Diena sākās neticami labi, bet patiesībā jebkura diena vienmēr sākas labi kaut vai tikai tāpēc, ka tā vienkārši ir sākusies. Aiz loga agrs pavasaris, sniegs ir šausmīgi paklausīgs - es katru vakaru tam saku: ''Kūsti!'' un tas tā arī dara, un vējš ir pats sevi aizpūtis prom, ja tas, protams, vispār ir iespējams. Vienkāršāk sakot, ir skaisti!
Sajutos nedaudz kā ārzemēs, jo man visu laiku gadījās sabiedriskajā transportā apsēsties blakus kādam cilvēkam, kas lasa, dīvaini, un es arī lasu. Būtībā, neviens parasti to nedara šeit, bet, piemēram, Spānijas metro es ar savām primitīvajām matemātikas zināšanām bez problēmām varēju saskaitīt cilvēkus, kuriem nav rokās grāmatas. Tas tik nenormāli traucē, jo mani daudz vairāk interesē, ko lasa tas otrs cilvēks, nevis es! Interesanti, sieviete man blakus atvēra ''Meitenes ar pūķa tetovējumu'' pirmo lappusi, un es iedomājos, ka tās viņai būs diezgan pasmagas 500+ lappuses un lai kā es arī gribētu, es apzinos, ka to grāmatu laikam nekad mūžā nesaņemšos izlasīt, varbūt tikai tad, ja es kādreiz iegrimšu kaut kādā depresijā. Anyways, es esmu šausmīgi pārliecināta, ka viņai tā grāmata nepatiks, nezinu kapēc.
Tātad, būtībā šodien notika kaut kas negaidīti pārsteidzošs - izrādās, ka tomēr ir cilvēks ar ļooti līdzīgu vīriešu gaumi kā man, un vispār ļoti līdzīgu domāšanu. Tad nu sanāca kārtējo reizi noskatīties ''Vēstules Džulietai'' un es sapratu, ka es jau garīgi esmu Veronā. Būtu veltīgi pieminēt, ka es nenormāli gribu aizbraukt ārpus Rīgas. Mani nomāc pilsēta. Gaidu vasaras dienas, kad ar riteni mīšos līdz ezeram. Tad man nenormāli kārojas noraut no koka augli un apēst. Iziet laukā un salasīt ogas vai izdarīt kaut ko citu ļoti ikdienišķu, bet iepriecinošu, ko es šobrīd nevaru izdarīt.
Principā ir brīvlaiks, bet es neesmu atpūtusies, laikam mana atpūta izpaužas darīšanā, jo es nevaru nogulēt visu dienu mājās, man vienkārši nesanāk. Es atpūšos strādājot un darot? Laikam, bet darot to, kas man patīk, protams. Ļoti jauki bija satikt vecās (atļaušos lietot šo vārdu) meitenes no Kalpakiem, pietrūkstat, mīļās. Pietrūkst arī nedaudz mākslas, uz nerviem krītošās kompozīcijas stundas arī mazliet. Sarkasms, mīļie. Man pietrūkst, kā jūs visi runājāt sarkasmā!
Šodien ar mammu diskutējām par izglītības sistēmām un kaut ko tādu. Jāatzīst, ka būtu tīri awesome, ja Ķīļa kungs, kuru mēs, nelieti, nīstam par mūsu svētā vasaras brīvlaika atņemšanas plāniem, realizētu tās plānotās reformas un mēs mācītos tā kā Zviedrijā vai Somijā. Reformas.. stulbs vārds vispār. Nē, tiešām nebūtu slikti, ja mēs nevis mācītos, bet iemācītos mācīties, un nevis iedabūtu sevī kaut kādus faktus, bet mācītos no pieredzes un darītu paši, nevis atkārtotu to, ko dara citi. Tas kas notiek tagad galīgi nekam neder, nu vismaz man neder.
Starp citu, pie Origo ir ļoti skaista bilžu izstāde, īsti neatceros iemeslu, kāpēc es viņu skatījos, laikam nebiju ieslīgusi dzīves rutīnā.. un tā nu es ar kaut kādu aziātu apbrīnojām skaistos Nepālas, Ēģiptes un Tibetas skatus. Bija jauki.Dienu noslēdzu visiem uztaisot saldējumu ar zemenēm, jo kāpēc gan ne? Rīt būs laba diena, citāda jau principā tā nevar būt!
.
ceturtdiena, 2012. gada 15. marts
pirmdiena, 2012. gada 12. marts
pavasara atradumi
Ne gluži lielā pavasara tīrīšana, jo esmu šoziem bijusi diezgan kārtīga, vai pareizāk būtu teikt - mazāk nekārtīga kā parasti, tomēr tas neliedz man savas istabas plauktos atrast sen aizmirstas un nevienam nevajadzīgas apdriskātas papīra lapas. Hmm, pat neatceros kad, kādā drūmā ziemas vakarā, kad man pieslēdza kabeļtelevīzijas Discovery un citus kanālus - janvāris, februāris.. ?
'' Neprāts. Lekt no klints ar paraplānu. Vēl lielāks neprāts - to neizdarīt. Manā galvā nepārtraukti atkārtojas vārdi: ''Cik skaisti, cik skaisti, cik skaisti...'' Pārāk skaisti... vai var būt pārāk skaisti? Neaptverami..
Ar vieglu klikšķi nospiežu mazo podziņu labajā pults stūrī, un ekrāns paliek melns. Viss. Bija skaisti. Jau pēc īsa mirkļa es uz lapiņas uzrakstu skaistiem, maziem burtiņiem - Brazīlija. Cik neaptverami daudz man ir apkārt, cik daudz ir jāredz, pavisam tālu. No visām šīm domām, no viesiem šiem impulsiem, kurus es tveru no bezgalīgās apkārtnes, man sāk sāpēt galva. Japāņu flautas īpatnējās skaņas, it kā nomierina, bet patiesībā nē. Skaista melodija, tas arī viss. Skaista valsts, nu jā. It kā hipnotizē, gribas ielikt koferī savu Madridē nopirkto kimono. [...] Gribas atbrīvoties no lietām un ļauties izjūtām.
Man nepatīk lietas kā tādas - mantas, priekšmeti, galīgi lieki, tomēr vajadzīgi. [...] Lieta ir vienkārši lieta, to nevar pielīdzināt izjūtām. Principā mums nevajag neko, var vienkārši tāpat vien priecāties par neko..
Domas aiziet kaut kur ārpus robežām. Robežu vispār nav. Starp citu, iedomājieties, ja visa nauda, kas tiek tērēta militāriem ieročiem tiktu ieguldīta Kosmosa izpētei? Ja referenduma vietā mēs labāk visi kopā uzceptu milzīgu šokolādes kūku. (demokrātija, mīļie) Ja mēs biežāk viens otram uzsmaidītu. Ja -25 grādos skolēni ar prieku sēdētu skolas solos?
Ja...... Pēc šī vārda viss apstājas..''
'' Neprāts. Lekt no klints ar paraplānu. Vēl lielāks neprāts - to neizdarīt. Manā galvā nepārtraukti atkārtojas vārdi: ''Cik skaisti, cik skaisti, cik skaisti...'' Pārāk skaisti... vai var būt pārāk skaisti? Neaptverami..
Ar vieglu klikšķi nospiežu mazo podziņu labajā pults stūrī, un ekrāns paliek melns. Viss. Bija skaisti. Jau pēc īsa mirkļa es uz lapiņas uzrakstu skaistiem, maziem burtiņiem - Brazīlija. Cik neaptverami daudz man ir apkārt, cik daudz ir jāredz, pavisam tālu. No visām šīm domām, no viesiem šiem impulsiem, kurus es tveru no bezgalīgās apkārtnes, man sāk sāpēt galva. Japāņu flautas īpatnējās skaņas, it kā nomierina, bet patiesībā nē. Skaista melodija, tas arī viss. Skaista valsts, nu jā. It kā hipnotizē, gribas ielikt koferī savu Madridē nopirkto kimono. [...] Gribas atbrīvoties no lietām un ļauties izjūtām.
Man nepatīk lietas kā tādas - mantas, priekšmeti, galīgi lieki, tomēr vajadzīgi. [...] Lieta ir vienkārši lieta, to nevar pielīdzināt izjūtām. Principā mums nevajag neko, var vienkārši tāpat vien priecāties par neko..
Domas aiziet kaut kur ārpus robežām. Robežu vispār nav. Starp citu, iedomājieties, ja visa nauda, kas tiek tērēta militāriem ieročiem tiktu ieguldīta Kosmosa izpētei? Ja referenduma vietā mēs labāk visi kopā uzceptu milzīgu šokolādes kūku. (demokrātija, mīļie) Ja mēs biežāk viens otram uzsmaidītu. Ja -25 grādos skolēni ar prieku sēdētu skolas solos?
Ja...... Pēc šī vārda viss apstājas..''
sestdiena, 2012. gada 10. marts
Back to yellow
Es taču teicu, ka neaizmirsīšu par šo vietu, un kaut kur dziļi sevī es biju ārprātīgi pārliecināta, ka šis blogs neaizies nebūtībā, jo te ir pārāk, nu pārāk daudz kas iekšā, un rakstīšana tas ir tāds baigais ieradums, ziniet, ja tu sāc, tad apstāties ir diezgan grūti :)
Mans depresīvais periods ir oficiāli beidzies, sveiks, pavasari! Jūtos kā tikko atvēries sniegpulkstenītis vai tikko pamodies tauriņš, vai, nu jā, es vairs nevaru iedomāties nevienu pietiekami dīvainu salīdzinājumu.. būtībā, man pēdējā laikā ir nepārvarama vēlme ar prieku pateikt ''labrīt'' jebkuram cilvēkam un ar smaidu atbildēt jebkuram naidīgam skatienam. Nu vienkārši ir nenormāli labi, tāpat vien!
Ok, nekas nenotiek tāpat vien. Es redzu apkārt visādas iespējas un es vairs nedomāju tik daudz. Pēdējā laikā es vairāk daru nevis domāju, un kad jau esmu iesākusi darīt.. pēkši parādās jautājums ''bet kādā sakarā es to vispār daru?'' un atbilde atnāk tikai tad, kad viss padarīts.. un jēga ir vienmēr, nezinu, viss notiek tik impulsīvi. Tad vēl tā sajūta, ka tu it kā saņem atpakaļ. Tu dari un tu saņem, kaut kā tā. Tā kā alga par darbu, bet nedaudz savādāk, jo runa šoreiz nav par naudu.
Esmu nedaudz aizrāvusies ar astronomiju, astroloģiju, gleznošanu, tad man vēl ir nepārvarama vēlēšanās ceļot, ko es noteikti arī darīšu.. un tad es atkal sev uzdodu to stulbo jautājumu ''bet kapēc?'' un es nevaru atbildēt ar neko labāku kā ''tāpat vien'', ''jo man patīk'', ''jo es tā gribu''. Nenormāli sāku novērtēt lietas, kas man rada prieku un padara mani laimīgu, tāpat arī lietas, kas padara laimīgus citus. Un ziniet, man gribas lai visi būtu laimīgi un priecīgi, jo ja jūs tādi nebūsiet, es arī tāda nebūšu. Es ļoti iespaidojos no citiem. Man gribas, lai visiem viss būtu labi, un arī es piederu pie tiem visiem. :)
Mans depresīvais periods ir oficiāli beidzies, sveiks, pavasari! Jūtos kā tikko atvēries sniegpulkstenītis vai tikko pamodies tauriņš, vai, nu jā, es vairs nevaru iedomāties nevienu pietiekami dīvainu salīdzinājumu.. būtībā, man pēdējā laikā ir nepārvarama vēlme ar prieku pateikt ''labrīt'' jebkuram cilvēkam un ar smaidu atbildēt jebkuram naidīgam skatienam. Nu vienkārši ir nenormāli labi, tāpat vien!
Ok, nekas nenotiek tāpat vien. Es redzu apkārt visādas iespējas un es vairs nedomāju tik daudz. Pēdējā laikā es vairāk daru nevis domāju, un kad jau esmu iesākusi darīt.. pēkši parādās jautājums ''bet kādā sakarā es to vispār daru?'' un atbilde atnāk tikai tad, kad viss padarīts.. un jēga ir vienmēr, nezinu, viss notiek tik impulsīvi. Tad vēl tā sajūta, ka tu it kā saņem atpakaļ. Tu dari un tu saņem, kaut kā tā. Tā kā alga par darbu, bet nedaudz savādāk, jo runa šoreiz nav par naudu.
Esmu nedaudz aizrāvusies ar astronomiju, astroloģiju, gleznošanu, tad man vēl ir nepārvarama vēlēšanās ceļot, ko es noteikti arī darīšu.. un tad es atkal sev uzdodu to stulbo jautājumu ''bet kapēc?'' un es nevaru atbildēt ar neko labāku kā ''tāpat vien'', ''jo man patīk'', ''jo es tā gribu''. Nenormāli sāku novērtēt lietas, kas man rada prieku un padara mani laimīgu, tāpat arī lietas, kas padara laimīgus citus. Un ziniet, man gribas lai visi būtu laimīgi un priecīgi, jo ja jūs tādi nebūsiet, es arī tāda nebūšu. Es ļoti iespaidojos no citiem. Man gribas, lai visiem viss būtu labi, un arī es piederu pie tiem visiem. :)
piektdiena, 2011. gada 16. decembris
whisper
kurš jau tur decemris? -16. un jau miljonā advente, sniega kā nav tā nav, ziemassvētku sajūtas arī ne tuvu,vienu reizi es pat aizmirsu apēst adventes kalendāra šokolādīti (un to saka cilvēks, kam dāvanas parasti jau ir sagatavotas novembra sākumā?) no mandarīnu ēšanas vairs nekāda prieka (stulbās breketes) esmu jau tīri pieradusi pie tā metāla gabala savā mutē
ja tā godīgi, tad es ziemassvētkos neko īpašu negribu - tikai ceļojumu uz Filipīnām, dzīvokli klusajā centrā un saldējumu no Itālijas, neatteiktos arī no kādas labas grāmatas. Nē, ja nopietni man tiešām ir sajūta, ka man neko nevajag, nu vajag, bet var iztikt, nav svarīgi. Vienīgais, ko patiešām gribās ir jauku noskaņu, mīļus cilvēkus un smaidu uz sejas.. un bišķīt sniedziņu.
ir tāda sajūta, ka esmu nokritusi no gaisa, pati nesaprotu, ko gribu, ko nē. Dzīve ir palikusi pārāk laba - tātad neinteresanta. Man patīk, ka viss ir kārtībā, bet kaut kā ļoti pietrūkst.. Un ko es gaidu? Brīnumu, nu nē, nav ko gaidīt, brīnumi ir jārada pašam. Patiesībā, teikšu atklāti, man ir pārāk interesants garastāvoklis, lai rakstītu blogu (patiesībā es vienkārši esmu slinka)
ja tā godīgi, tad es ziemassvētkos neko īpašu negribu - tikai ceļojumu uz Filipīnām, dzīvokli klusajā centrā un saldējumu no Itālijas, neatteiktos arī no kādas labas grāmatas. Nē, ja nopietni man tiešām ir sajūta, ka man neko nevajag, nu vajag, bet var iztikt, nav svarīgi. Vienīgais, ko patiešām gribās ir jauku noskaņu, mīļus cilvēkus un smaidu uz sejas.. un bišķīt sniedziņu.
ir tāda sajūta, ka esmu nokritusi no gaisa, pati nesaprotu, ko gribu, ko nē. Dzīve ir palikusi pārāk laba - tātad neinteresanta. Man patīk, ka viss ir kārtībā, bet kaut kā ļoti pietrūkst.. Un ko es gaidu? Brīnumu, nu nē, nav ko gaidīt, brīnumi ir jārada pašam. Patiesībā, teikšu atklāti, man ir pārāk interesants garastāvoklis, lai rakstītu blogu (patiesībā es vienkārši esmu slinka)
svētdiena, 2011. gada 27. novembris
pirmā advente
Jau, jau pirmā advente, vai varat iedomāties ? Es varu, taču galīgi neticās, ka šis laiks ir pienācis tik ātri.. un ja tā godīgi, nekas par to nemaz neliecina. Nekādas īpašas Ziemassvētku sajūtas, ne aukstuma (paldies par to), ne sniega... un runājot par sniegu, nebiju domājusi, ka es to kādreiz teikšu, bet man... man nu tā pavisam nedaudz viņu gribās. Kaut vai tāda iemesla dēļ, lai pasaule kļūtu mazliet gaišāka. Man ļoti nepatīk drēgnums un tumsa aiz loga, lietus. Pietrūkst saules, sajūta, izejot no mājām tumsā un atgriežoties tādā pašā tumsā, ir briesmīga. Arī dienas paliek aizvien saspringtākas un saspringtākas.. nāk gada beigas, kontroldarbi, darbu kalni.. un neatliek laika pavisam ikdienišķām, bet ļoti svarīgām lietām. Dzīve nepārtrauktā steigā.. tai nav jēgas, ir jāizbauda, ir jādzīvo mierā, bet tas diemžēl nav iespējams.. tagad.
Bet nu šis laiks ir klāt - gaidīšanas laiks.. un es gaidu visvisādus brīnumus, jo galu galā jau viss vienmēr notiek uz labu. Sākušies vakari, kad deg svecīte uz galda.. un apkārt tumsa, nezinu man šī sajūta liekas lieliska, varbūt uguns dod enerģiju, iedvesmu, it kā skaitās mana stihija hah
Pēdējā laikā lielu iedvesmu man dod Kimbras mūzika, man tā liekas vienkārši lieliska, vēl lieliskāka par šodien uzcepto ābolu pīrāgu (par šo vēl var pastrīdēties)..
Bet nu šis laiks ir klāt - gaidīšanas laiks.. un es gaidu visvisādus brīnumus, jo galu galā jau viss vienmēr notiek uz labu. Sākušies vakari, kad deg svecīte uz galda.. un apkārt tumsa, nezinu man šī sajūta liekas lieliska, varbūt uguns dod enerģiju, iedvesmu, it kā skaitās mana stihija hah
Pēdējā laikā lielu iedvesmu man dod Kimbras mūzika, man tā liekas vienkārši lieliska, vēl lieliskāka par šodien uzcepto ābolu pīrāgu (par šo vēl var pastrīdēties)..
svētdiena, 2011. gada 13. novembris
magic
labdien ( ir vakars), tas nekas
patiesībā šī diena galīgi nebija laba, svētdiena, mēģinu saņemties jau visu dienu, bet nevaru, tiešām nevaru, šodien vienkārši nav mana diena!
maģija ir tāda, ka 5dien bija maģiskais 11.11.11. (es paskatījos pulkstenī 11:12, how cool is that?)
un tā diena tiešām komentārus neprasa, tiešām jautrs, jautrs vakariņš izvērtās hehe
nākamā maģija ir manā mutē - vuooolaaa breketes! jūtos diezgan traki, jau 4. dienu ļoooti sāp zobi un pārtieku no jogurtiem un īpaši mīkstiem ēdieniem... kārojās iekosties ābolā, tā no visas sirds!
un vislielākā maģija tagad notiek manā galvā, un to nu neviens nesapratīs, es pati nesaprotu.. tiešām nesaprotu kas notiek manā galvā, domas mainās tik ātri! tās mani beidz nost, tiešām.. vēl mani beidz nost tas, ka ārā ir nereāli auksti... nenenegribu ziemu.
ko vēl? nu vēl man ir liela pasaules politiskā karte, kā jau es sen vēlējos :) tikai būs kaut kā jādabū viņa uz sienas, virs gultas.. un tad es tripošu pa naktīm :)
es domāju, ka ir laiks saņemties, jo patiesībā ir reāli daudz kas jādara, bet es jau jūtu, ka tas viss atliksies uz pēdējo dienu! kā man riebjas kad tā notiek, bet nu neko, tāda dzīve.
patiesībā šī diena galīgi nebija laba, svētdiena, mēģinu saņemties jau visu dienu, bet nevaru, tiešām nevaru, šodien vienkārši nav mana diena!
maģija ir tāda, ka 5dien bija maģiskais 11.11.11. (es paskatījos pulkstenī 11:12, how cool is that?)
un tā diena tiešām komentārus neprasa, tiešām jautrs, jautrs vakariņš izvērtās hehe
nākamā maģija ir manā mutē - vuooolaaa breketes! jūtos diezgan traki, jau 4. dienu ļoooti sāp zobi un pārtieku no jogurtiem un īpaši mīkstiem ēdieniem... kārojās iekosties ābolā, tā no visas sirds!
un vislielākā maģija tagad notiek manā galvā, un to nu neviens nesapratīs, es pati nesaprotu.. tiešām nesaprotu kas notiek manā galvā, domas mainās tik ātri! tās mani beidz nost, tiešām.. vēl mani beidz nost tas, ka ārā ir nereāli auksti... nenenegribu ziemu.
ko vēl? nu vēl man ir liela pasaules politiskā karte, kā jau es sen vēlējos :) tikai būs kaut kā jādabū viņa uz sienas, virs gultas.. un tad es tripošu pa naktīm :)
es domāju, ka ir laiks saņemties, jo patiesībā ir reāli daudz kas jādara, bet es jau jūtu, ka tas viss atliksies uz pēdējo dienu! kā man riebjas kad tā notiek, bet nu neko, tāda dzīve.
pirmdiena, 2011. gada 7. novembris
novembris.
nuja, jau novembris.
ātri tas laiciņš iet, bet no ziemas vēl ne miņas, tas jauki, jo akcentēšu jau kādu miljono reizi, ka man nepatīk ziema, galīgi nē
taču aukstums jau jūtams un kokiem lapas jau ir nobirušas, taču ne vēsts no ziemassvētku sajūtās, kur viņa ir ? man tāda parasti rodas jau, nepārspīlējot, rudens sākumā. tā kā es gaidu kad jūs visi sāksiet ēst mandarīnus!
ak nē, tas nozīmē to, ka tūlīt sāksies pomelo sezona, o jā, bet nu nē, tas nozīmē, ka man nebūs naudas, jo es visu laiku pirkšu to sasodīti garšīgo augli un tā brutāli vienīti mājās viņu ēdīšu :D
turpinot šo bezsakarīgo ierakstu, gribu teikt, ka man ir ļoti labs garastāvoklis un prāts nesās uz jokiem (bezsakarīgiem)
tiešām sen, ļoti sen man nav bijusi tiiiik laba 1diena, nezinu, bet man liekas, ka tieši šodien visi labie gari (vai kas tur) ir nostājušies manā pusē un šodien viss ir izdevies :)
sodien pati pirmā (!) runāju public speaking un viss bija ļoti labi, vēl joprojām nesaprotu kā tas izdevās, jo tas bija diezgan pēdējā brīža darbs.. un tiešām mazliet mulsināja tik daudzie cilvēki, kas pēc tam man pateica, ka esot bijis ļoti labi, nu tas bija tā ļoti mīļi un tā :)
nu nezinu kā paskaidrot, bet vienkārši šķiet, ka viss šodien ir ielicies pareizajos plauktiņos, jā
vēl man bija ļoti jauka sestdiena, aizgāju līdz kultūras centram,beidzot, un satiku sen neredzētos cilvēkus, sataisījās supergaršīgas ābolkūciņas, kuras man ir vēlme taisīt vēl un vēl.. un runājām par interesantām tēmām.
un arī piektdiena bija interesanta, bijām LU konfūcija institūta atklāšanā. labi, skan kinda weird, tāpēc es nepaskaidrošu :)
tagad manu must-see places saraksts ir papildināts (nu kur nu vēl, viņš jau tā ir pārāk milzīgs) un es atkal dzīvoju pa sapņiem :)
starpcitu, naktīs rodās vislabākās idejas, tā vienkārši randomā, kad tu guli un iešaujas prātā nu kaut kas nereāli labs, un ja sanāk to uzķert.. tad jā no tā var realizēties kaut kas iespaidīgs. esmu pārliecinājusies par to pēdējā laikā jau kādas 2 reizes
ak, labais garastāvokli, neej prom, bet nu... tā kā rīt ir 2diena (man nezināmu iemeslu dēļ vienkārši šausmīgi kaitina otrdienas) un tas, kas mani sagaida 3dien arī nav nekas labs (ššsshh)
nu bet kāda starpība, viss ir labi :)
šī dziesma man ir tiiiiiik mīļa pēdējā laikā, nu bet tik mīļa, varētu teikt, ka tikpat mīļa kā always remember me. nu ļoti :)
ātri tas laiciņš iet, bet no ziemas vēl ne miņas, tas jauki, jo akcentēšu jau kādu miljono reizi, ka man nepatīk ziema, galīgi nē
taču aukstums jau jūtams un kokiem lapas jau ir nobirušas, taču ne vēsts no ziemassvētku sajūtās, kur viņa ir ? man tāda parasti rodas jau, nepārspīlējot, rudens sākumā. tā kā es gaidu kad jūs visi sāksiet ēst mandarīnus!
ak nē, tas nozīmē to, ka tūlīt sāksies pomelo sezona, o jā, bet nu nē, tas nozīmē, ka man nebūs naudas, jo es visu laiku pirkšu to sasodīti garšīgo augli un tā brutāli vienīti mājās viņu ēdīšu :D
turpinot šo bezsakarīgo ierakstu, gribu teikt, ka man ir ļoti labs garastāvoklis un prāts nesās uz jokiem (bezsakarīgiem)
tiešām sen, ļoti sen man nav bijusi tiiiik laba 1diena, nezinu, bet man liekas, ka tieši šodien visi labie gari (vai kas tur) ir nostājušies manā pusē un šodien viss ir izdevies :)
sodien pati pirmā (!) runāju public speaking un viss bija ļoti labi, vēl joprojām nesaprotu kā tas izdevās, jo tas bija diezgan pēdējā brīža darbs.. un tiešām mazliet mulsināja tik daudzie cilvēki, kas pēc tam man pateica, ka esot bijis ļoti labi, nu tas bija tā ļoti mīļi un tā :)
nu nezinu kā paskaidrot, bet vienkārši šķiet, ka viss šodien ir ielicies pareizajos plauktiņos, jā
vēl man bija ļoti jauka sestdiena, aizgāju līdz kultūras centram,beidzot, un satiku sen neredzētos cilvēkus, sataisījās supergaršīgas ābolkūciņas, kuras man ir vēlme taisīt vēl un vēl.. un runājām par interesantām tēmām.
un arī piektdiena bija interesanta, bijām LU konfūcija institūta atklāšanā. labi, skan kinda weird, tāpēc es nepaskaidrošu :)
tagad manu must-see places saraksts ir papildināts (nu kur nu vēl, viņš jau tā ir pārāk milzīgs) un es atkal dzīvoju pa sapņiem :)
starpcitu, naktīs rodās vislabākās idejas, tā vienkārši randomā, kad tu guli un iešaujas prātā nu kaut kas nereāli labs, un ja sanāk to uzķert.. tad jā no tā var realizēties kaut kas iespaidīgs. esmu pārliecinājusies par to pēdējā laikā jau kādas 2 reizes
ak, labais garastāvokli, neej prom, bet nu... tā kā rīt ir 2diena (man nezināmu iemeslu dēļ vienkārši šausmīgi kaitina otrdienas) un tas, kas mani sagaida 3dien arī nav nekas labs (ššsshh)
nu bet kāda starpība, viss ir labi :)
šī dziesma man ir tiiiiiik mīļa pēdējā laikā, nu bet tik mīļa, varētu teikt, ka tikpat mīļa kā always remember me. nu ļoti :)
Abonēt:
Ziņas (Atom)