Italia. 12.04.12.

Day 5 / Verona, good bye party

Brīva diena, brīva diena Veronā. Bija doma, ka atkal dosimies visi kopā pa pilsētu, bet, tā kā viss jau +/- apskatīts (Verona nemaz nav tik liela kā likās!) un katram savas intereses, nolēmām paši izbaudīt pilsētu kā nu katrs grib, jo pārējiem šī ir pēdējā diena.Itāļiem šī doma laikam nepatika, jo tas nozīmēja, ka viņiem jādodas uz skolu.. un vispār viņiem ir ļoti liela nepatika pret došanos uz skolu. Tā nu gadījies, ka man sanāks palikt par 2 dienām ilgāk, esmu laimīga, bet tas, protams, ir tā stulbā biļešu stāsta dēļ.  Cēlāmies kopā ar viņiem, ļoooti agri un pilnīgi miegaini devāmies uz centru. Izvēle katra paša ziņā. Pārsvarā šopings, man ceļojot šopings šķiet diezgan muļķīgs, varbūt tikai tad, kad pilnīgi nav ko darīt. Veikali, veikali, principā jau tas pats kas pie mums.

No rīta vēl viss bija ciet. Maldījāmies pa ieliņām, sala rokas (šodien no Francescas dabūju arī botas) :D Kāds brīnums, aizmirsu paņemt cimdus!
Es varētu mūžīgi raudzīties uz tiem balkoniņiem! Centrā atradām māju, kurā it kā piederot dzīvoklis Leonardo di Caprio. Baigais abloms mums bija, kad no viņa loga viņš mums nepamāja. :(

Linda nopirka kārotos suvenīrus, es nopirku jaunu maku, jo tieši pirms brauciena saplīsa vecais, visādus niekus.. veikali vienkārši pazūd, apkārt ir pārāk skaisti. Tā kā mums bija pārāk auksti, tad izdomājām, ka vajag ieiet kādā kafejnīcā un nobaudīt kārtīgu Itālijas kafiju. Espresso biju jau pagaršojusi pie Francescas un knapi izdzēru, tāpēc kas mierīgāks.

Tad nu es sapratu, ka es izskatos pēc konkrētākā tūrista ar Itālijas kreklu un uzmauktu visu iespējamo ko vien var uzvilkt, saulesbrillēm arī, protams. Bet man vismaz bija silti. Un tad... tad tas beidzot notika.. tas ko mēs gaidījām visu šo laiku - saulīte un siltums! Beidzot!

Ja astoņos no rīta Veronā vispār nav neviena cilvēka, tad pa dienu reāli te jau bija nenormālākā burzma.

Principā.. aukstums arī bija vienīgais, kas mums šoreiz neļāva nopirkt gelato. Šoreiz pārbaudītas vērtības - pistāciju! Apsēdāmies uz soliņa pie burvīgās Arēnas un jutāmies kā paradīzē. Un tad... un tad mums aizgāja ciet. Jā, laikam piektā diena Itālijā un pārlaime dara savu. Sākām apspriest cilvēkus un priecāties par lielisko faktu esot ārzemēs - neviens nesaprot, ko tu saki. Ašie joki par itāļiem, satikām daudz itāļu gingerino un itālieti, kas izskatās pēc mūsu skolotājas. Un tad.. vissmieklīgākais tā brīža mirklis, kad es tā vēsi pateicu:
''Baigi forši būtu, ja mums te būtu kādi pazīstamie!''
Un kā nu ne.. tieši tajā brīdī mums garām ar riteni pabrauca Viktors. Viktors no vakardienas boulinga! Vienkārši kāda iespēja?? Tā nu mēs principā norēcām atlikušo laiku un devāmies satikt itāļus no skolas.

Devāmies pusdienot pie Ilarias un pa ceļam norēcāmies par pilnīgi neko, ārprāts, šķiet, ka viņas domāja, ka mums kaut kas noteikti nav kārtībā. ieraudzījām ķirzaku, gribējām parādīt, bet kā tad angliski vispār ir ķirzaka?? Tāpēc mēs pateicām snake with legs un tas jau atkal bija iemesls smieties. Pa ceļam apbrīnojām visādus kokus, kas viņiem liekas pilnīgi ierasti.Ja pie mums apkārt augtu tādas lietiņas...

Pusdienas bija burvīgas, un es vairs vispār nespēju šim visam ēdiena daudzumam atrast vietu. Ēdām spageti ar bekonu un olu, salami ar itāļu maizi un salātiem, desertā - zemenes ar pistāciju saldējumu. Nomm, varēšu mājās neēst nedēļu. Vispār jau sāk gribēties kartupeļus...

Tad vēl viens mazais dzīves prieciņš, kad vari uzvilkt laiviņas, jo ārā beidzot ir silti. :) Francescas brālis aizveda mūs līdz centram, kur viņas mums nopirka dāvaniņu - krāsainas pastas bantītes. Dikti mīlīgas, mums un Mārītei, es jau jūtu, ka Alisīte būs sajūsmā. Pa ceļam man parādīja arī restorānu, kurā strādā Francescas brālis. Kamēr es fotografēju, man uzbrauca ritenis, tāpēc šī bilde ir vienkārši ielikšanas vērta.

Satikām visus pārējos upes krastā, safočējām dikti jaukas bildītes pie Veronas Castelvecchio tilta un pasauļojāmies. :)

Devāmies uz good bye ballīti picērijā. Man tās vēl nebūs atvadas, nu daļējas atvadas. Picērija atradās baznīcā, un tas man likās ļoti dīvaini. Ēdienkartē bija kādas miljons picas un viss bija tikai itāļu valodā. Paņēmu kaut kādu, ja godīgi man bija vienalga, ēdiens vienkārši ar mani vairs negribēja draudzēties, tāpēc es nemaz neapēdu, jo es tiešām vairāk nevarēju. :D Pirmo reizi redzēju picu ar frī kartupeļiem, otro reizi pa šīm dienām vispār redzēju kartupeļus kā tādus.

Sākām mācīt itālietēm frāzes latviešu valodā. Nosmējāmies! Viņām ir dikti grūti to visu izrunāt. Vēlāk varējām vērot kā viņas bļaustās: ''Es gribu gulēt, es esmu nogurusi, es eju mājās!'' Tad kad aizgāja skolotāji, protams, sākās bad words time. Es neatceros, kad pēdējo reizi es būtu par ko tādu smējusies, bet arī tā ir ārzemju klasika. Tas bija tik smieklīgi!

Atvadījāmies, baigi dīvaini, ka nebraukšu rīt ar visiem uz lidostu, citi man saka, ka man ir paveicies, nu tā jau arī ir! :) Sāku domāt, ka, lai arī ne pēdējā, bet tomēr pēdējās dienas šīs nu ir.. esmu pie visa tik reāli pieradusi. Protams, gribas satikt visus savējos, bet šeit ir dikti jauki. Heh, nākamās divas dienas es dodos ar Francescu uz skolu, būs jautri!

Italia. 11.04.12.

Day 4 / Lago di Garda, Sirmione, Verona

Agrs rīts, ārā līst. Ārā līst? Še tev nu bija siltā Itālija, šodien no Francescas nācās aizņemties arī kurtku! Dodamies līdz centram kam seko ar autobusu mazliet vairāk kā stundas brauciens līdz Itālijas lielākajam, skaistajam Gardas ezeram. No debesīm uz mums lūkojas nesmuki mākoņi, šķiet, ka līs, noteikti līs!

Es gaidīju, ka Gardas ezers būs liels, bet, protams, tas izrādījās vēl lielāks. Skats, burvīgs skats.. kalni, kalni... tagad man tas atgādina Stavangeru Norvēģijā, bet tad kad skatījos uz Stavangeru man tas atgādināja šo vietu - Sirmioni. Tos kalnus.. vispār nav iespējams iemūžināt, viņi it kā saiet kopā ar mākoņiem, skaisti. Izstaigājām pilsētu, pastaigājām pa drupām, mazliet samirkām un nosalām, bet bija tā vērts. Labi, šeit vienkārši vārdi ir lieki. 

 Nu bija, bija lietus

 Pāris noziegumi..

 Ar itāļu meičukiem..

Tikām pie kārotā brīvā laika, bet patiesībā tas izvērtās galīgi ne tā kā gaidījām. Sāka riktīgi līt lietus, pilsētā nebija īsti ko darīt sliktā laika dēļ, kājas bija galīgi slapjas (piedodiet, nepaņēmu zābakus) un veikalos arī nekā nebija. Nuja, vienīgais, ko mums atlika darīt bija ēst saldējumu. Te bija vienkārši ārprātīgākie saldējuma kalni, tas jau tā, ka bija auksti. Sēdējām kādā cafe, neviens skolotājs nebija sazvanāms, braukt prom ātrāk nevarējām, ejam uz gelateriu pāri ielai, jo tur liek vairāk. :D Ak mēs latvieši. Atnācām atpakaļ, bet mūs sāka heitot, ka nopirkām saldējumu citur, nu labi... aizgājām ar Daci kaut kādā tunelī un uztaisījām stulbas bildes no sērijas ''mēs ēdam saldējumu.'' Bija auksti, bet pārāk garšīgi, lai neēstu.

Gaidījām pus h autobusu. Bija nežēlīgi auksti, bet centos saglabāt pozitīvisma garu. Laikam tas no tēta, parasti es čīkstu, bet viņš ir pozitīvs, bet tad kad viņa nav es pati tāda esmu, jo kādam jau jābūt! Atpakaļceļā izmēģinājām labāko sasildīšanās paņēmienu - smieklus. Smējāmies pilnīgi bez iemesla!


Iesoļojām mājās ar vienu domu galvā ''Fredo!'' Pēc siltām zeķēm un tējas, un džempera jutos kā laimīgākais cilvēks pasaulē. Uz Francescas brāļa jautājumu, vai gribam kaut kur doties, nebija ilgi jāmeklē atbilde! Dosimies uz Francescas mīļāko vietu Veronā, no kuras visa pilsēta paveras no augšas. No augšas, no augšas vienmēr ir skaisti! Bet vispirms... kamēr gaidām kad Linda ar Ilariu būs gatavas izdomājam paspēlēt solo un Gianmaria mani izaicina uz dambretes partiju. Tā nebija laba doma, jo viņš šajā spēlē esot pro. Sapratu, ka zaudēšu, bet nepaspējām izspēlēt, jo bija jau jāiet, tāpēc es tā vēsi ''Oh.. but I would win anyway!'' Joki, joki..

Vispār viņas brālis ir dikti stilīgs, tāds vēsais. Brauksim ar viņa mašīnu, prasa par manu mūzikas gaumi uz ko es, loģiski, atbildu - italian! Tad nu vienojamies par Coldplay, Shakiru un patiesībā jebko citu.

Vieta atradās kalnā, no kura pavērās skats uz skaistajiem Veronas māju jumtiņiem... visa pilsēta, tepat! Viss tik saskaņots. Safočējāmies, re arī bilde ar viņas brāli, haha.

 Atzīšanās mīlestībā, Gianmaria teica, ka tas ir stulbi, bet viņam daudz kas liekas stulbi. :D



Vakariņas aizvadījām pie Ilarias ar viņas vecākiem. Kaut kas līdzīgs kukurūzas putrai ar gaļas bumbiņām sarkanā mērcē. (tam visam noteikti ir kaut kādi īpaši itāļu nosaukumi, bet nu.. tā saprotamāk). Un saldais... mama mia! Pie galda sarunas, protams, itāļu valodā, neko nesaprotam, nekas.

Un vakara noslēgums - boulings! Dodamies četratā.. un jā, šis jau nav nekāds Zelta boulings. Šis ir tāds maziņš, mīlīgs, vietējais old school boulindziņš. Aww.. celiņi tādi īsi, bumba ripo kur grib, tāpēc es laikam uzvarēju visas trīs reizes. Blakus celiņā atnāca 2 itāļi - viens jaunāks, viens vecāks. Vienu sauc Viktors, domājām, ka vecāko... bet izrādījās, ka jaunāko, īsti nezinu kāpēc, bet mums tas likās ļoti smieklīgi. (un šī nebija pēdējā reize kad mēs viņu redzējām, starp citu) Lai būtu jautrāk centos mest ar Viktoru reizē!
Tad vēl bija tāda fīča - pa visu spēli kādu vienu vai divas reizes pirms random izraudzīta metiena parādās, ka this is your lucky strike! Tas nozīmē, ka straika gadījumā var laimēt kaut kādu gadžetu. Nezinu kādā veidā, bet man tas izdevās un varēju sev beigās izvēlēties gadžetiņu - pildspalvu un piekariņu, ha suvenīrs.

 scoooore!

Braucām mājās, bija jau pāri 11 vakarā, nogurumiņš.. esmu jau pie visa pieradusi, gaidu rītdienu!! :)

Italia. 10.04.12.

Day 3 / skola, Verona

6:15 ''Ines, it's time!''

Labākais modinātājs pasaulē. Labi, jūtos tā it kā man būtu jāiet uz skolu, tikai pilnīgi nav ne jausmas uz kādu. Saprotu, ka ir ļoti auksti. Itālijā mēdz būt auksti?? Visi trīc un šausmās skatās uz manu, viņuprāt, pārāk plāno jaku.. vispār, manuprāt, arī. Pilns koferis ar vasaras drēbēm, haha. Francesca man iedeva džemperi, vispār viņai tāds foršs stils ir, līdzīgs Danas,  iesaucām viņu par ''italiano Dūdu''. :D

Dodamies uz skolu ar autobusu, kurā brauc daudz, daudz skolēnu. Pieturā satikām Francescas draugus itāļus-dvīņus, viņi pajautāja: ''é tedesca?'' Es nezinu kādā sakarā, bet šito es konkrēti sapratu. Viņi domāja, ka es esmu vāciete, nu labi. Autobusā kāda meitene mani pētīja visu ceļu, pie vainas atkal blondie mati? Veronas vārti, braucam iekšā, nedaudz sastrēgumi..

Pirmā lieta, kas nošokēja - visi skolēni stāv ārā vai sēž skolas ieejas gaitenī, viņi nedrīkst vēl nekur doties kamēr nenoskan zvans. Visi vēro. Daudz meiteņu, jo šī skola līdzīga mūsējai, valodu virziens. Tikai daži puiši, bet... bet jā.. tie tomēr ir itāļi.. :)
Pirmo stundu pavadām gatavojot prezentāciju par mūsu valsti un skolu, kuru stāstīsim. Doma bija tāda, ka prezentēsim klasē, bet, re kā, mums ir atvēlēta vesela zāle. Katru iepazīstina, tā smuki pieceļamies un pasakām, nevis čau, bet ciao (ir starpība!)  un mums atbild visa zāle ar tādu pašu ciao, rēcīgi. Mēģinām prezentēt lēni, jo viņu angļu valoda nav tik laba, un es domāju, ka puse tāpat lielāko daļu nesaprata. Tālāk seko jautājumu daļa. Visi, kas vēlas, var mums uzdot jautājumus, lai mēs varam atbildēt, doma it kā bija, ka jautājumiem jābūt par Latviju, mūsu tradīcijām un tā, bet visi, jautājumi, protams, bija:
''Do you like Italy?''
''Do you like italian food, boys.. utt.''
 Man viens jautājums bija pat ar parakstiņu un kaut kāds čalis no zāles man esot pamājis, laikam viņš. Tālāk sekoja atkārtota prezentācija ar citu skolēnu grupu, kuru jautājumi nebija nekas vairāk par ''Can you sing something?'' Nodziedājām bēdu manu lielu bēdu, viņi izskatījās laimīgi, viss kārtībā. :D

Devāmies uz pāris stundām. Pirmā bija spāņu valoda - iepazīstinājām ar sevi spāniski un sapratām, ka mēs, mācoties vairākus mēnešus zinām gandrīz tik pat cik viņi, mācoties jau 2. gadu, ņemot vērā, ka itāļu un spāņu valodas ir ļoti līdzīgas. Skolotāja nedaudz viņus nolika, ha, tad viens itālis jautāja kā pateikt ''hi!'' latviešu valodā un cik gan laimīgs viņš kļuva uzzinot, ka šoreiz tas tāds pats čau vien ir. Tad sporta stunda, vēl viena spāņu valoda, nu jau pie citas skolotājas, kur mēs vispār neko nesapratām. Principā mēs vienkārši skatījāmies, nevis piedalījāmies stundās, nebija īpaši pārdomāts. 

Papusdienojām ar Illariu, Lindu, Paulu un Melissu mūsu dzīvoklī, bija dikti, dikti smieklīgi, iepazinos ar Franceskas brāli - Gianmariu un sapratu, ka viņš ir dikti rēcīgs, visu laiku jokojām.  Un ēdām, ko tik mēs neēdām....

Tālāk devāmies apskatīt Veronu. Laikam jāsaka, ka Verona ir tā pilsēta, kurā es varētu dzīvot. Viss slēpjas neatvairāmajā vienkāršībā un saskaņotībā. Tās mazās itāļu mājiņas, balkoniņi, kurus es vienkārši dievinu, ieliņas.. un katrā tu vari atrast ko īpašu un citādāku, burvīga sajūta. Apskatījām Veronas centru un iegājām Arēnā. Skats un sajūtas bija lieliskas, plašums - to nevar ne aprakstīt, ne nofotografēt. Vispār nav iespējams iemūžināt visas tās sajūtas, tāpēc jāizbauda tajā brīdī, jo to nav iespējams atkārtot. Mazliet nožēloju, ka Romā neiegāju Kolizejā, jo tas ir kas vēl lielāks. Šis ir tāds mazais Kolizejs, cik nu mazais. Man patīk tā sajūta augstumā.

 vietējais hipsters

 Francesca :)

 mīlu šīs mājiņas..

 

Aplūkojām Casa di Julieta un tā bija mana lielā vilšanās. Tā kā ''Vēstules Džulietai'' ir viena no manām mīļākajām filmām, kur viss ir parādīts ļoti skaisti.... dzīvē ir pilnīgi savādāk, ja godīgi tad tās sienas radīja tādu ļoti nepatīkamu sajūtu, kā arī balkoniņš kā balkoniņš, Veronā ir arī skaistāki. 

Apskatījām Veronas tiltu un Castelvecchio muzeju, apstaigājām pilsētu.

Staigāšana grupās bija nedaudz nogurdinājusi, Luidži ar savu ''follow me'' un gaisā sarkano pacelto lietussargu un ''suuoo'' (turamies kopā) bija diezgan apnicis, tāpēc tālāk devāmies katrs savā virzienā. Apmācies ;/

''follow me!''

 ciaoo

 perfecto

Mēs ar Francescu, Lindu un Ilariu nolēmām pašas pablandīties pa pilsētu. :) Lieliska sajūta, tu ej un vairs negribas fotografēt, ir labi.. ir skaisti. Dodamies mājās, protams, pa ceļam iegriežoties gelateriā, kā gan savādāk! Nezinu, kā lai atrod vietu vakariņām, nu labi. Atkal Francescas mamma pagatavojusi kaut ko ārprātīgi labu. Un tagad vakara bomba - atnāk Ilaria ar Lindu ciemos ēst kūku, kas ir ļoooti garšīga, bet stāsts šoreiz ne par to...

Francescai ir tik jautra mamma! Kā mēs pārsmējāmies.. mums iemācīja jaunu kāršu spēli merde. (sūds)

Noteikumi tādi paši kā mūsu ēzeļiem, bet pirmais, kuram ir 4 vienādas kārtis bļauj ''merde'' un sit ar roku pa galdu, pēdējais, kas uzsit paceļ kārti. Ja paceļ 8, tas nozīmē, ka viņam ir 8 kg sūdu.. un tā nu tu spēles laikā vāc sūdus. :D Spēlējām.. un ašie joki nāca viens pēc otra ārā, beidzās ar to, ka Francescas mamma aizgāja prom pateikdama ''I am full of shit'' (itāļu valodā). Tad vēl dejas pie nosa nosa un jā, varētu beigt uz šīs skaistās nots. Kā man patīk šī atmosfēra!!