Sākums: ceļatrakums

Pavisam neierasti te sēdēt. Nu te - Helsinku lidostā - un rakstīt kārtējo Ineses dzīves lappusi.
Pēdējās dienas pavadītas mantu pārkrautā istabā un panikā (vai pavisam mierīgi) sviežot koferī visu, kas man varētu būt vajadzīgs. Ehh.. domāšana uz priekšu ietilpst manā nepatīkamo darbību sarakstā, bet ko darīt?

Lieliski iekārtota lidosta, lai arī pavisam negribētos atzīt, ka ziemeļnieki atkal ir mums priekšā. Pēc kartes jau arī uzkāpuši uz galvas. Te var uzlādēt portatīvo, sēžot uz mīksta ādas krēsla, lasīt grāmatu guļot gandrīz vai gultā un apmeklēt vietējo miniStockmanu. Gaidīt četras stundas (un gaidīt ir nepatīkamo darbību augšgalā, jūs pazīstat mani), bet šeit tas ir tā tīri jauki. Cik nu jauki ir iztērēt gandrīz četrus latus starbuckā (es nejūsmoju par to miestu kopš Londonas laikiem, bet pirms tam es tādā nekad nebiju bijusi un nemaz nedomāju, tikai ievēroju, ka tas ir viens no mūsdienu piedūrieniem. ''Piedūriens'' arī ir tikai piedūriens manā kontekstā ) bet bet bet.. vienalga par lēto amerikāņu kafiju, te ir Chai latte jeb tējkafija! Klāt gardas saldskābās maizītes ar papriku un gaļiņu, dārza āboli, serenādīte.. un, ak vai!! es zinu, ka tas mazais rupjmaizes klaipiņš koferī būs kā dievu ēdiens (jā, katrs latvietis taču vienmēr paņem rupjmaizes kukuli, atzīstaties!) bet dārza āboli pēc mēneša garšotu kā atvesti no Ēdenes dārza. Lūk, paradīze - manas mājas, bet es kaut kur skrienu prom! Es ticu teorēmai par vairākām paradīzēm paralēlās dimensijās.. un viena ir aiz noslēpumainās Āzijas. Jābūt!

Paiet man aziāts garām ar smaidu, bet es tik skatos lielām acīm... tikai iedomājos, cik bieži man nāksies tā justies. Ne labi, ne slikti, bet citādi.

***

Ko nu lai es saku par pēdējām dienām, ja ne to, ka tās bija skaistas. Es beidzot baudīju. Gan pēdējās peldes ezerā, gan sauli, gan skatījos naktī krītošas zvaigznes, lai gan krītošu ābolu bija vairāk. Draugi, ak mīļie cilvēki! Un pat tādi, kas mani sagaidīs tajā otrā galā, ir labi, kad apzinies, ka tev tur kāds ir.

Sarkasms arī pats atkal tā vienkārši uzkrita virsū, paldies mīļās. Sarkasmeorīts.
Es smējos daudz, es raudāju arī.. nesen pat abus reizē.. un tad tā smieklīgi sanāk, jo nezini skumīgi priecājies vai priecīgi raudi. Abi kopā, jo tāds taču ir rezultāts vienmēr, kad tev pieder, kas tik dārgs un nozīmīgs, ka grūti to atstāt un negribas pazaudēt. Bet jāriskē - tas, kas svarīgs, paliks, ja svarīgs.


Ak man pazuda internets, kā tad tur bija tā burvīgā frāze, kuru izdomāju? Tā:

Mīlēt un iemīlēt. Nebaidīties ko pazaudēt.
Doties un piederēt. Galvenais - neaizbēgt.
Tā nu es došos.

Man līdzi nāk Šampinjonu derība. To iedeva Blūma, bet tā ideāli der klāt šim manam stāstam. Un ne jau tāpēc, ka eksāmens, bet tāpēc, ka dzīve, un es negribu lai dzimtie vārdi aizmirstas kā gadu skaitļi vēstures stundās. Ko tad te lidostā darīt, ja ne lasīt?

Tad nu te humoram:

Divas nedēļas pirms braukšanas es salauzu mazo kājas pirkstiņu ( neskrieniet pa māju).
Pirms tam es tajā pašā dienā, kad uztaisīju vīzu, pazaudēju pasi ( neskrieniet lietū, turot pasi mapītē)
Šodien gandrīz pazaudēju biļeti (kušš, nesakiet mammai, viņa to izlasīs pati, jo palūdza manu blogspota linku :)
Mani sauc Inese, ne Linda, ne arī Sāra vai kā savādāk.
Un tāpēc es esmu uzmanīga, jo man gadās.


2.
Ar to jau nekas nebeidzas, pilnīgi nekas, viss sākas.
Vārds: Inese Muceniece
stāvoklis: īpaši miegains
Pēdējās 12h pavadītas lidostās un lidmašīnās.
Pārāk daudz pavadīts ar sevi, apkārt aziāti, bērni mani ar interesi aplūko.
Vēsture:
Viss, pie velna, sākās ar to, ka lidmašina no Helsinkiem negribēja izlidot laicīgi. Par stundiņu nokavējās un šeku reku - starp lidojumiem uz Honkongu un Taipeju ir tieši stundas starpība.
Tā smuki mana lidmašīna aizlidoja, un nākamo es nīkstu un gaidu kādas 4 stundas.
Atkal, un nav vairs jauki.

Par sevi jau es neuztraucos, te visu nokārtoja, pat sagaidīja ar lapiņu, kur uzrakstīts mans vārds un uzvārds, lai iedotu citu lidojumu, bet es vienkārši paeju garām. Es jau automātiski eju: atrast to un šito, jauna biļete, pajautā, kāds tur reiss? pie velna hieroglifi, es nezinu.
Tagad pēc Latvijas laika ir četri naktī, ko jūs gribat? Es uztraucos par ShawYu - kā viņa mani sagaidīs, ja nu jau ceļā? Uzrakstu nožēlas pilnu ziņu, bet viņa tikai atbild - lol, pēc vienas minūtes būtu iekāpusi autobusā. Sagaidīs. Un es pasmaidu, un paliek vieglāk.

Par lidojumu: pirmo reizi tik liela lidmašīna, tik garš lidojums un tik jauki stjuarti. Tiešām lieliski. Pat tad, kad es kaut kā pa diviem krēsliem izgūlusies netīšām nospiedu izsaukšanas pogu, viņa ieraugot mani pusaizmigušu, tikai pasmaidīja un atvainojās. Man? Varbūt iekšēji viņai viss kaitina, bet viņa smaida un smaida. Tāds darbs.
Tik jauki plediņi tur lidmašīnā un spilventiņi. Pa televizoriņu klausos uzmundrinošu mūziku, tad vēl sazin ko, ir k-pops, j-rocks, krievu rokmūzika, kantrī hiti un latino dziesmas, pat blues un jazz un jaunākie hiti ar vienu un to pašu bītu piecu minūšu garumā. Tad ir interesanti skatīties karti, kā lidojam pāri visai Āzijai. Varenā Krievija un Ķīna. Nu trakums. Labi, ka sēžu viena. Var dīdīties un gulēt pa 2 krēsliem tā kā tad kad man bija pieci gadiņi. Tad tikai biju mazāka.
 Te iekšā ir tīri jauki, jo ārā ir mīnus piecdesmit pēc celsija un dīvains skaitlis pēc fārengeita.
Baro labi, lej vīnu un kafiju cik uziet. Brokastis dod vienos naktī. Loģiski. Ar laiku jau tagad vispār nav viegli.
Es, protams, uztraucos, ka nokavēšu lidojumu, bet, kad jau bija pavisam skaidrs.. ai ko tur, skaties - Honkonga! Pie lodziņa esmu, vairs nekas dzīvē nav vajadzīgs kā tikai plašo pasauli no augšas paskatīties. Tā vien liekas,ka nosēdīsimies jūrā. Kalni, skaisti, ārā gandrīz 30 grādi. Un tad pēkšņi sāk līt. Ķīnas lietus, kā no spaiņa. Taipejā būs jautri, man kāreiz ir piemirsies lietussargs.

Honkongas lidostā visiem ir besis. Visi staigā vienādi, ne jau tāpēc, ka aziāti (arī tāpēc), bet tāpēc, ka noguruši.
Vienmēr tā dīvaini skatījos uz tiem, kas kaut kur guļ, bet tagad es tā daru pati. Kājas netur, gribas skriet un lēkāt, un izstaipīties. Daži pat iekārtojušies bērnu atrakcijās. Ziniet - ir jau vienalga. Ir labi.
Līst un līst, bet es tik ēdu sarkano magoni.
Nu beidzot tak jātiek līdz galam.

Es rakstīšu,
Un apsolu - lasīšu ziņas,

Ar mīļiem sveicieniem un mīlestību,

Inese (nezinu, kā mani tur sauks)

mēs te stāvam, bet mums visa pasaule ir priekšā.

Es dzīvoju mūžīgos kontrastos. Man šķiet, ka tas man liek visvairāk priecāties un ciest.

 ''Nobira pēdējā asara. Tad es sāku neprātīgi smieties. Vienmēr pēc skumjām nāk prieks un tad otrādi. Mūžīgie kontrasti. Tāpat kā, apēdot ko saldu, sagribas marinētus gurķīšus. Tāpat kā pēc nakts nāk diena, un tāpat kā mēs  - pretstati.''  (ziema 2013??)

Pretstati, kontrasti. Šī vasara ir tik ļoti citāda nekā iepriekšējā, man kaut kur klusībā ārprātīgi pietrūkst pagājušās vasaras vieglprātīgā došanās un izaicinājumi, tagad man ir tāda sajūta it kā es stāvētu uz vietas, bet es zinu, ka man tik daudz kas ir priekšā. Es zinu, ka es palēnām morāli un visādi citādi (tehniski?) gatavojos kaut kam lielam, skaistam un neaptverami interesantam.. un tiešām kaut kam vēl nebijušam.. un man būtu vienkārši jāpaliek, jāizbauda.. jānomierinās? Es laikam tiešām tā nevaru.
Tad viss bija tik spontāni, bet lieliski izplānots. Tas skan nereāli, bet es tiešām jutos laimīgi brīva. Tagad es jūtos laimīgi aizņemta, un es nemāku to izskaidrot.

 '' Cilvēka dzīve var būt skaista, tomēr tā ir pielīdzināma putna dzīvei būrī...''
''Mēs nemākam lidot, bet dažiem ir lemts, un mēs lidojam. Mums nav spārnu, bet mēs tos iedomājamies un lidojam domās nepārtraukti. Bailes izlauzties no tās mazās mūsu pasaulītes, kurā mums nemaz nekas nepieder. Mēs nepazīstam pasauli, mēs vienkārši domājam, ka visu saprotam.Nemaz nepārbaudām. Paļaujamies uz faktiem, ļaunāk - uz stereotipiem, citu teiktajam. Vienkāršojam sarežģījot. Ja mums tiešām gribas, lai mums kaut kas pieder, tas ir jāatklāj un jāpaņem pašam. Arī spārni jānopelna, arī lidot jāiemācās, un jāsaprot virziens.''

Es ceru, ka 3 mēneši būs tiešām daudz. Ne jau laika ziņā. Laiku nevar izmērīt mērvienībās, laiks jau ir mērvienība - nenosakāma, un tas neko nepalīdz, vareni!
Tāpēc nav jēgas teikt, vai tev ir daudz laika vai maz, jo kādam pusstunda ir mūžība, bet kādam mirklis, tomēr katram pusstunda ir pusstunda. Filosofiski vienkārši, un es tiešām sāku iemīlēt tiešumu, tikai ceru, ka tas neatstās nekādu ietekmi uz manu rakstīšanu.
Noteikti nēe! Nekas nevar būt ļaunāks par nepaplašinātiem teikumiem, bezjēdzīgiem saīsinājumiem un aprautām frāzēm.

''Iedomājies, mēs te stāvam, un mums visa pasaule ir priekšā! Rokas stiepienā un soļa attālumā. Tu zini, mums jāiet ar kājām. Tikai tad var sajust to katru akmeni, to katru vēja brāzmu, kas stājas ceļā. Kas veido ceļu. Ar katru soli mēs esam aizvien tuvāk un tālāk. Tuvāk galam, bet tālāk no sākuma. Nezinu, vai kaut kas vispār kādreiz beidzas. Atkal jau sākas kaut kas no jauna. Bet sākt.. sākt gan nevar no beigām..''

Un tieši tāpēc es sev tiešām esmu aizliegusi rakstīt? Muļķīgi. Lai lietas notiek notikdamas?
Nenotiek. Tā ir jauka ideja, bet es nemāku gaidīt. Likās, ka māku. Jēga gaidīt, kad kāds tev kaut ko izdarīs, kad nemaz nezini, vai tas notiks.. un ja zini, ka vari izdarīt pats?

Raksti, zīmē, dari, smaidi, mīli, ej! Un tu būsi laimīga, saprati? Pārējais tad arī būs, un visam pietiks laika.
-Jā. (tā raksta sievietes, kas ir dusmīgas vai arī vienkārši cilvēki, kas par kaut ko ir tieši pārliecināti)

Es atradu šīs rindas /kursīvā/ un man it kā viss atkal kļuva skaidrs. Tā ir Inese, jau pirms gada, pirms vairākiem mēnešīem, un tagad, un otrā pasaules galā. Un nekad.. nekad neļaujiet sev būt tādiem, kādi neesat. Maskas ir karnevāliem, nevis dzīvei.

Viennozīmīgi šī vismaz ir karsta vasara, pagājušā nebija, bet mani vairs neuztrauc temperatūras.. būs karsti vēl ilgi. Peldēties. Šovasar tik daudz var peldēties. Šausmīgi daudz arī asarās. Bet šī jau ir asaru vasara.

Iet un doties, un aiziet

Kaut kur pa ceļu, līdz galam

Nu ātrāk, vēl tikai nedaudz

Līdz otrai pasaules malai

Stāvot tepat es jūtu

Tur kaut kur sirsniņā iekšā.

Iedomājies, mēs te stāvam

Un mums taču visa pasaule priekšā!

Tas bija sen, un man šķiet, ka tieši tagad.

1. augusts. patiešām 1. augusts..

..notiek notikdams..

Šī mazā frāzīte man pēkšņi ienāca prātā. Lai notiek notikdams, lai vienkārši viss notiek! Caur smiekliem un asarām, skumju priekam un panikām, jo viss beigu beigās ir tik skaisti kā pasakā. Un parasti pasakās tā pavisam skaisti ir tikai un vienīgi beigās. Beigas, tāpat kā mums bērnībā lasīja, ir aiz trejdeviņiem kalniem. Joks, ka neviens nezina, ko tas nozīmē. Es domāju, ka pat mana matemātikas skolotāja ne.

Tā nu es nevaru saņemties uzrakstīt ne vārda, dažreiz es gribu vienlaicīgi pateikt tik daudz, ka beigās nepasaku neko. Tikai papīkstu. Un tad, kad es pasaku mazliet skaļāk: ''Man nav ko darīt!'', debesis paver veselu valstību, un mēs varam atkal tajā ar prieku velties iekšā kā pasaules atklājēji, jo mums taču tas vairāk vai mazāk ir gēnos. Man laikam vairāk.

Man nebija ko darīt tikai 2 dienas. Atvērās vēl vienas durvis. Izeja ir gandrīz otrā pasaules galā.

Galdi apkrauti ar hieroglifu lapām, ar savām negācijām pret formalitātēm es apmeklēju nopietnas iestādes un ''kārtoju lietas''. Ko tas vispār nozīmē? Toms saka, ka man vienkārši ir interesanta pieeja visam.

Vīza! Pie velna, man ir vīza! Es esmu laimīga. Tad es vairākas dienas raudāju. Nezinu kāpēc, bet tagad es principā smaidu. Jo tikai es varu pazaudēt pasi. Bet mēs vienmēr atrodam tās lietas, kuras mums ir vajadzīgas. Un viss ir kārtībā. Es jau smaidu un smejos! Drīz visi dziedās un dejos!

Baudu. Es baudu šos skaistos vasaras mirkļus, skaisto Rīgu, kas vasaras karstumā ir pagrūti izturama, bet svētku noskaņas rada prieka pieplūdumu. Es esmu pelnījusi dažas dienas dabā. Ģimene, Latvija un draugi - tā būs mana vasara, jo tas man pietrūks visvairāk. (ēdiens arī noteikti!) Pametu puķes, man patika būt puķu meitenei. Tiešām patika, bet es gribu atpūsties.. un mazie puķu bērniņi man tāpat ir uz palodzes. Lieliski pēdējā laikā tieku galā arī ar bērniem. Tas piederas pie ģimenes. Un bērni - tas ir neizsīkstošs mīļuma avots, lai arī, jāatzīst, ka tas atņem ļoti daudz enerģijas. Puķes un bērni ir divas lietas, kuras sagādā daudz mīlestības, bet prasa daudz rūpju. Es jau pati esmu puķu bērns!

Es taču nevaru būt divās vietās vienlaicīgi, lai arī kā es to vēlētos. Es gribu doties, bet šeit ir šis tas, ko es nevaru ielikt koferī. Koferī var ielikt tikai kaut kādas lietas. Nepatīk vārds ''lietas''. Es to lietoju, kad nemāku kaut ko izskaidrot, un tas kaut vai no literārā viedokļa ir ārkārtīgi skumīgi. Nu ziniet, kad no manis skan: ''Es daru lietas. Man vajag kaut kādas lietas. Es kārtoju lietas''

Kādas lietas? Tur jau tā lieta. (atkal tas vārds! reāli besī ).
Un paliek nekārtība.

Nezinu. Es priecājos. Brīžiem. Tad ilgiem, tad īsiem.

Dace teica, ka austrumos cilvēki nedomā, kā būtu, ja būtu.... Tāpēc es dzīvošu mirklim, lai tagad būtu labi, un arī tad, kad es būšu atpakaļ būtu skaisti, jo jābūt. Ja viss ir pa īstam, tad tas tā arī paliek. Lai laime nepāriet. Un notiek viss notikdams. Uz labu.

post scriptum  Es varbūt tagad rakstīšu maz, bet tur - neizsakāmi daudz. Tagad es maldos dzejas rindās. Pieredze rāda, ka strādāšana un mazu bērnu pieskatīšana mudina uz dzejas rakstīšanu.
Brīvais laiks un daba - uz gleznošanu! 

Dobar dan!

Nedēļa Horvātijā. Nekas nevar būt labāks par nedēļu Horvātijā. Varbūt tikai divas nedēļas Horvātijā. Bet viss līdzsvarā. Nedēļa kalnu, saules, skaistu pilsētu, lieliskas atmosfēras un jaunu iespaidu.. par to, kā mums gāja, ir prātā uzrakstīt kaut ko nopietnu un nenopietnu. (jo, ja es rakstu, nevar taču būt pavisam nopietni, vai ne?) Daba, daba, daba. Tagad Latvija šķiet pavisam līdzena un vienkārša, bet manējā! Ķeramies pie darbiem un nedarbiem  - man patiešām vajag lietderīgi pakavēt aptuveni 2 nedēļas. Jo nav jau ko darīt - ir tik daudz it kā, bet visi un viss ir kaut kur prom vai aizkavējies, un es tik gaidu, gaidu, gaidu.
Man pat sanāk.

Smieklīgi. Kad bija maijs, es gaidīju jūniju, bet nepagāja ne pusmēnesis kā es jau gaidu jūliju. Man nekad negribas, lai šī gada puse paiet ātri, bet es laikam esmu nepacietīga.. vai arī es vienkārši gribu, lai lietas notiek. Notiek jau, laiks ir traks..  tas skrien kā Ušakovs maratonā, pārvērtē sevi. Vai arī vienkārši mēs pārāk daudz gribam paspēt. Ak, es esmu tik mierīga! Tā pēc ceļošanas ir vienmēr. Ar mani vispār tā ir, pārsvarā.

Atkal sāku uzjautrināties par tiem nejaušajiem cilvēkiem, bet es negribu vairs nejaušus (lai arī viņi uzlabo garastāvokli) - es gribu savējos.Bet tā jau ir, ka visiem patīk braukt prom, kad es esmu šeit, un es braucu prom, kad visi ir šeit.

Nekas. Darbs, gleznošana, grāmata, kārtība. Ar to pavisam noteikti es varu izvilkt kādu laiciņu! :)

Bet pa naktīm es sapņošu par atmiņām skaistām, mirkļiem -  esošiem un nepiepildītiem, iecerēm un mērķiem. Jo, ticiet vai ne, mūsu domas kāds lasa un piefiksē - mēs paši! Un ar to pietiek, lai sapņi piepildītos. Mēs gribam, mēs darām, cenšamies un iegūstam! Dažreiz šķiet, ka dzīve mums piespēlē iespējas, bet tāpēc, ka mēs tās meklējam un vēlamies
Ja aizveras kādas durvis, atveras vēl trīs.. un tā mēs mūžīgi maldāmies savā dzīves labirintā...

Jūnijpuķītes

Ir jūnijs. Vāzē jau novītušas maijpuķītes, bet cilvēki vēl joprojām tās prasa veikalos, jo tās šobrīd gan zied, gan smaržo visskaistāk. Pērciet no vietējiem tantukiem, kas tā centušies! Salasiet paši. Tās ir manas mīļākās puķes, bet maijs jau cauri. Beidzot. Ja atceros pēdējos mirkļus - sauli, brīvību, maijpuķīšu pušķi, kaut kādu bezgala nenozīmīgi nozīmīgu papīru ar cipariem (liecību), ugunskuru, kārtējās trakās idejas, smieklus un bezgala garas sarunas uz grīdas, cepot ābolkruasānus, maijs nevarēja beigties labāk. Sveika, vasara! Es varu neviltoti smaidīt un atklāt 1. jūniju ar izpeldēšanos ezerā, salasīt arī kādu pušķīti sev, nemitīgi atgaiņājoties no uzmācīgajiem odu bariem, un skraidīt basām kājām pa tikko nopļautu zāli.. Skaisti! Bet tomēr par tām puķēm..

* * *

"Sēžu pusēnā, man apkārt ir neskaitāmi daudz ziedu, nezinu cik! Sākumā domāju, ka, ja būs ļoti garlaicīgi, es noteikti saskaitīšu, bet nē, bezdarbībā es te noteikti neesmu.. tikai cepinos karstajā saulē un laistu, laistu, laistu, rūpēdamās par mazajiem puķu bērniem podiņos. Esmu puķu meitene. Ha, skan smieklīgi un tajā pašā laikā arī skaisti. Pirmā doma, kas man ienāk prātā, ir Londonā skatītā ''My Fair Lady'' ar Odriju Hepbernu Elīzas lomā.

Ir karsti, fiziski nogurdinoši, bet jauki.. es taču jau sen biju gaidījusi to brīdi, kad varēšu uzturēties lielāko diennakts daļu svaigā gaisā, un te nu tā notiek - esmu savā paradīzes stūrītī un gaidu puķumīļus, vairāk - puķumīles. Cilvēku, īpaši šajā karstumā, nemaz nav tik daudz, un dažreiz sāk šķist, ka šo visu bagātību izlieku par velti, jo uz to aiziet ļoti daudz laika. Kā jau minēju - cilvēks vienmēr visā cenšas radīt mākslu, un te nu es varu pilnībā izpausties, visu izkārtojot tieši tā, kā man labpatīk. 

Bet pats interesantākais - noteikti cilvēki. Nākas sastapt kadrus no visdažādāko kategoriju fotoalbumiem. Man nepatīk doma, ka cilvēkus var kaut kā iedalīt, bet, sastopoties ar daudz un dažādiem, tomēr var. Ir tie stabilie - darbinieki, kas nāk te pavadīt pīppauzes, lai, bojājot veselību, vismaz skats būtu skaists. Šajās divās karstajās dienās jau esmu dzirdējusi piezīmes, ka man pienākoties prēmija par tik ilgu uzturēšanos karsta saulē (taisnība vien ir, bija brīdis, kad pēc 3 pavadītām stundām saulē, tiešām sāka migloties, bet tā jau man patīk saulīte). Tad ir tie cilvēki, kas vienkārši nāk paskatīties, jo ir skaisti, tiešām skaisti. Tad vēl tās ar kaut ko neapmierinātās kundzītes, kas nomurmina pie sevis, ka esot par dārgu vai sāk pārmest, kāpēc, piemēram, Ziemassvētku kaktuss tagad ziedot. Tad ir tie, kuriem vienkārši gribas parunāties - gan par puķēm, gan vispār, bet parasti par puķēm. Patiesībā neko daudz par puķēm nezinu, mācījos dažnedažādākos nosaukumus, bet tagad, kad pēc dažādām sarunām esmu viss kaut ko dzirdējusi, varu jau brīvi diskutēt par petūnijām, rožu stādīšanu un vēl sazin ko. Man patīk uzvilkt pašai kaut ko puķainu (mans skapis to noteikti atļauj, jo viņam arī patīk puķes). Tad arī varbūt gadās tie, kuriem sāk interesēt nevis tās puķes, kas izliktas laukā, bet gan tieši es. Piemēram, vakar, piekrītot divu vīriešu piedāvājumam aizstumt to sasodīti smago dzelzs plauktu (vienmēr, kad es to daru viena, atrodas kāds, kas palīdz, jo visticamāk nodomā: ''Tā blondīne taču nepastums viena to dzelzs gabalu,'' un tad man vienmēr ienāk prātā doma, ka dažreiz ir jauki būt sievietei) , nācās tālāk klausīties jautājumus no sērijas ''Ko tu šovakar dari?'' Nepatīk īsti atteikt cilvēkiem, bet nākas. Kādam jau pieder mana sirsniņa. :)  

Par tiem cilvēkiem - ir vēl tie, kas vienkārši liek pasmaidīt un uzlabo dienu. Kā man viņi patīk! Piemēram, kāds onka, atbraucis ar riteni iesaucas: ''Tagad riteni ir atstāt ne tikai droši, bet arī skaisti!'' vai arī tie mazie glaimi: ''Es jau tikai skatos - puķes tik skaistas, un meitene arī.'' Tad ir arī tie, kas brīdī, kad es vienkārši viņus pasveicinu, domā, ka es uzreiz piedāvāšu kaut ko pirkt. Bet tā noteikti nav, jo man ārprātīgi riebjas uzbāzties cilvēkiem. Man vienkārši liekas svarīgi pasveicināt!
Vēl man ļoti patīk braukt pāri tiltam. Tā nenotiek bieži, un, lai arī tik tālu jābrauc, es vienmēr izbaudu to brīdi, kad skatos uz Daugavu, Vecrīgu no otra krasta un mana projekta darba cienīgajiem Rīgas tiltiem.''

* * *

Jauki, te bieži skan itāļu mūzika, bet, lai arī patīkamas, taču tās vairs nav īsti tās sajūtas, kas man bija agrāk.

Daudz kas jau vairs nav īsti tā kā agrāk, bet ir labi, un pat labāk. Es vienkārši nedomāju vairs īsti uz priekšu.Vēl ne.
 Eh, šīs bija divas traki karstas dienas, kad, atnākot vakarā mājās, man gribas iekrist gultā un... un viss. Neko vairs. Tad jau redzēs. Es vēl joprojām esmu gaidīšanas režīmā, un pat nedomāju par pieteikumiem jauniešu apmaiņām vai citiem brīnumiem, kas tik skaisti piepildīja manu pagājušo vasaru. Šogad arī ir tā pilngadības sajūta, ka jānopelna arī kāds naudas gabals, bet tikai tad, ja es pati esmu apmierināta ar to, ko daru. Bet, ko tur lieki melot, tas tiešām ir tikai lai nopelnītu. Kaut kad noteikti būs arī jāpievēršas sevis pilnveidošanai, kaut vai par velti, lai vienkārši saprastu. Un tomēr, lai atpūta un darbs ir līdzsvarā - ir vasara -  tāpēc paziedēšu vēl noteikti jūniju, un varbūt vēl.. kas to lai zina. Bet tagad trīs brīvdienas, un es kā Elīza tajās gribu justies kā lēdija. No puķu meitenes par lēdiju. Hmm, man galvā tas jaukais citāts:

''You see, Mrs. Higgins, apart from the things one can pick up, the difference between a lady and a flower girl is not how she behaves, but how she is treated. I shall always be a common flower girl to Professor Higgins, because he always treats me like a common flower girl, and always will. But I know that I shall always be a lady to Colonel Pickering, because he always treats me like a lady, and always will.''

Un paskat.. tad jau jākrāmējas..svētdien uz Horvātiju! Neticami, neticami skaisti! Tā noteikti būs burvīga nedēļa, un es pat īsti nezinu, kas var būt labāks par ceļošanu vai ceļošanu vasarā.. laikam, ka ceļošana uz vasaru (ja pats esi kāda ziemā vai rudenī).

Vasara notiek tik ātri! Īpaši tad, ja iztikām bez grandioza pavasara, vai ne? Nu ir taču tik viegli tagad, pat tad, ja ir grūti, ir vieglāk nekā parasti.

Izbaudiet vasaras burvīgos mirkļus,

To sauli, kas apžilbina,

Tik ļoti, ka vienkārši aizveras acis

Un mirklis apreibina!

Tikai nenoreibstiet no karstuma!

Līdz brūcēm vēl vairāki metri.

Es turu solījumus. Vienmēr.
It kā viss padarīts, bet noteikti nav, jo tā nekad nenotiek. Nekad nevar izdarīt visu, bet svarīgāko jāpaspēj! Tad vēl jāsaprot, kas ir svarīgi un kas nē.. dažreiz pat nav laika šķirot un ieslēdzas automātiskais režīms. Bet mēs taču esam cilvēki. Mēs tā nedarbojamies! Un tāpēc vienu brīdi likās, ka vienkārši vairs tā nevar.. bet, bet.. ziniet, ir beidzot tā sajūta, ka sirsniņā tāds kā miers un mīļums .. tad nopūšos un pasmaidu! :)

Briesmīgs maijs. Es visu laiku gaidīju, kad viņš beigsies, es nevarēju tikt ar viņu galā, es skrēju, skrēju.. un paspēju.
Viss, es vairs nekur nesteidzos, un palieciet ar mani! Man ir vienkārši jāgaida. Gaidīsim kopā? Tas ir tieši tas, ko es nekad neesmu varējusi izdarīt. Gaidīt. Jau tad, kad tikai ar 3. piegājienu sagaidīju savu ID karti milzīgajā rindā. Sēdēt un nezināt! Kā?
Neziņa ir briesmīgākais, kas var vispār būt..

un man tagad ir vislielākā neziņa
...bet es smaidu un gaidu, un es varu!
Tie divi vārdi: ''Būs labi!'' vienmēr iepriecina.

Rekur mans uzgleznotais maijs. Pelde sāpju jūrā.
Tehnika: uz izjūtām, protams, ka akrils
Vieta? Kaut kur ~ 9 stāva augstumā, zem debesīm, 30 grādu karstā saulē, un šodien - mazliet mierīgāk

Jā, arī laikapstākļi bijuši interesanti un neizprotami. Bet labā ziņā, jo daudz saules bijis. Un saules, kā jau mēs zinām, nekad jau nevar būt par daudz! :)

Bet, ja aizver acis, nāk prātā ļoti skaisti mirkļi. Un šodiena ir visskaistākā (ha, tieši tāpēc, ka man beidzot tie visi mirkļi nāk prātā).. un tāpēc, ka paliek vieglāk. Tad atkal sāku meklēt jaunas grūtības. Tā dzīvē iekārtots.
Tik sen nebiju tā vienkārši bez steigas palasījusi, pagleznojusi un parakstījusi, tā maijā laiku pa laikam centos to darīt, bet šodien visu smuki savilku kopā, un jāsaka, ka man ir daudz dadaisma, haotisma, skumju, neizprotamu rindu, aprautu frāžu, mammas jaunības portrets, un daži smieklīgi pantiņi. Bet man vairs galīgi neliekas, ka būtu jāpublicē savi darbi.. lai gan tieši ar tiem vislabāk var izskaidrot, kā īsti ir, un tajā pašā laikā arī nē..

Nekad nav tik daudz raudāts. Ne par ko. Par to, ka labi un skaisti. Tikai grūti. 

Gribas prom un šeit. Sanāca aizčāpot līdz brāļiem igauņiem, gluži kā vasarā. Šeit ir labi. Uz svētkiem tapa mans latviešu manikīrs. Ja frančiem ir savs, tad latviešiem arī.






                       ***
Labāk par smieklīgo. Vakar atradu grāmatu ''Biezpiens ar krējumu''. Ja tu pazīsti mani pietiekami labi, tu tagad vismaz pasmaidīji. Lasīju, un vienu brīdi likās, ka es esmu Kārlis Vērdiņš. Pa manam! Pēc rindas ''Runā ar mani. Kutini mani. Pastāsti, ko tu domā.'' likās, ka sarunājos ar Tomu.

Es sapratu, ka pavisam drīz dosimies uz Horvātiju. Tik skaisti! Ja man nebūtu ko darīt, es jau būtu sen par to domājusi, bet es gandrīz aizmirsu. Tur mēs nosvinēsim visus svētkus. Nesanāca tā īsti šomēnes ar tiem svētkiem. It kā bija, bet iekšēji nebija. Bet līdz tam, vēl pāris dienas pavazāsimies pa mācību iestādēm, un tad jāsāk padarīt dzīve skaistāka, vai ne?
Cilvēks pēc savas dabas ir mākslinieks. Viņš visur, vienalga kādā veidā, cenšas savā dzīvē radīt skaistumu. /Gorkijs

Tā ir. Eh. Ziniet, ja godīgi, tas, kas tagad notiek ir izskaidrojams ar pavisam maziem, 3 skaistiem vārdiņiem. Ja tu zini, ko es domāju.. :) 
Ir grūtāk saņemties nekā parasti, tas arī viss.
Vai arī vienkārši notiek vēl vairāk nekā parasti.Bet tas jau labi. It kā...
Un no iekšas kaut kāds emociju virpulis grib izlauzties uz āru.
Un nevar jau īsti saprast.

Tā es varētu rakstīt mūžīgi, bet nenāk taču miegs. Atliek izgulēties vienu vienīgu dienu, un jau nenāk miegs.
Tā pat kā, atliek neizgulēties neskaitāmas dienas, kā esmu gatava aizmigt uz vietas.
Kur līdzsvars?
Jau sen nav.
Jābūt. Harmonija un citi zvēri.
Daba, meži un jūra, un putni, un taureņi, un viņš!

Lasot autorus, kuri raksta labi, pierodam arī labi runāt

Dārgais Pavasari,

Paldies Tev, neizsakāmi liels paldies Tev, ka tieši mirklī, kad Tu ieradies (ar ārprātīgāko nokavēšanos, starp citu) un pavēlēji termometra stabiņam uzkāpt tiešām sen neredzēti augstu, es no šīs nestabilitātes esmu saķērusi tavu it kā silto, bet ļoti viltīgo vēju. Vienkāršāk sakot - esmu saaukstējusies. Un tā nu es turējos šos 6 ziemas mēnešus, diezgan bieži gan esot uz robežas, bet tomēr noturoties, un tagad, kad ārā tik jauki un skaisti, ar lielu blīkšķi: ''Bams!''

Bet es tevi tomēr neizsakāmi mīlu un Tev vajadzētu darīt tāpat, jo Tu esi mans un arī Tu, acīmredzot, vari ar mani darīt, ko vēlies..

Es tevi nekad nepametīšu, tiekamies kaut kur dabā, tā pa īstam pēc mēneša, kad tu jau laikam būsi prom. Vai arī tad pēc gada.

vienmēr Tava,

Inese 

Stāsts ir par to, ka Maijs nav labs cilvēka draugs. Tu iekšēji atslābsti, bet dzīve no tevis prasa tieši pretējo, jo šis ir tāds īstais ''darba mēnesis'', kad prāts (ja tāds vēl ir) saka: ''DARI!'', bet kaut kur sirsniņā tu labprāt vēlies nodoties savām sirdslietām un dabas vilinājumam. Patiesībā, sākas iedvesmas viļņi, un, lai arī saka, ka vienmēr jāklausa sirdij (un tā, protams, ir cilvēciska taisnība) dzīvē tas nekad tā līdz galam neizdodas. Ja izdodas, tad noteikti esi laimīgs. Tik ļoti, ka tavs neaprakstāmais slinkums atspoguļojas tavā laimes pilnībā.

Tad tu esi tik laimīgs, ka, šķiet, ka esi ļoti, pat pārāk gudrs un  pārējo nieka problēmas spēj atrisināt ar padomiem - nevajadzīgiem, kā jau visi padomi, bet vienmēr gudriem uz saprātīgiem. Jebkuram cilvēkam ir vajadzīga uzslava vai viedoklis no cita, ir taču. Un tad rodas atdeve. No sākuma varbūt tā ir vienkārši neizturama - tā atbaidošā, visaptverošā centība kāda piemīt iesācējiem. Citi to dēvē par ielīšanu kaut kur pakaļgalā, bet, es nezinu, tās ir divas dažādas lietas. Nav jau slikti mācīties no citiem. Līdz tam brīdim, kad tu atrodi to savu ''es'' un vari bezrūpīgi pateikt, ko tev nevajag un vajag. Bet, ja tu nezini, vai tev gadījumā tiešām nevajadzēs, tad vismaz paklausies. Varbūt noderēs!

Ko gan es gribēju pateikt? Es nezinu, pirms mirkļa man likās, ka es zinu.
Miegs, kad esi slims, ir vajadzīgs miegs. Paldies, ka spējat man to ieskaidrot, jo es pati nevaru saprast. 15h miega, tad kāda grāmata. Nav jau laika daudz lasīt, ir taču ''darba mēnesis'' un es netaisos slimot vairāk par 2 dienām. Andrē Moruā novele ''Karjera''. Īsi un ģeniāli, viņam pieder tās rozā rindas nedaudz augstāk. Ziniet, man nopietni liekas, ka nekas īsti nenotiek.. tik ārprātīgas alkas pēc brīvības, interesantām sarunām un ideju attēlošanas. Tik daudz ideju.
Skola atņem laiku, vēl tikai nedaudz! Es jau tā par viņu aizmirstu, bet ir lietas, kas jāizdara. Atliksim patīkamo. Bet mazliet ļausimies prieciņam.

Lielākā bauda, kādu vien spēj izjust godīgs cilvēks, ir sagādāt baudu saviem draugiem. /Voltērs

Tā ir, un es nevaru sēdēt mājās un slimot. Man ir vajadzīga daba, draugi, piedzīvojumi.. Varbūt tās ir labākās zāles?
Un pēc tam darbi. Es ieiešu te tikai tad, kad tie būs padarīti. Savādāk rodas jaunas un jaunas idejas, un tas nebeigsies nekad.