Kāpēc ir labi dzīvot šeit?

Vai bieži sanāk aizdomāties, kāpēc ir labi dzīvot šeit un tagad ?
Kāpēc gan vispār ir vērts dzīvot un būt, kaut ko sasniegt, iegūt un dot šai pasaulei?
Mēs esam, vienkārši esam, kādā noteiktā vietā, lai pilnveidotu savu dzīvi, ieceres, sapņus, lai baudītu. Ir jāmīl, ir jāmīl dzīvot, ir jāmīl sava dzīve. Katram no mums tā ir sava un unikāla, iedomājies, nevienam taču nekad nebūs tāda dzīve kā Tev pašam, neviens taču mūsu vietā nedzīvos! Dzīve...  manuprāt, tā ir iespēja. Milzīga iespēja, kas mums ir dota tagad, tieši šeit.

Svarīgi, neizsakāmi svarīgi ir apzināties vietu, kurā dzīvo. Savu valsti, dzimteni, savas mājas. Tā sajūta, kad tu esi savā vietā - pareizajā - kad jūties tai piederīgs un saproti, ka veido, lai arī mazu daļiņu, tomēr veido šo burvīgo pasauli. Es esmu šeit - pasaulē - lai it kā ar vieglu pieskārienu varētu apzināties, ka esmu, stāvu ar abām kājām uz mūsu burvīgās zemeslodes un spēju dzīvot un darīt! Tik pat labi, es varu nostāties citā cietā - citur, taču vēl joprojām atradīšos starp visu un visiem - šeit. Uzskatu, ka nav svarīgi, kur tieši atrodies, ir svarīgi, ka jūties savā vietā, droši stāvot uz zemes un iedrošinot sevi: ''Es gribu būt šeit!''

Noteikti citi mani atzītu par diezgan nepatriotisku cilvēku, varbūt pat mazliet pesimistisku, varbūt. Tas ir tāpēc, ka esmu daudz redzējusi, nekad nevēlos palikt uz vietas, taču, lai kā mani vilinātu tālas, neizpētītas zemes, es tomēr vienmēr ar prieku esmu šeit - Latvijā. Latvija ir manas mājās, un kad es esmu šeit, es vienmēr būšu savā vietā, starp sev tuvajiem un mīļajiem. Tikai šeit ir kas tāds, ko nevar izjust citās valstīs, kas tāds, ko var pazaudēt - identitāte. Atmiņas, protams, atmiņas, kuras ir piedzīvotas šeit, un, tikai šeit atrodoties, tās var izjust atkal, un atkal.

Dzimtā pilsēta un ģimene. Vieta, kur uzaugi, pilnveidojies. Lai saprastu, kāpēc tik labi ir dzīvot tieši tur, atliek atcerēties piedzīvoto. Ja vienmēr ir bijis labi, tad būs arī tagad, un būs arī vienmēr. Atceries, kā spēri pirmo soli, jaukos mirkļus ar ģimeni, draugiem, savus pirmos sasniegumus, skolas gaitas... tas viss taču noticis šeit - mājās. Mājas. Mājupceļš, došanās mājās, to visu var novērtēt tikai tad, kad ilgi esi bijis prom. Kaut ko pa īstam novērtēt vispār ir iespējams tikai tad, kad tā vairs nav. Tad, kad visu laiku esi bijis citur, taču ilgojies pēc šejienes. Agri vai vēlu lielās maldīšanās un alkas pēc jauniem ceļiem, kas tik ļoti vilina un kārdina, aizved līdz apziņai - es gribu mājās. Es gribu vēl kaut mirkli pabūt savās mājās, jo nekur taču nav tik labi kā mājās!

Tomēr, vai ir vērts palikt šeit - it kā uz vietas. Stāvēt un nekustēties kā iemītam zemē, kamēr apkārt ir tik daudz iespēju un izdevību. Spert soli, dzīvot. Ja nezini, kur ir labi, ir jāatrod pareizā vieta.

Viens no lieliskākajiem veidiem, kā izbaudīt dzīves burvību un daudzveidību, ir uz brīdi it kā pacelties spārnos un aizbēgt no savas ierastās dzīves, meklējot piedzīvojumus, pieredzi un jaunas iespējas. Mēs kā putni - uz vietas ilgi nepaliekam. Šeit, kaut kur tālu. Mēs lidojam augstu, starp mākoņiem, it kā meklējot kaut ko, kas mums pietrūkst. It kā meklējot kaut ko, kas ienesīs mūsu dzīvēs jaunu gaismu.

Brīvība. Brīvība, ko sniedz atrašanās dažādās vietās. Ceļošana. Tā lieliskā sajūta uzkāpjot kalnā un gandarīti par paveikto pašam sev atzīties: ''Es esmu šeit!'' Apkārt paveras skats uz pārējo, bet es esmu šeit - it kā visam pāri. Vārdos neizsakāma brīvības sajūta un vienlīdz pieredze. Atrodoties vienā vietā, visu laiku vienādā un, šķiet, nemainīgā vidē, cilvēki ļoti aprobežojas un pierod pie tā, kas ir. Ceļošana ļauj saprast, cik dažādi citur cilvēki, cik skaista un atšķirīga apkārtne, tradīcijas, kultūra. Kultūršoks, citu pieņemšana, apzināšanās, kas esi, kas vēlies un nevēlies būt. Vēl pie tam, mēs nekad neatgriežamies atpakaļ tie paši, katru reizi redzot ko jaunu, mēs mainām domas, saprotam vairāk, iegūstam jaunas zināšanas. Mēs esam šeit, bet jau citi. Saprotam, ka mājās varbūt nav tik slikti kā likās. Vai saprotam, ka citur ir labāk, un, ka gribam būt citur, un kamēr bijām it kā šeit, bijām patiesībā pavisam tālu no meklētā.. un tad varam paņemt rokās pasaules karti un nočukstēt: ''Es biju šeit, šeit, šeit un arī šeit... '' taču saprast, kur mums ir jābūt pa īstam.

Ir svarīgi apzināties sevi, saprast, ko gribi, vari, jūti. Vietu var atrast vienmēr. 149 000 000  kvadrātkilometru lielā platībā mums noteikti katram pietiks vietas! Taču tas ir nedaudz citādi. Fiziski mēs esam, fiziski mēs vienmēr kaut kur esam, taču ir svarīgi apzināties sevi garīgi savā vietā, dzīvot harmonijā.

Mēs katrs esam kā mazs zieds lielā pļavā. Katrs augam savā vietā, tuvāk vai tālāk no citiem ziediem, taču šī ir mūsu vieta, kur augt un attīstīties. Noraujot ziedu, pat viskrāšņāko, un ieliekot to vāzē, pat visskaistākajā, tas ar laiku novīst. Tas nav bijis savā vietā. Tas ir kalpojis kā dekors, tam kaut kas ir noteikti pietrūcis. Tad nu arī mums - cilvēkiem - būtu jāatrod tā sava vieta, lai neviens nekad mūs nevarētu vienkārši ''paņemt'' no šejienes, lai mēs ''novīstam''.


Kāds vīrietis izgāja savas skaistās, paša rokām celtās mājas pagalmā, kurā spēlējās viņa dēls un meita. No virtuves puses jau varēja sajust vakariņu burvīgo aromātu, par kuru parūpējās gādīgā sieva. Bez cepeša smaržas gaisā virmoja arī kas cits - mīlestība. Ar neizsakāmi lielu gandarījuma sajūtu, vīrietis palūkojās apkārt un it kā nejauši pieķēra sevi domājam: ''Cik labi, ka es esmu šeit.''

Mēs taču katrs pats izveidojam savu mazo pasaulīti - tādu, kāda mums tā katram liekas skaista, lai ir labi. Pat labāk nekā labi. Ja viss vajadzīgais mums būs apkārt - gan ģimene, gan draugi, gan sajūtas būs īstās - tad mēs taču vienmēr jutīsim, ka esam pareizajā vietā. Tad, kā spogulī, mēs varēsim palūkoties uz savas dzīves atspulgu un saprast, ka mums patīk tas, ko mēs tur redzam. Un tad ar maziem otas triepieniem varēsim papildināt savu dzīves gleznu un novietot to šeit - savā sirdī.

Ir labi dzīvot šeit

Ir labi būt šeit.
Vienkārši būt,
Vienkārši dzīvot,
Par kaut ko kļūt..

Vienkārši smaidīt,
Mācīties dzīvot!
No dzīves ko gaidīt,
Cienot un mīlot.

Šeit, bet ne citur,
Tagad, šai mirklī!
Sajust, ka brīdis
Ir ierakstīts sirdī.

Vienkārši doties,
Jo nav vairs kur steigt..
Jo labi ir dzīvot,
Ir labi dzīvot šeit!

6. jūnija nakts jeb Veneras tranzīts

21:00 ieraudzīju trīs zvaigznes, kuras rokās turēja jauna sieviete, un sapratu, ka esmu nekur vien citur kā pašā Rīgas sirdī. Nekādu emociju, Rīga nav redzēta 12 dienas, bet prātā vien skaistie kalni, kas rada vismaz miljons reizes lielāku brīvības sajūtu nekā Brīvības piemineklis. Taču šoreiz ne par zvaigznēm, bet gan kaut ko lielāku, kas atrodas debesīs - saulīti. Šonakt taču novērojams Veneras tranzīts jeb Veneras pāriešana pāri Saulei! Lai arī miegs bija tas, kas man tobrīd bija ārprātīgi nepieciešams, nevarēju laist tādu iespēju garām, jo es tiešām ļoti šaubos, ka pēc 105 gadiem man tas izdosies.

Paņēmu līdzi karstasinīgu interesentu (jo tas skan labāk nekā vienkārši draudzeni) un pēc neskaitāmiem riņķiem ap Vecrīgu, meklējot Pankūkas, kuras jau sen bija ciet, nonācām Annas ielā. Kafija plus enerģijas dzēriens un laika nosišana kamīnzālē no 23:00 līdz 3:00. Cilvēku bija daudz, pārsvarā neredzētas sejas, bet ilgi jau nebija jādomā, lai saprastu, ka lielākā daļa nāk no 1. ģimnāzijas. Atrodoties ēkas pagrabstāvā, es nespēju nedomāt par to, ka šī bija mana pirmā darba vieta un 13 gadu vecumā es šeit tīrīju paklāju. Iekārtojāmies ar sedziņām, Emīls lieliski pastāstīja par Veneras tranzītu, un skatījāmies kaut kādu amerikāņu filmu par komētu, kas iznīcinās mūsu planētu. Lieki piebilst, ka vispār nesekoju filmai un atceros tikai to kā sabruka dvīņu torņi, kamēr blakustelpā tika spēlēta Mafija un citi brīnumi.

3:00 nakts gaišumā, pa tukšajām Rīgas ielām devāmies uz Zinātņu akadēmijas pusi, kur tika paredzēta novērošana. Ar šaubām raudzījāmies debesīs - apmākušās! Miers un satiksmes noteikumu ignorēšana, izsalkušākie nakts picērijā notiesāja pa picas šķēlei, bet es palieku pie uzskata, ka naktī nav labi ēst. Devāmies uz augšu, kādu padsmito stāvu, no kura pavērās drēgns, bet skaists skats uz Vecrīgu. Stulbie mākoņi. Latvijā, diemžēl, tranzīts novērojams tikai daļēji, jo, kad uzlec saule, Venera ,sanāk, ir jau pusceļā, bet debesis liecina par to, ka, iespējams, pat šī pusīte var izpalikt.

4:34 (ja nemaldos) uzlēca saule, bet vienīgais, kas par to liecināja bija šis fakts, jo mākoņi!!! Būtībā varēja redzēt to, ka Saule ir uzaususi, bet ne pašu Sauli! Nu ne jau, ka teleskops ir uzstādīts tikai smukuma pēc! Auksti. Dodamies iekšā gaidīt, kad debesis noskaidrosies. Pa šo laiku atraisījās sarunas ar, saukšu viņus tā, eksaktajiem cilvēkiem. Ir ļoti dīvaini, bet, atzīšu, interesanti runāt ar pilnīgi citādiem cilvēkiem. Rezultātā mēs ar Daci pārsmējāmies gan par viņiem, gan pašas par sevi, un viņi laikam tā pat (varbūt tikai par mums). Mācījāmies likt kubiku rubiku, un tēlojām, ka spējam viņu salikt ar formulu palīdzību vai kaut ko tamlīdzīgu. Dace tāda murmina pie sevis: ''x kvadrātā + kvadrātsakne no kaut kā, tā tagad logaritms.. '' Un no eksaktā cilvēka momentā atskan pilnīgi nopietna un pārsteigta atbilde: ''Kāpēc logaritms?'' Kāpēc ne, nu nopietni, pa tām vairākām stundām, man šķiet, mēs galīgi viņiem sajaucām galvas, jo laikam viņi vēl joprojām nesaprata mūsu sarkasmu un ''humunitāros jokus''.  Katram bija līdzi vismaz pa fizikas grāmatai, un es jutos tiešām slikti, ka man somā ir tikai šokolāde. Tā uzzinājām arī par galda spēļu vakariem Turkebabā, ''noteikti'' apmeklēsim.
Spēlējām duraku un man pat izdevās uzvarēt, bet man, pēc eksakto cilvēku teorijām, vienkārši veicoties. Starp citu, viena no tās nakts atziņām bija, ka domāt ir labi.

Es melotu, ja es teiktu, ka novērošana bija veiksmīga, bet šķiet,ka neviens nezaudēja pozitīvisma garu pat līdz pēdējam. Nedaudz pirms astoņiem, kad tranzīts jau bija gandrīz galā, mākoņos parādījās cerību caurumiņi. Acumirklī visi skrēja laukā un caur īpašo filtru brillēm mēģināja ko saredzēt. Kādam izdevās, kādam ne. Patiesībā es vēl joprojām neesmu sapratusi vai man izdevās, jo tas notika pārāk ātri, pie pašas Saules maliņas, šķiet, redzēju ko melnu, bet saka, ka, ja grib ieraudzīt, tad var ieraudzīt jebko. Kādam laimējās uzķert perfektu kadru, un vismaz fotogrāfijā visi ieraudzījām notverto mirkli. Teleskops tiešām bija smukumam.

Diena (nakts) izvērtās diezgan interesanta. Diemžēl, uz laikapstākļiem nekad nevar paļauties, tiem ir vienkārši jāpielāgojas. Astoņos no rīta pilnīgā miega trūkumā ar Daci izgājām Vecrīgas maršrutu gar Pankūkām, kuras, protams, atkal bija ciet un ap deviņiem aizgāju gulēt. Pamodos pa dienu pus piecos, un tagad nenāk miegs, tāpēc laikam uznāca ārprātīga iedvesma uzrakstīt par maģisko nakti. Jau kārtējo reizi es sev saku: ''Būs ko atcerēties!'', ticiet vai nē, šie ir vieni no labākajiem vārdiem.

izslēdziet elektrību

Tā kā mana vasara sākās 24. maijā, bet 1. jūnijā es drebinājos +6 grādos, es vairs neko nesaprotu. Ir pagājušas dažas dienas Rīgā, un es jau gribu prom. Pilsēta, steiga, sabiedrība, kas jau pirmajā mirklī, kad tu uzvelc svārkus, iereibušā stāvoklī piedāvā izvizināt ar savu velosipēdu, kas burtiski jūk ārā. Jauki. Jauki mums te tie cilvēki. Esmu iemīlējusies kalnos un zviedru vīriešu kurpēs. :)
Patiesībā esmu pāris dienās izdarījusi ārprātīgi daudz, pat sakārtoju savu istabu tā it kā man būtu jābrauc prom. Tā vispār nekad dzīvē nav bijusi tik kārtīga.

Izlaidums. Šodien biju izlaidumā, atcerējos savējo. Izlaidumi ir ārprātīgi skaisti. Liecība. Man nav liecības, nezinu vai vajag. Patiesībā man visas šīs dienas ir ļoti labs garastāvoklis, un es nevēlos, lai tas tiktu sabojāts. Esmu nedaudz melanholiķe, tāpēc tā.

Izslēdziet kāds elektrību, silts jau ir tā pat, un gaišs arī. Sveču gaismā viss izskatās daudz labāk, kā arī tad nestrādās neviena no mums vajadzīgajām nevajadzīgajām ierīcēm. Gribu cept šašlikus un iet 2 kilometrus līdz ezeram. Viss, rīt ir jābrauc uz dārzu!

uz priekšu!

Protams, ir pagājis mēnesis. Sāku apdomāt nepieciešamību pēc šī bloga, tāpat kā nepieciešamību pēc twittera, kuru jau labu laiku atpakaļ esmu izdzēsusi, tāpat arī nepieciešamību pēc šī ieraksta.. un nepieciešamību vēl pēc vismaz miljons lietām. Man nepatīk teikt ''man vajag''. ''Es vēlos'' skan daudz labāk, tas izklausās pēc kaut kā brīvprātīga, un viss, kas notiek brīvprātīgi ir nenormāli burvīgs, jo tad mums principā neko nevajag..

Šis vairāk kā mēnesis pēc atbraukšanas ir pagājis tik ļoti ātri, bet visinteresantākais ir tas, ka pa šo laiku ir noticis vienkārši ārprātīgi daudz. Tik pat labi es varētu pieņemt, ka mana dzimšanas diena bija aizvakar, bet stāsts ir tāds, ka mana vārda diena bija aizvakar. Būtībā tas mirklis starp 23. martu un 18. maiju paskrēja tik ātri, tik skaisti ātri, un man pat ir sajūta, ka es esmu izdarījusi 3 reizes vairāk nekā pa visu ziemu. (noteikti tā arī it)

Esmu mēģinājusi pa šo laiku rakstīt tiešām daudz reizes, bet tas viss aprobežojas ar kaut ko tādu: ''Dzīve ir nenormāli piepildīta ar prieku, ārā ir perfekts laiks, esmu nedaudz aizmirsusi, kas vispār ir problēmas. Nu ne jau, ka man viņu nav,es vienkārši nepievēršu tam tik lielu uzmanību..'' Skaisti jau, bet kuram tad vispār kaut ko tādu interesē lasīt? Man noteikti nē. Tad kad tev iet labi, tad principā tu vispār nevēlies stāstīt nekādas detaļas, vienkārši pasaki, ka esi ārprātīgi laimīgs, bet par bēdām mēs sūdzamies tik ilgi, kamēr sadzenam sevi vēl lielākā depresijā. Nu tādi jau mēs, cilvēki, esam - pilnīgi stulbi. :)

Man tagad gribas visiem pateikties, gan laikam ārā, gan cilvēkiem apkārt (nu tiem, kas ir lieliski) Uzplauka nedaudz cerības par to, ka pasaulē vēl ir jauki puiši (mazliet, bet ir). Pavasaris dod šausmīgu (šausmīgi labu) harmonijas sajūtu. Skaistā vienaldzība, tāda, kad tev ir vienalga, nevis tāpēc, ka tev neinteresē, bet gan tāpēc, ka tu zini, ka viss ir un būs labi. Paļaušanās uz sevi, citiem. Sapratu, ka nav jēga skriet pakaļ cilvēkiem, kas stāv uz vietas, jo tad tu pats vienkārši paliec, bet es taču eju uz priekšu!

Es jūtos tā it kā pavasaris būtu sācies vakar, bet beigsies rīt. Esmu vēl pavasarī. Vasara izskatās kā liela plaša puķu pļava- ļoti skaista un plaša, nav ne jausmas kas un kā. Laikam atpūta, daudz atpūtas un piedzīvojumi. :)

Vakar Rīga mani sadzina pilnīgā vājprātā, es taču noteikti nevarēšu šeit ilgi uzturēties vasarā. Es jau gribu ceļot, un ak vai, ceturtdien es jau dodos prom, pat nesagaidījusi pašas beigas, nu jau ir beigas. Vēl tikai pēdējie otas triepieni un glezna būs galā, gleznas nosaukums ir 10. klase. Ar meitenēm runājām par to, ka vispār neticās, ka gads jau pagājis. Nu vispār taču nekas nav pagājis, viss vienkārši iet uz priekšu!

ilgstošā aklimatizācija

Pirms nedēļas es atbraucu mājās no Itālijas, pirms divām nedēļām es sēdēju pie virtuves galdiņa savās ''Veronas mājās'' un runāju ar tikko sastapto ģimeni. Būtu grūti izstāstīt tos daudzos notikumus,skaistās vietas, emocijas un izjūtas, kuras piedzīvoju tajā nedēļā - bija burvīgi. Un tieši tāpēc mani gaida klade ar ceļojuma aprakstu, kuru es apsolos šeit noteikti ievietot, kad būs laiks. :) Šī nedēļa ir kā pa mākoņiem, laikam esmu pārāk sajūsmā par šo braucienu, nespēju nolaisties uz zemes.. esmu ārprātīgi laimīga, man ir liela pozitīvisma deva no ceļošanas un pozitīvajiem cilvēkiem. Un pavisam noteikti varu piekrist Jura Lorenca vārdiem ''Mēs nekad neatgriežamies tie paši...'' Es vienmēr kaut ko paņemu līdzi, kaut ko saprotu, mainu domas. Kā lai fokusē sevi mācībām? Ir tik daudz, ko es šobrīd labprāt darītu, nesanāk laika, bet es tomēr daru,  tas ir svarīgāk par tiem cipariem, kurus man liek skolā. Daudz svarīgāk! :)

Man pietrūkst Veronas, pieķēros cilvēkiem, vēlreiz pabiju savā sapņu zemē, bija skaisti. Ko nu vairs.. vēl tikai mēnesītis kārtīgi jāsaņemas un tad mani gaida ''ziemeļi'' - vēl viens piedzīvojums. :)

Man trūkst miega, šodien pirmo reizi pa 2 nedēļām gandrīz izgulējos, gandrīz, jo mani tomēr pamodināja telefona zvans desmitos no rīta, prasījās vēl mazliet. Nekas, negulētās stundas ir aizpildītas ar prieku. :) Vēl šonedēļ iemēģināju rīdzinieku nakts izpriecas Vecrīgā.. un varat saukt mani kaut vai par vecu, bet tas viss ir tik šausmīgi muļķīgi. Bija jau smieklīgi, bet es dodu priekšroku cita veida izpriecām, vispār cita veida cilvēkiem, cits, cits, cits...... jā, tā pēdējā laikā ir. Vismaz šis viss tomēr beidzās ar random cilvēku ejot un runājot par ceļošanu, Parīzi un spāņu valodu ar meksikāņu akcentu. Nu bet, jā.  Un man tomēr šķiet bezgala jauki latino klubi pie pludmalēm un skaistas džeza skaņas. Un man tomēr nenormāli gribas uz Čīli. Stulbās iegribas, es tomēr ceru izpildīt visus savus garlaicīgos pienākumus un tad pievērsties iegribām. Es negribu būt kā tas gribulītis no bērnības pasakas. Es vienkārši gribu, lai viss ir skaisti. Bet ir jau arī! :)

Volare

Kā šīs divas nedēļas var vilkties gadu, bet pēdējās 3 dienas aizskriet kā minūte?
Laika izjūta ir no manis novērsusies, es lidoju
Es lidošu, rīt, rīt rītrītrīt

Es laikam nespēju (nu labi, pavisam noteikti nespēju) izteikt vārdos cik ļoti ļoti ļoti esmu laimīga par to, ka rīt dodos uz Itāliju. Pēdējās dienās šī doma man atkal palīdzēja atgūt pozitīvismu un neskatoties uz to, ka dzīve nenormāli lēkā.. es tomēr esmu laimīga, arrividerci pārdzīvojumi, sveiki prieki :)

Man ir vajadzīga eksotika un piedzīvojumi, un pieredze, un viss jaunais, nezināmais, citādais. Es gribu notvert to neaprakstāmo mirkli, vēlreiz stāvot uz Rialto tilta un lūkojoties kā saule atmirdz kanāla ūdenī. Es laikam vienkārši nespēju palikt uz vietas, nu tas man ir vai nu gēnos vai arī... jā, tas laikam šoreiz tiešām būs gēnos.

Es nespēju sakrāmēt mantas. Šķiet, ka esmu aizmirsusi ko paņemt, patiesībā man negribas ņemt līdzi neko. Viss taču ir, es domāju - viss taču ir labi. :)
Papīrs un pildspalva - šie noteikti būs mani kompanjoni.

Uzkurināšu noskaņu (es to kurinu jau otro nedēļu, ha)

Interesanti, ka pēc apmēram gada es vēl joprojām šo zinu no galvas..