-Vēl viens gads prieka

Tā jau vienmēr šķiet, ka katrs gads paiet arvien ātrāk un ātrāk, un, ja kalendārs tā nerādītu, man nu nekādīgi nebūtu licies, ka šodien ir pēdējā gada diena. Skaists gads, ļoti interesants. Es pavisam noteikti neesmu vienīgais cilvēks, kas gada beigās pārskata visas sakrājušās fotogrāfijas, sen aizmirstas un tādas, kas šķiet tapušas tik tikko, lai arī pagājuši neskaitāmi mēneši... atmiņas, atmiņas.. noķerti mirkļi, kurus nevar atkārtoti piedzīvot, bet var atcerēties, un tad mazliet atkal to visu izjūti. Brīdis paiet, bet kaut kas jau paliek. Un tie kadri neapstājas, tiek nomainīta filmiņa un sākas jauna. Un, ja mēs pieņemtu, ka dzīve ir viena gara filma, tad tā noteikti ir mana mīļākā filma, ar labākajiem aktieriem, neparedzamu sižetu un lieliskām izjūtām... 

Tik daudz ir visa bijis...

kadri un aizkadri

 

brīvība, tāles un lidojumi

  

māksla, mājas, krāsas

  

dzīvesprieks un draugi

 

Sicīlija

 

ideju augstumi

 

rūpes un mīlestība

aizraušanās

iespējas un atklāsmes, debess un prāta aptumsumi

cilvēki un kultūra

neizpratne

Igaunija, daudz Igaunijas

atvadas un izaicinājumi

lidojumi2

daba,daba,daba

kalni un virsotnes

daudz mīlestības

ģimene!

Ziemeļi

sadarbība, pieredze un idejas,idejas

nu vēl vairāk mīlestības un interesantu pavērsienu

trakuma brīži

nezūdoša draudzība

mmmmājas..

Itālija un jauni draugi

atgriešanās (un atkal mīlestība)

jūra un pārdomas

prieks

jauni izaicinājumi un neprāts

pārsteigumi

slinkuma brīži

lieliskie stulbuma brīži

brīnumi

.. un vēl tik ļoti daudz kā. Bija skaisti, ir skaisti, būs skaisti. Un ar katru gadu tu kaut ko saproti, maini, iemācies, iegūsti, novērtē... Un gada sākums patiesībā ir tikai kaut kas pieņemts, kas patiesībā neko īsti nenozīmē, jo nekad nav par vēlu vai par agru sākt, rīkoties, uzdrīkstēties.. mans gads sākas pavasarī, bet visu laiku viss turpinās, nekas nesākas no jauna. Kamēr apkārt valda kārtējās histērijas, kur svinēt, kur svinēt..  varbūt svarīgāk ir ar ko svinēt?  Laimīgu un dzīvesprieka un piedzīvojumiem pilnu jums ,mīļie, 2013. gadu!

pirmssvētki

Pirmssvētki. Tas ir tas laiks, kad man vajag mieru, un es varētu viena pati sēdēt istabā un uzzīmēt 12 glezniņas, kas nemaz fiziski nav iespējams. Miers arī nav iespējams, kad visi, visi atbrauc, bet tas jau forši. Tikai gribas gulēt, izgulēties un vēl mazliet pagulēt. ''Izgūlēsies kapā'' reiz teica Artis. - Ok. Šogad ir bezdāvanu Ziemassvētki, nē, mazdāvanu Ziemassvētki jeb ''es visiem dāvinu mīlestību.'' Būtu jauki saņemt arī atpakaļ. Nē, tiešām, man atkal neko nevajag. Dažreiz pat šķiet, ka ieiet veikalā un nopirkt kādam kaut ko nopirkšanas pēc ir ļaunākais, ko vispār var izdarīt. Labāk uzcept piparkūkas. Iepriecini citus, tas ir ļoooti vienkārši, starp citu, arī patīkami.

Atkal patīkama sajūta, ka skolā kādu laiku nav jāatgriežas, cerams, ka vecāki pajautās pēc kāda mēneša man arī liecību. Dažreiz gribētos, ka tas būtu svarīgi... kaut gan.. kāda jēga? Vienkārši gribās lai kaut kas ir arī svarīgi. Runājot par skolu, sajūta,atgriežoties Kalpaku svētrītā, bija vienkārši burvīga. Tik jauki.

Izliktas emocijas un kārtīga izārdīšanās Muse koncertā, ievēlētas vēlēšanās laikam maģiskajā 12.12.12. 12:12, pasmiets par visu pasauli ''pasaules galā''.  Tagad vienīgi jāizdomā kā izklaidēt cilvēkus Ziemassvētkos, kā jau kārtējo gadu tas tiek atstāts manā ziņā. Vairāk šogad nekas nav jādara.

Tik jauki, ka visur sniegs. Izrādās baltā krāsa izstaro prieka hormonus, tāpēc sniegs esot svarīgs. Savādāk mēs visi iekritīšot kaut kādā depresijā. Depresijas ir priekš mīkstajiem. Man riebjas tie brīži, kad kaut kur pazūd dzīvesprieks, bet pārsvarā tas visu laiku ir ar mani. Man patīk pastaigāties ziemas aukstumā, pat tad, kad pie bankomāta ir milzīga rinda, prātā ienāk ''Ziemassvētki taču ir gaidīšanas laiks''. Nekas, galvenais, ka mājās ir izpušķota eglīte! Starp citu, beidzot oficiāli atzīts, ka pirmā eglīte bija Rīgā. Ha.
Man patīk ākstīties un aizbildināties ar to, ka esmu blondīne. Šodien atcerējos par sarkasmu, uz laiku bija kaut kur pazudis.

Šodien ir jāskatās piektais Harijs Poters. Patiesībā tā pasaka sāk likties mazliet nopietna. Jau pirmajā daļā Voldemorts pateica, ka pasaulē nav ļaunuma un labuma, ir tikai vara un tie, kas tai pakļaujas. Varbūt es neko daudz nesaprotu no politikas, bet viņš ir konkrēts diktators. Tad vēl jāizlasa enciklopēdija par dabas stihijām, jo es šodien 5gadīgam bērnam nespēju izskaidrot, kāpēc ir krusa.

Un visbeidzot.. Būsim pilnīgi banāli, klausoties apnicīgas, jaukas Ziemassvētku dziesmiņas un atzīsim, ka tas ir vismaz 429 reizes labāk nekā dejot pie klubņikiem Ziemassvētku ballēs! Gaišus svētkus, mīļie! :)

II

  Tik skaisti, kad svētdienām parādās nozīme, vakarā iededzot svecītes adventes vainagā. Aiz loga redzot sniega kupenas un burvīgi apsnigušus kokus. Principā tad jau  nemaz nevar dusmoties par to, ka desmitos no rīta istabā ienāk mamma, pamodinot un sākot istabā visur likt kaut kādas Ziemassvētku lietiņas. Aiznes puķes, bet vāzītē ieliek priežu zarus. Nu kā var nepriecāties?? Tad pat sanāk saņemties, pat gribas saņemties, jo galu galā, kas tad vispār ir palicis? Kaut kāda viena nedēļa skolas? Un kamēr citi sauļojas Dominikānas tālēs, peldās ar delfīniem, un ir atbraukuši no Spānijas.. es esmu tepat, bet kādā 1919. gadā un neskaitāmas stundas rakstu vispatriotiskāko tekstu pasaulē. Ko un kāpēc es daru? Man šķiet, ka tik ļoti tā vajag, kaut kas pavisam noteikti ir noticis... un vēl pirms mēneša uzburtie sapņi ir jau pavisam tāli. Parasti kaut kad ap decembra sākumu paliek tik ļoti skumji, tad atkal priecīgi.. un pašās beigās atkal skumji. Nezinu kāpēc, gada pašas, pašas beigas nekad neliekas priecīgas. Ziemassvētki gan ir burvīgi! Tad visi, visi ir kopā...

Parasti ap šo laiku pa televīziju rāda visas Harija Potera un Viens pats mājās daļas, gribas atkal visas skatīties, kaut gan principā viss jau zināms no galvas. Sniegs visu padara atkal gaišu, kaut gan ir nenormālākā tumsa. Ārā negribas atrasties ilgāk par 15 minūtēm, jo paliek nenormāli auksti, un, pārnākot mājās, tējkannas ieslēgšana ir vienkārši automātiska darbība. Tad vēl visu laiku gribās gulēt karstā vannā. Un karstvīnu, gribas karstvīnu, un sāc plānot, kad varētu cept piparkūkas. Un tā notiek katru gadu, bet šis brīdis vienmēr šķiet tik maģisks un brīnišķīgs, tāds mīļuma uzplūdums... kad nezini kur likties, gribas visu laiku darīt kaut ko iepriecinošu... Pavisam vienkārši. Vienkārši skaisti. Un viss...

'12

Pēdējais gada mēnesis. Pirmā advente, draugi. Kas par jokiem?

Sniegs. Man tā patīk, nezinu, it kā snieg un man būtu jāraud vai jāčīkst, bet man patīk. Tad man patīk arī tā sajūta no rīta izejot ārā, ziemas gaisā. Nu ziemai piemīt tā jaukā noskaņa, un tas mazliet apgāž faktu, ka vasara ir labākais no visiem gadalaikiem. Katru dienu varu kā 7gadīga meitene ēst adventes kalendāru, kas patiesībā ir diezgan noderīgi, jo es beidzot zinu kurš datums. Apsveru domu 21. datumā apēst arī nākamās 3 dienas, nu drošībai. Baidīties no pasaules gala it kā esot forši. (tagad uzrakstīt yolo būtu stulbi ?) -Jā.

Es nesen atradu kaut kādu sarakstu ar vēlēšanām un iecerēm, ko rakstu katra gada pēdējā dienā (patiesībā šī ir pirmā reize, kad es gada laikā viņu nepazaudēju) un... pārsteidzoši, bet gandrīz viss ir piepildījies, tas, kas nav.. tam man ir vēl vesels mēnesis. Kas ir mēnesis? Daudz un maz.

Gravitācija par mani smejas. Stulbumam arī nav robežu. Ko es daru, es vispār dažreiz nesaprotu. Prieks, skumjas, prieks, skumjas. Prieks. Mjau. Uz vienu dienu gribu būt kaķis un vispār neko nedarīt. Lai Čerija pilda manus matemātikas mājasdarbus.

Gribas, lai vairāk laika ir tam, ko tiešām gribas. Tad, kad neko negribas, vispār nav laika. Nu tā mēs sakam. aiai