā mani tur sauks)

mēs te stāvam, bet mums visa pasaule ir priekšā.

Es dzīvoju mūžīgos kontrastos. Man šķiet, ka tas man liek visvairāk priecāties un ciest.

 ''Nobira pēdējā asara. Tad es sāku neprātīgi smieties. Vienmēr pēc skumjām nāk prieks un tad otrādi. Mūžīgie kontrasti. Tāpat kā, apēdot ko saldu, sagribas marinētus gurķīšus. Tāpat kā pēc nakts nāk diena, un tāpat kā mēs  - pretstati.''  (ziema 2013??)

Pretstati, kontrasti. Šī vasara ir tik ļoti citāda nekā iepriekšējā, man kaut kur klusībā ārprātīgi pietrūkst pagājušās vasaras vieglprātīgā došanās un izaicinājumi, tagad man ir tāda sajūta it kā es stāvētu uz vietas, bet es zinu, ka man tik daudz kas ir priekšā. Es zinu, ka es palēnām morāli un visādi citādi (tehniski?) gatavojos kaut kam lielam, skaistam un neaptverami interesantam.. un tiešām kaut kam vēl nebijušam.. un man būtu vienkārši jāpaliek, jāizbauda.. jānomierinās? Es laikam tiešām tā nevaru.
Tad viss bija tik spontāni, bet lieliski izplānots. Tas skan nereāli, bet es tiešām jutos laimīgi brīva. Tagad es jūtos laimīgi aizņemta, un es nemāku to izskaidrot.

 '' Cilvēka dzīve var būt skaista, tomēr tā ir pielīdzināma putna dzīvei būrī...''
''Mēs nemākam lidot, bet dažiem ir lemts, un mēs lidojam. Mums nav spārnu, bet mēs tos iedomājamies un lidojam domās nepārtraukti. Bailes izlauzties no tās mazās mūsu pasaulītes, kurā mums nemaz nekas nepieder. Mēs nepazīstam pasauli, mēs vienkārši domājam, ka visu saprotam.Nemaz nepārbaudām. Paļaujamies uz faktiem, ļaunāk - uz stereotipiem, citu teiktajam. Vienkāršojam sarežģījot. Ja mums tiešām gribas, lai mums kaut kas pieder, tas ir jāatklāj un jāpaņem pašam. Arī spārni jānopelna, arī lidot jāiemācās, un jāsaprot virziens.''

Es ceru, ka 3 mēneši būs tiešām daudz. Ne jau laika ziņā. Laiku nevar izmērīt mērvienībās, laiks jau ir mērvienība - nenosakāma, un tas neko nepalīdz, vareni!
Tāpēc nav jēgas teikt, vai tev ir daudz laika vai maz, jo kādam pusstunda ir mūžība, bet kādam mirklis, tomēr katram pusstunda ir pusstunda. Filosofiski vienkārši, un es tiešām sāku iemīlēt tiešumu, tikai ceru, ka tas neatstās nekādu ietekmi uz manu rakstīšanu.
Noteikti nēe! Nekas nevar būt ļaunāks par nepaplašinātiem teikumiem, bezjēdzīgiem saīsinājumiem un aprautām frāzēm.

''Iedomājies, mēs te stāvam, un mums visa pasaule ir priekšā! Rokas stiepienā un soļa attālumā. Tu zini, mums jāiet ar kājām. Tikai tad var sajust to katru akmeni, to katru vēja brāzmu, kas stājas ceļā. Kas veido ceļu. Ar katru soli mēs esam aizvien tuvāk un tālāk. Tuvāk galam, bet tālāk no sākuma. Nezinu, vai kaut kas vispār kādreiz beidzas. Atkal jau sākas kaut kas no jauna. Bet sākt.. sākt gan nevar no beigām..''

Un tieši tāpēc es sev tiešām esmu aizliegusi rakstīt? Muļķīgi. Lai lietas notiek notikdamas?
Nenotiek. Tā ir jauka ideja, bet es nemāku gaidīt. Likās, ka māku. Jēga gaidīt, kad kāds tev kaut ko izdarīs, kad nemaz nezini, vai tas notiks.. un ja zini, ka vari izdarīt pats?

Raksti, zīmē, dari, smaidi, mīli, ej! Un tu būsi laimīga, saprati? Pārējais tad arī būs, un visam pietiks laika.
-Jā. (tā raksta sievietes, kas ir dusmīgas vai arī vienkārši cilvēki, kas par kaut ko ir tieši pārliecināti)

Es atradu šīs rindas /kursīvā/ un man it kā viss atkal kļuva skaidrs. Tā ir Inese, jau pirms gada, pirms vairākiem mēnešīem, un tagad, un otrā pasaules galā. Un nekad.. nekad neļaujiet sev būt tādiem, kādi neesat. Maskas ir karnevāliem, nevis dzīvei.

Viennozīmīgi šī vismaz ir karsta vasara, pagājušā nebija, bet mani vairs neuztrauc temperatūras.. būs karsti vēl ilgi. Peldēties. Šovasar tik daudz var peldēties. Šausmīgi daudz arī asarās. Bet šī jau ir asaru vasara.

Iet un doties, un aiziet

Kaut kur pa ceļu, līdz galam

Nu ātrāk, vēl tikai nedaudz

Līdz otrai pasaules malai

Stāvot tepat es jūtu

Tur kaut kur sirsniņā iekšā.

Iedomājies, mēs te stāvam

Un mums taču visa pasaule priekšā!

Tas bija sen, un man šķiet, ka tieši tagad.

1. augusts. patiešām 1. augusts..

..notiek notikdams..

Šī mazā frāzīte man pēkšņi ienāca prātā. Lai notiek notikdams, lai vienkārši viss notiek! Caur smiekliem un asarām, skumju priekam un panikām, jo viss beigu beigās ir tik skaisti kā pasakā. Un parasti pasakās tā pavisam skaisti ir tikai un vienīgi beigās. Beigas, tāpat kā mums bērnībā lasīja, ir aiz trejdeviņiem kalniem. Joks, ka neviens nezina, ko tas nozīmē. Es domāju, ka pat mana matemātikas skolotāja ne.

Tā nu es nevaru saņemties uzrakstīt ne vārda, dažreiz es gribu vienlaicīgi pateikt tik daudz, ka beigās nepasaku neko. Tikai papīkstu. Un tad, kad es pasaku mazliet skaļāk: ''Man nav ko darīt!'', debesis paver veselu valstību, un mēs varam atkal tajā ar prieku velties iekšā kā pasaules atklājēji, jo mums taču tas vairāk vai mazāk ir gēnos. Man laikam vairāk.

Man nebija ko darīt tikai 2 dienas. Atvērās vēl vienas durvis. Izeja ir gandrīz otrā pasaules galā.

Galdi apkrauti ar hieroglifu lapām, ar savām negācijām pret formalitātēm es apmeklēju nopietnas iestādes un ''kārtoju lietas''. Ko tas vispār nozīmē? Toms saka, ka man vienkārši ir interesanta pieeja visam.

Vīza! Pie velna, man ir vīza! Es esmu laimīga. Tad es vairākas dienas raudāju. Nezinu kāpēc, bet tagad es principā smaidu. Jo tikai es varu pazaudēt pasi. Bet mēs vienmēr atrodam tās lietas, kuras mums ir vajadzīgas. Un viss ir kārtībā. Es jau smaidu un smejos! Drīz visi dziedās un dejos!

Baudu. Es baudu šos skaistos vasaras mirkļus, skaisto Rīgu, kas vasaras karstumā ir pagrūti izturama, bet svētku noskaņas rada prieka pieplūdumu. Es esmu pelnījusi dažas dienas dabā. Ģimene, Latvija un draugi - tā būs mana vasara, jo tas man pietrūks visvairāk. (ēdiens arī noteikti!) Pametu puķes, man patika būt puķu meitenei. Tiešām patika, bet es gribu atpūsties.. un mazie puķu bērniņi man tāpat ir uz palodzes. Lieliski pēdējā laikā tieku galā arī ar bērniem. Tas piederas pie ģimenes. Un bērni - tas ir neizsīkstošs mīļuma avots, lai arī, jāatzīst, ka tas atņem ļoti daudz enerģijas. Puķes un bērni ir divas lietas, kuras sagādā daudz mīlestības, bet prasa daudz rūpju. Es jau pati esmu puķu bērns!

Es taču nevaru būt divās vietās vienlaicīgi, lai arī kā es to vēlētos. Es gribu doties, bet šeit ir šis tas, ko es nevaru ielikt koferī. Koferī var ielikt tikai kaut kādas lietas. Nepatīk vārds ''lietas''. Es to lietoju, kad nemāku kaut ko izskaidrot, un tas kaut vai no literārā viedokļa ir ārkārtīgi skumīgi. Nu ziniet, kad no manis skan: ''Es daru lietas. Man vajag kaut kādas lietas. Es kārtoju lietas''

Kādas lietas? Tur jau tā lieta. (atkal tas vārds! reāli besī ).
Un paliek nekārtība.

Nezinu. Es priecājos. Brīžiem. Tad ilgiem, tad īsiem.

Dace teica, ka austrumos cilvēki nedomā, kā būtu, ja būtu.... Tāpēc es dzīvošu mirklim, lai tagad būtu labi, un arī tad, kad es būšu atpakaļ būtu skaisti, jo jābūt. Ja viss ir pa īstam, tad tas tā arī paliek. Lai laime nepāriet. Un notiek viss notikdams. Uz labu.

post scriptum  Es varbūt tagad rakstīšu maz, bet tur - neizsakāmi daudz. Tagad es maldos dzejas rindās. Pieredze rāda, ka strādāšana un mazu bērnu pieskatīšana mudina uz dzejas rakstīšanu.
Brīvais laiks un daba - uz gleznošanu! 

Dobar dan!

Nedēļa Horvātijā. Nekas nevar būt labāks par nedēļu Horvātijā. Varbūt tikai divas nedēļas Horvātijā. Bet viss līdzsvarā. Nedēļa kalnu, saules, skaistu pilsētu, lieliskas atmosfēras un jaunu iespaidu.. par to, kā mums gāja, ir prātā uzrakstīt kaut ko nopietnu un nenopietnu. (jo, ja es rakstu, nevar taču būt pavisam nopietni, vai ne?) Daba, daba, daba. Tagad Latvija šķiet pavisam līdzena un vienkārša, bet manējā! Ķeramies pie darbiem un nedarbiem  - man patiešām vajag lietderīgi pakavēt aptuveni 2 nedēļas. Jo nav jau ko darīt - ir tik daudz it kā, bet visi un viss ir kaut kur prom vai aizkavējies, un es tik gaidu, gaidu, gaidu.
Man pat sanāk.

Smieklīgi. Kad bija maijs, es gaidīju jūniju, bet nepagāja ne pusmēnesis kā es jau gaidu jūliju. Man nekad negribas, lai šī gada puse paiet ātri, bet es laikam esmu nepacietīga.. vai arī es vienkārši gribu, lai lietas notiek. Notiek jau, laiks ir traks..  tas skrien kā Ušakovs maratonā, pārvērtē sevi. Vai arī vienkārši mēs pārāk daudz gribam paspēt. Ak, es esmu tik mierīga! Tā pēc ceļošanas ir vienmēr. Ar mani vispār tā ir, pārsvarā.

Atkal sāku uzjautrināties par tiem nejaušajiem cilvēkiem, bet es negribu vairs nejaušus (lai arī viņi uzlabo garastāvokli) - es gribu savējos.Bet tā jau ir, ka visiem patīk braukt prom, kad es esmu šeit, un es braucu prom, kad visi ir šeit.

Nekas. Darbs, gleznošana, grāmata, kārtība. Ar to pavisam noteikti es varu izvilkt kādu laiciņu! :)

Bet pa naktīm es sapņošu par atmiņām skaistām, mirkļiem -  esošiem un nepiepildītiem, iecerēm un mērķiem. Jo, ticiet vai ne, mūsu domas kāds lasa un piefiksē - mēs paši! Un ar to pietiek, lai sapņi piepildītos. Mēs gribam, mēs darām, cenšamies un iegūstam! Dažreiz šķiet, ka dzīve mums piespēlē iespējas, bet tāpēc, ka mēs tās meklējam un vēlamies
Ja aizveras kādas durvis, atveras vēl trīs.. un tā mēs mūžīgi maldāmies savā dzīves labirintā...

Jūnijpuķītes

Ir jūnijs. Vāzē jau novītušas maijpuķītes, bet cilvēki vēl joprojām tās prasa veikalos, jo tās šobrīd gan zied, gan smaržo visskaistāk. Pērciet no vietējiem tantukiem, kas tā centušies! Salasiet paši. Tās ir manas mīļākās puķes, bet maijs jau cauri. Beidzot. Ja atceros pēdējos mirkļus - sauli, brīvību, maijpuķīšu pušķi, kaut kādu bezgala nenozīmīgi nozīmīgu papīru ar cipariem (liecību), ugunskuru, kārtējās trakās idejas, smieklus un bezgala garas sarunas uz grīdas, cepot ābolkruasānus, maijs nevarēja beigties labāk. Sveika, vasara! Es varu neviltoti smaidīt un atklāt 1. jūniju ar izpeldēšanos ezerā, salasīt arī kādu pušķīti sev, nemitīgi atgaiņājoties no uzmācīgajiem odu bariem, un skraidīt basām kājām pa tikko nopļautu zāli.. Skaisti! Bet tomēr par tām puķēm..

* * *

"Sēžu pusēnā, man apkārt ir neskaitāmi daudz ziedu, nezinu cik! Sākumā domāju, ka, ja būs ļoti garlaicīgi, es noteikti saskaitīšu, bet nē, bezdarbībā es te noteikti neesmu.. tikai cepinos karstajā saulē un laistu, laistu, laistu, rūpēdamās par mazajiem puķu bērniem podiņos. Esmu puķu meitene. Ha, skan smieklīgi un tajā pašā laikā arī skaisti. Pirmā doma, kas man ienāk prātā, ir Londonā skatītā ''My Fair Lady'' ar Odriju Hepbernu Elīzas lomā.

Ir karsti, fiziski nogurdinoši, bet jauki.. es taču jau sen biju gaidījusi to brīdi, kad varēšu uzturēties lielāko diennakts daļu svaigā gaisā, un te nu tā notiek - esmu savā paradīzes stūrītī un gaidu puķumīļus, vairāk - puķumīles. Cilvēku, īpaši šajā karstumā, nemaz nav tik daudz, un dažreiz sāk šķist, ka šo visu bagātību izlieku par velti, jo uz to aiziet ļoti daudz laika. Kā jau minēju - cilvēks vienmēr visā cenšas radīt mākslu, un te nu es varu pilnībā izpausties, visu izkārtojot tieši tā, kā man labpatīk. 

Bet pats interesantākais - noteikti cilvēki. Nākas sastapt kadrus no visdažādāko kategoriju fotoalbumiem. Man nepatīk doma, ka cilvēkus var kaut kā iedalīt, bet, sastopoties ar daudz un dažādiem, tomēr var. Ir tie stabilie - darbinieki, kas nāk te pavadīt pīppauzes, lai, bojājot veselību, vismaz skats būtu skaists. Šajās divās karstajās dienās jau esmu dzirdējusi piezīmes, ka man pienākoties prēmija par tik ilgu uzturēšanos karsta saulē (taisnība vien ir, bija brīdis, kad pēc 3 pavadītām stundām saulē, tiešām sāka migloties, bet tā jau man patīk saulīte). Tad ir tie cilvēki, kas vienkārši nāk paskatīties, jo ir skaisti, tiešām skaisti. Tad vēl tās ar kaut ko neapmierinātās kundzītes, kas nomurmina pie sevis, ka esot par dārgu vai sāk pārmest, kāpēc, piemēram, Ziemassvētku kaktuss tagad ziedot. Tad ir tie, kuriem vienkārši gribas parunāties - gan par puķēm, gan vispār, bet parasti par puķēm. Patiesībā neko daudz par puķēm nezinu, mācījos dažnedažādākos nosaukumus, bet tagad, kad pēc dažādām sarunām esmu viss kaut ko dzirdējusi, varu jau brīvi diskutēt par petūnijām, rožu stādīšanu un vēl sazin ko. Man patīk uzvilkt pašai kaut ko puķainu (mans skapis to noteikti atļauj, jo viņam arī patīk puķes). Tad arī varbūt gadās tie, kuriem sāk interesēt nevis tās puķes, kas izliktas laukā, bet gan tieši es. Piemēram, vakar, piekrītot divu vīriešu piedāvājumam aizstumt to sasodīti smago dzelzs plauktu (vienmēr, kad es to daru viena, atrodas kāds, kas palīdz, jo visticamāk nodomā: ''Tā blondīne taču nepastums viena to dzelzs gabalu,'' un tad man vienmēr ienāk prātā doma, ka dažreiz ir jauki būt sievietei) , nācās tālāk klausīties jautājumus no sērijas ''Ko tu šovakar dari?'' Nepatīk īsti atteikt cilvēkiem, bet nākas. Kādam jau pieder mana sirsniņa. :)  

Par tiem cilvēkiem - ir vēl tie, kas vienkārši liek pasmaidīt un uzlabo dienu. Kā man viņi patīk! Piemēram, kāds onka, atbraucis ar riteni iesaucas: ''Tagad riteni ir atstāt ne tikai droši, bet arī skaisti!'' vai arī tie mazie glaimi: ''Es jau tikai skatos - puķes tik skaistas, un meitene arī.'' Tad ir arī tie, kas brīdī, kad es vienkārši viņus pasveicinu, domā, ka es uzreiz piedāvāšu kaut ko pirkt. Bet tā noteikti nav, jo man ārprātīgi riebjas uzbāzties cilvēkiem. Man vienkārši liekas svarīgi pasveicināt!
Vēl man ļoti patīk braukt pāri tiltam. Tā nenotiek bieži, un, lai arī tik tālu jābrauc, es vienmēr izbaudu to brīdi, kad skatos uz Daugavu, Vecrīgu no otra krasta un mana projekta darba cienīgajiem Rīgas tiltiem.''

* * *

Jauki, te bieži skan itāļu mūzika, bet, lai arī patīkamas, taču tās vairs nav īsti tās sajūtas, kas man bija agrāk.

Daudz kas jau vairs nav īsti tā kā agrāk, bet ir labi, un pat labāk. Es vienkārši nedomāju vairs īsti uz priekšu.Vēl ne.
 Eh, šīs bija divas traki karstas dienas, kad, atnākot vakarā mājās, man gribas iekrist gultā un... un viss. Neko vairs. Tad jau redzēs. Es vēl joprojām esmu gaidīšanas režīmā, un pat nedomāju par pieteikumiem jauniešu apmaiņām vai citiem brīnumiem, kas tik skaisti piepildīja manu pagājušo vasaru. Šogad arī ir tā pilngadības sajūta, ka jānopelna arī kāds naudas gabals, bet tikai tad, ja es pati esmu apmierināta ar to, ko daru. Bet, ko tur lieki melot, tas tiešām ir tikai lai nopelnītu. Kaut kad noteikti būs arī jāpievēršas sevis pilnveidošanai, kaut vai par velti, lai vienkārši saprastu. Un tomēr, lai atpūta un darbs ir līdzsvarā - ir vasara -  tāpēc paziedēšu vēl noteikti jūniju, un varbūt vēl.. kas to lai zina. Bet tagad trīs brīvdienas, un es kā Elīza tajās gribu justies kā lēdija. No puķu meitenes par lēdiju. Hmm, man galvā tas jaukais citāts:

''You see, Mrs. Higgins, apart from the things one can pick up, the difference between a lady and a flower girl is not how she behaves, but how she is treated. I shall always be a common flower girl to Professor Higgins, because he always treats me like a common flower girl, and always will. But I know that I shall always be a lady to Colonel Pickering, because he always treats me like a lady, and always will.''

Un paskat.. tad jau jākrāmējas..svētdien uz Horvātiju! Neticami, neticami skaisti! Tā noteikti būs burvīga nedēļa, un es pat īsti nezinu, kas var būt labāks par ceļošanu vai ceļošanu vasarā.. laikam, ka ceļošana uz vasaru (ja pats esi kāda ziemā vai rudenī).

Vasara notiek tik ātri! Īpaši tad, ja iztikām bez grandioza pavasara, vai ne? Nu ir taču tik viegli tagad, pat tad, ja ir grūti, ir vieglāk nekā parasti.

Izbaudiet vasaras burvīgos mirkļus,

To sauli, kas apžilbina,

Tik ļoti, ka vienkārši aizveras acis

Un mirklis apreibina!

Tikai nenoreibstiet no karstuma!